lai, neskatoties uz savu vājumu, katrs ticīgais izprastu savu cēlo aicinājumu būt par Dieva mīlestības redzamo zīmi cilvēcei. Kad runājam par Baznīcas redzamo realitāti, uzreiz domājam par pāvestu, bīskapiem, priesteriem un konsekrētajām personām, taču, patiesībā, Baznīcu veidojam mēs visi. Francisks uzsvēra, ka visi kristieši, kuri dzīvo ticībā, cerībā un mīlestībā, ir Kristus dibinātās Baznīcas locekļi. Viņš atgādināja, ka Baznīca ir kas vairāk nekā dažādas struktūras. To veido visi tie, kuri seko Jēzum un Viņa vārdā nesavtīgi kalpo cietējiem, sniedzot tiem kaut nedaudz mierinājuma un miera. No tā izriet, ka arī Baznīcas redzamo pusi nevar izmērīt. To nav iespējams līdz galam izprast. Kā lai apjaušam visu to labo, kas tiek veikts un darīts? Cik gan daudz žēlsirdības un mīlestības darbu tiek paveikti! Cik daudzi ģimenes locekļi dzīvo lielā upurgatavībā, mīlestībā un uzticībā! Cik daudzi vecāki un skolotāji ieliek visu savu sirdi bērnu audzināšanā un ticības tālāknodošanā! Cik daudzi slimnieki klusībā veltī savas ciešanas Kungam! To visu nevar izmērīt, bet tam ir milzīga vērtība. Baznīcas redzamā realitāte pārsniedz mūsu aprēķinus un spēkus. Tā ir ārpus mūsu kontroles, jo Baznīca ir paša Dieva darbs.
Lai izprastu saikni starp Baznīcas redzamo un garīgo aspektu, jāraugās uz pašu Kristu. Pāvests skaidroja, ka Kristus personā ir apvienotas cilvēciskā un dievišķā daba. Dieva Dēls tapa cilvēks, lai mūs atpestītu. Tas ir liels noslēpums. Tāpat arī Baznīca ir noslēpums, kur neredzamais ir svarīgāks par redzamo, un to varam izprast, raugoties tikai ar ticības acīm. Kā, Baznīcas gadījumā, redzamais kalpo neredzamajam? – jautāja Francisks, atkal mudinot skatīties uz Kristu, jo Viņš ir Baznīcas paraugs. Kristus ir visu kristiešu paraugs. Ja raudzīsimies uz Viņu, tad nekļūdīsimies. Kristus izmantoja savu cilvēcisko dabu, lai sludinātu un īstenotu Dieva pestīšanas plānu. Arī Baznīca ir aicināta, izmantojot visu redzamo – sakramentus un kristiešu ikdienas liecību, būt līdzās katram cilvēkam, sākot ar nabagu, cietēju un atstumto, palīdzot tam sajust paša Jēzus žēlsirdības pilno un līdzjūtīgo skatienu. Ticīgajam jādzīvo tā, lai mūsdienu cilvēks ieinteresētos par Jēzu un tuvotos Viņam, nevis ieļaunotos.
„Dārgie brāļi un māsas,” turpināja Francisks, „bieži vien mēs kā Baznīca piedzīvojam savu vājumu un savus trūkumus. Tie ir mums visiem. Visi esam grēcinieki. Neviens nevar teikt: ‘Es neesmu grēcinieks’. Ja kāds nejūtas grēcinieks, lai paceļ roku! Redzēsim, cik būs tādu. Tas nav iespējams. Lai mūsu vājums, trūkumi un grēki raisa mūsos dziļu nožēlu, sevišķi tad, kad rādām sliktu piemēru un attopamies, ka esam kļuvuši citiem par ieļaunojumu. Rādot sliktu piemēru, kāds var teikt: "Ja jau viņš vai viņa ir kristietis, tad es labāk palieku ateists." Mēs ar savu paraugu un liecību parādam, ko nozīmē būt kristietim. Lūgsim, lai mēs nekļūtu par ieļaunojuma iemeslu”. Šajā sakarā pāvests mudināja lūgt no Dieva ticības dāvanu, lai mēs saprastu, kā, neraugoties uz savu vājumu, varam būt par Dieva žēlastības kanāliem un Viņa mīlestības spožo zīmi pasaulei. Jā, mēs varam būt par ieļaunojumu citiem, bet varam būt arī par priekšzīmi. Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, Francisks atgādināja, ka mūsu mīlestības uz Dievu mēraukla ir mūsu konkrētā mīlestība pret līdzcilvēkiem. To vislabāk atklāj mums svētie, kuru dienu Baznīca svinēs 1. novembrī.
Vispārējās audiences noslēgumā pāvests vērsās pie sabiedrības ar speciālu aicinājumu saistībā ar Ebolas vīrusa izplatību. Svētais tēvs apliecināja, ka mīlestībā un lūgšanā vienojas ar visiem cilvēkiem, ko skārusi slimība, ar ārstiem, medmāsām, brīvprātīgajiem, reliģisko institūtu un asociāciju locekļiem, kuri varonīgi darbojas, lai palīdzētu slimajiem brāļiem un māsām. Francisks aicināja ticīgos arī lūgties par slimajiem un tiem, kurus šī slimība jau ir aizrāvusi mūžībā. Bez tam pāvests aicināja visus lūgties par Meksikas tautu, kas sēro par 43 studentu pazušanu 26. septembrī. Saskaņā ar pr. Alehandro Solalinde sniegto ziņu, narkotirgoņi šos studentus esot dzīvus sadedzinājuši. Radiovaticana.va |
