Cik daudz dažādu viedokļu nav lasīts par Franču revolūcijas nestajiem ieguvumiem un par nedziedināmajiem zaudējumiem! Sākot no aculiecinieku saviļņojošiem ziņojumiem par revolūcijas terora upuru ciešanām līdz bezkaislīgu analītiķu statistikai par ekonomisko augšupeju, par spīti revolūcijas un karu raisītajiem sociālajiem satricinājumiem.
Kristiešiem, protams, ir savs skarbs vārds, ko teikt par šo tēmu. Nevis desmitos, bet simtos skaitāmi tie kanonizētie svētie, ko ar kristiešu vajāšanām un teroru par svētajiem padarījuši minētās revolūcijas līderi, turklāt paši to nemaz neplānojot. Šodien godinām ticības mocekļus, kas labāk gāja uz ešafotu nekā izvēlējās kompromisus ar sirdsapziņu. Franciski runājošajās zemēs pat pastāv kustība revolucionārā tribunāla notiesātā karaļa Luija XVI beatifikācijas atbalstam, uzsverot Burboņu monarha bezbailīgo stāju nāves draudu priekšā. Nav runa par viņa kā karaļa politiskās rīcības reabilitāciju, bet gan par varonību ticības apliecināšanā mūža pēdējās stundās. Līdzīgi kā mūsu pareizticīgie kaimiņi pieņem cara Nikolaja II kanonizāciju – ne jau tik daudz par priekšzīmīgu valdīšanu, bet gan par izturību apcietinājumā, trimdā un nāves priekšā.
Vienlaikus tajā pašā 18./19. gadsimta mijā netrūka kristiešu, kas, par spīti piedzīvotajām šausmām, spēja objektīvi saskatīt evaņģēliskās taisnības ideālus Franču revolūcijas pieteiktajās idejās. Arī kristietis – vēl vairāk: pirmām kārtām tieši kristietis – sabiedrības sociālajā iekārtā vēlas līdztiesību un brālību; kristietis ir par brīvību un vienlīdzību. Kristietim tāpat kā vīna dārza saimniekam nav simpātiska diskriminācija vai privilēģiju dalīšana, kas izriet no piederības vienai vai citai kārtai. Revolūcijas sludinātā brīvība, vienlīdzība un brālība patiesībā ir kristīgi ideāli, pavisam cita lieta, ar kādiem paņēmieniem Franču revolūcijas dažādos etapos tie tika pieteikti un pie kā tas noveda. Mēdz teikt, ka strādnieku šķira bija revolūcijas dramatiskais aktieris, bet režisors – varaskāra buržuāzija, kas ar strādnieku rokām iznīcināja pirmās un otrās kārtas, aristokrātijas un klēra, privilēģijas, bet to vietā farizejiski iedibināja finansu privilēģiju režīmu. Līdz ar to Baznīcas vēstures lekcijās ar studentiem sanāk diskutēt par to, vai apspiestās šķiras tūlīt pēc revolūcijas neattapās pie sasistas siles un vai gadsimtu vēlāk mūsu sociālo garantiju sabiedrību Eiropā drīzāk neizcīnīja sociālistu un Baznīcas sociālās mācības entuziastu negaidītā vienprātība par taisnīguma principu ievērošanu.
Taču šodienas Evaņģēlija fragmentā pieteiktās Jēzus līdzības burtiska interpretācija liktu satrūkties 21. gadsimta kristietim, kas pieradis domāt un rīkoties atbilstoši sociālā taisnīguma principiem. Jēzus līdzībā citētais vīnadārza saimnieks laikam bija gribējis pārāk tieši īstenot pāvesta Leona XIII slaveno encikliku Rerum novarum (1891) par taisnīgas, tas ir, cilvēka cienīgu dzīvesveidu nodrošinošas algas nepieciešamību visiem strādniekiem un tāpēc tādu izmaksā visiem. Sākot no pēdējiem un beidzot ar pirmajiem. Savukārt kas ir tie, kas Evaņģēlija līdzībā farizejiski protestē pret vienādu algu visiem? Paši strādnieki, kas saskata ekonomiskas ieinteresētības un merkantilas loģikas trūkumu vīnadārza saimnieka rīcībā. Katram no mums taču gribas saņemt kaut ko vairāk, turklāt, ja vēl tas mūsuprāt godīgi nopelnīts! Turpretim vīnadārza saimnieks rīkojas kā tāds patriarhāls lielkungs no laikiem, kad Franču revolūcijas lielo un mazo kapitālistu ieinteresētība nevienam vēl sapņos un pat vēl ne murgos nerādījās.
Ja reiz Jēzus šādu līdzību stāsta (un nav noslēpums, ka Jēzum simpatizē vīnadārza saimnieka rīcība), svētrunas teicēja pienākums ir līdzību izskaidrot un norādīt uz tās pamācošo piemēru. Vispirms attiecībā uz burtisko, tas ir sociālo līmeni, par kuru vilkām paralēles Baznīcas vēsturē, – atcerēsimies: ne Jēzus, ne Viņa Baznīca nekad sevi neidentificē ar kādu konkrētu sociālo iekārtu – vergturu sabiedrību, feodālismu, kapitālismu vai sociālismu. Jebkurā iekārtā kristieši ir centušies un joprojām cenšas nākt klajā ar saviem sociālās taisnības ideāliem, taču mēģinot tos piedāvāt ar pārliecināšanu un sniedzot labu piemēru, nevis farizejiski uzspiežot varmācīgā ceļā. Līdzībā varbūt pravietiski iezīmējas kāda ideālas sabiedrības perspektīva, kurā visiem cilvēkiem būtu nodrošināts viss dzīvei nepieciešamais, bet šīs perspektīvas īstenošana vēl ir tāla nākotnes mūzika.
Svēto Rakstu komentāros atradīsim arī norādes, ka līdzība bija adresēta Jēzus laikabiedriem farizejiem, kuri Dieva pestīšanu uzskatīja par grūta, piepūli prasoša, gandrīz mokoša Mozus bauslības pildīšanas darba “augli” un kuri kurnēja pret Jēzu, kas šo pašu pestīšanu viņuprāt ar vieglu roku piedāvāja necienīgiem ļaudīm, muitniekiem un grēciniekiem. Taču starpreliģiju dialoga vārdā pēdējos gados esam iemācījušies izrādīt cieņu tiem ticīgajiem, kas Mozus bauslības 613 micvot strikti ievēro arī šodien, tāpēc pamazām no sprediķiem pazūd ironiska polemika par “likuma apiešanu ar līkumu”, kas novērojama legalistiskā Mozus likuma pildīšanā. Īpaši nopelni šajā izskaidrošanas darbā pieder nelaiķim priesterim Jānim Budkānam, kas piepildītajās Mieram tuvu lappusēs labprāt mēdza skaidrot Vecās Derības priekšrakstu mesiānisko simboliku un jēgu.
Ja reiz šodien nemēdzam publiski kritizēt farizejus un viņu tradīcijas mantiniekus, respektīvi, mūsdienu sinagogu, tad ar frāzi “farizejiska rīcība” gan joprojām apzīmējam peļamu reliģisku (vai jebkuru publisku) stāju, kas koncentrējusies uz ārišķīgo un atstāj novārtā patiesu sirds atgriešanos. Šī parādība var būt kolektīva un var būt individuāla. Tāpēc līdzības skaidrojumam varam piedāvāt vēl citu Baznīcas vēstures diskursu. Piemēram, farizejiski noraidoša nostāja iepretim apzinātai Labās Vēsts sludināšanai nejūdu ticīgajiem ilgākus gadus apdraudēja Jeruzalemes pirmdraudzes attīstību drīz pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs. Apzinīgie un čaklie strādnieki, kas ir neapmierināti ar vīnadārza saimnieka lēmumu izmaksāt vienādu algu visiem, varēja būt tie pirmdraudzes kristieši, kas pārmeta apustulim Pēterim iegriešanos romiešu virsnieka Kornēlija namā. Apustuļu saliedētā rīcība sākotnēji nobremzēja “farizejisma raugu” pirmdraudzē un ļāva izvērsties misijām starp pagāniem. Taču pēc otrreizējās Jeruzalemes izpostīšanas 135. gadā, kad pirmdraudzē pietrūka ar apustulisku autoritāti apveltītu personību, pirmdraudzē pārsvaru ņēma pārliecība par etnisko izvēlētību un par bauslību kā pestīšanas garantiju. Līdz ar to pirmās kristiešu paaudzes pēcnācēji izšķīda sīkās ebionītu sektās vai atgriezās atpakaļ sinagogā. Farizejiska vēlme monopolizēt Dieva valstību pēc bauslības ievērošanas vai neievērošanas, etniskās piederības vai nepiederības kritērijiem pierādīja savu neauglību arī reliģiskajā līmenī.
Mūsu lasītāji var jautāt: bet kādā veidā šī Baznīcas vēstures mācība attiecas arī uz mani? Neba es varu mainīt notikumu secību samezglotajā Baznīcas vēstures procesā! Ne jau es esmu aizturējis strādnieka godīgi nopelnīto algu vai arī piesviedis pa virsu, neesmu arī licis šķēršļus vienas vai citas tautas ienākšanai Baznīcas klēpī. Taisnība, mēs nevaram pārrakstīt vēsturi, bet mēs varam neatkārtot pagātnes kļūdas.
Mūsu katra ziņā ir gan individuālā reliģiskā attieksme katram pret savu pestīšanu kā Dieva dāvanu, ko nevaru tā vienkārši nopelnīt, gan arī attieksme, kā es raugos uz jaunu cilvēku ienākšanu savā draudzē. Varbūt man kremt, ka tas vai tas Pirmās komūnijas bērns vai jaunais laulātais pāris uzņemts draudzē bez vairākus gadus ilgušas sagatavošanas. Nav izgājis Alfa kursu vai nav iepazinies ar veselu duci kustību, kas piedāvā rekolekcijas katru pēc sava garīguma modeļa. Lai jaunais cilvēks iziet cauri visam – no deju rekolekcijām līdz runāšanai mēlēs! Svētīgas rūpes! Bet tikai tad, ja tās nāk no sirds pilnības atļaut katram jaunam ticīgajam pēc iespējas labāk iepazīt Jēzu Viņa Vārdā un Sakramentā. Bet mūsu dedzību var spārnot arī zināma nenovīdība, ekskluzīvisms, vēlme parādīt savu birokrātisko varu draudzes kancelejā, un tad nu jaunais pāris tiek sūtīts “no Poncija pie Pilāta”, līdz viņiem pāries vēlme pēc mūsuprāt tik skaistās ceremonijas baznīcā un viņi sapratīs, cik grūti nopelnāma laime būt par priekšzīmīgu kristieti, kam vienīgajam pienākas krāšņie dievkalpojumi mūsu baznīcās.
Tāpēc silts ieteikums katru mūsu rīcību izvērtēt pēc vīnadārza saimnieka un nevis strādnieku skalas. Neatkārtot farizejiskas kurnēšanas kļūdu. Ja esmu bijis uzticīgs no pirmās stundas – brīnišķīgi! Iespēja tik ilgi kalpot mūsu labajam Kungam lai mūs spārno! Mūsu pāvests Francisks, tāpat kā sirmais Benedikts agri jo agri izvēlējās paklausīt aicinājumam un netaupīt spēkus vīnadārza uzturēšanai. Bet tieši no viņiem varam mācīties raudzīties ar vislielāko labvēlību uz tiem, kas ierodas vai pat ir jāiedrošina ierasties pēdējā stundā. Varbūt tieši man pašam gadīsies nomaldīties un būs jādomā par jaunu atgriešanos. Arī es taču gribēšu, lai mani uzņem siltas, mīlošas rokas, lai man pretī mirdz nevis nosodošu, bet saprotošu acu skatiens. Radiovaticana.va |
