Bet, ja šāda atbilde nesekos, tad Kristus savā mīlestībā uzdos papildu jautājumu: “Vai tu man ļausi tevi mīlēt?” Un tas, kurš uz šo jautājumu atbildēs ar “jā”, dosies uz šķīstītavu, jo Debesīs var nonākt tikai tas, kurš ir sasniedzis mīlestības pilnību. Svētuma būtība ir mīlestība, un svēts ir tas, kas patiesi mīl. Kāds gudrais ir sacījis: “Mīlestība ir vienīgā atslēga, ar kuru var atslēgt Debesu valstības vārtus.”
Šodien, svinot Kristus, visas pasaules Karaļa, svētkus, lūgsim no Viņa žēlastību pazīt pašiem sevi un pārdomāsim, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu un cilvēkiem.
Svētie Raksti nepārprotami uzsver, ka starp Dieva mīlestību un tuvākā mīlestību pastāv nesaraujama saikne. Apustulis Jānis raksta: “Ja kāds saka: “Es mīlu Dievu!” – bet ienīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, kuru viņš redz, nevar mīlēt Dievu, kuru neredz.” (1 Jņ 4, 20) Tuvākmīlestība ir ceļš uz sastapšanos ar Kristu, bet vienaldzība pret tuvāko dara cilvēku aklu arī attieksmē pret Dievu. Līdzībā par Pēdējo tiesu Jēzus saka: “Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs man neesat darījuši.” (Mt 25, 45)
Mīlestība pret Dievu un tuvāko veido vienu veselumu, un spēku mīlēt mēs smeļam no mīlestības, kas nāk no Dieva. Patiesa mīlestība iespējama tikai Kristū, kurš pirmais mūs ir mīlējis. Dzīvot garīgi nozīmē atvērties pret šo dievišķo mīlestību. Cilvēks vēlas būt mīlēts, bet tajā pašā laikā viņš baidās no mīlestības – baidās, ka citi viņu nepieņems vai atmetīs. Tāpēc pirmais solis garīgajā dzīvē ir ļaut sevi mīlēt – ļaut, lai dievišķā mīlestība mani caurstrāvo un pārveido. Protams, ir viegli par to rakstīt vai runāt, bet, kad raugāmies uz savu dzīvi, redzam, ka to īstenot ir ārkārtīgi grūti, jo ļaut sevi mīlēt nozīmē būt atvērtam un būt patiesam, atsakoties arī no savām dzīves laikā iegūtajām daudzajām maskām.
Ja gribam iemantot Debesu valstību un iepazīt Dieva žēlsirdīgo mīlestību, mums jāsāk ar sevis pazīšanu. Baznīcas tēvi apgalvo, ka sastapties ar Dievu var vienīgi savā dziļākajā būtībā. Ceļš, pa kuru mēs ejam pie Dieva, iesākas ar sevis pazīšanu. Un ceļojums uz savas esības pašu kodolu mums jāuzsāk ar mērķi ļaut Dieva gaismai izgaismot mūsu personības dziļāko un apslēptāko daļu. Patiesībā mēs ļoti baidāmies tur ielūkoties kaut vai mirkli, jo zemapziņā ir noglabāta mūsu dzīves negatīvā pieredze, kuru esam apzināti vai neapzināti aizmirsuši.
Benediktiešu mūks Anzelms Grīns norāda: “Kur ir mana vislielākā problēma, tur arī ir mana vislielākā cerība uz pestīšanu.” Ja mēs uzdrošināsimies Dieva priekšā atklāt savas dvēseles visapslēptākos noslēpumus, tad piedzīvosim Viņa dziedinošo mīlestību. Baznīcas tēvi sava patiesā “es” pazīšanu un pieņemšanu dēvē par pazemību. To apliecina arī Jēzus, sacīdams: “Kas sevi pazeminās, tas tiks paaugstināts.” (Mt 23, 12) Tikai tas, kurš dodas šajā pazemības ceļā, ierauga sevi tādu, kāds viņš ir, un iemanto iekšējo brīvību – jo patiesība jau ir tā, kas dara mūs brīvus. Tad mēs spējam atvērties Dievam un līdzcilvēkiem, nebaidīdamies būt tādi, kādi esam. Mums vairs nav nepieciešams izlikties, mēģinot izdabāt citu viedoklim.
Libāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieks un filozofs Halīls Džibrāns (Khalil Gibran) savā grāmatā “Neprātis” (The Madman) raksta par cilvēku, kurš meklē Patiesību: “Jūs man jautājāt, kāpēc esmu traks. Tas notika tā: kādu dienu es pamodos no dziļa miega un ieraudzīju, ka man ir nozagtas maskas – septiņas maskas, kuras pats biju izgatavojis un nēsājis. Ar atsegtu seju es izskrēju uz ielas un kliedzu: “Ļaundari, ļaundari, nolādētie ļaundari!” Vīrieši un sievietes mani izsmēja, daži, mani ieraugot, slēpās savās mājās. Kad nonācu līdz tirgus laukumam, kāds jauneklis, stāvot uz terases, iesaucās: “Viņš ir neprātis!” Kad pacēlu acis, lai paskatītos uz šo cilvēku, saules stari pirmo reizi piekļuva manai atsegtajai sejai. Manu dvēseli pārņēma mīlestība pret šo gaismu, un es vairs negribēju nesāt maskas. Tad es iesaucos: “Svētīti, lai ir svētīti tie, kas nozaga manas maskas!” Lūk, tā es kļuvu par trako, bet savā neprātībā es atradu gan brīvību, gan drošības sajūtu. Brīvību vientulībā un drošību nesaprašanā, jo bieži tie, kas mūs teic saprotam, patiesībā pakļauj kādu mūsu esības daļu verdzībai, darot mūs atkarīgus no viņu viedokļa.”
Jēzum ļoti rūp, lai mēs noņemtu maskas, kas aizsedz mūsu patieso seju, un varētu pieņemt Dieva mīlestību patiesībā, pat ja šīs patiesības pieņemšana mums šķiet sāpīga. Jēzus savā miesā iznīcināja grēku un atbrīvoja mūs, kas nāves baiļu dēļ visu dzīvi bijām padoti verdzībai (sal. Ebr 2, 15). Viņš par mums visiem atdeva savu dzīvību un augšāmcēlās, lai mēs saņemtu no Debesu Tēva Svēto Garu. Garu, kurš dara mūs spējīgus mīlēt, kā Kristus ir mīlējis – līdz pat savas dzīvības ziedošanai cilvēku labā.
Ikviena kristieša uzdevums ir nemitīgi padziļināt savas attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Tas ir pastāvīgas attīstības process, jo dzīves laikā saņemtā un dotā mīlestība mainās un nobriest vai arī pamazām dziest.
Liturģiskā gada pēdējā svētdienā vēlos pievērst uzmanību dažiem kritērijiem, kas palīdzētu saprast, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu un kā tās ietekmē mūsu dzīvi.
Pirmkārt, apstiprinājums tam, ka esam personiskās attiecībās ar Dievu, ir pārliecība par mūsu vērtību Dieva acīs, par to, ka Viņš mūs mīl ar beznosacījumu mīlestību. Mīl un punkts. Arī tad, kad esam sagrēkojuši un atkal pakrituši. Šāda Dieva mīlestības pieredze rada drošības sajūtu un vēlmi atbildēt mīlestībai ar mīlestību.
Otrkārt, apstiprinājums tam, ka mums ir dzīvas attiecības ar Dievu, ir regulāra lūgšana, Svēto Rakstu lasīšana un sakramentu pieņemšana. Tāpat kā bērns katru dienu meklē un ilgojas pēc attiecībām ar saviem vecākiem, tā arī ticīgs cilvēks arvien no jauna meklē Dieva klātbūtni, Viņa mīlestību un patiesību. Šādas Dieva meklēšanas redzamā zīme ir regulāra grēksūdze, piedalīšanās Euharistijā un bieža svētās Komūnijas pieņemšana, Bībeles lasīšana un ikdienas lūgšana, adorācija. Svētā Terēze no Avilas saka: “Lūgties nozīmē mīlēt.” Mēs lūdzamies, lai tuvotos Dievam un mīlētu Viņu un cilvēkus.
Treškārt, apstiprinājums tam, ka mums ir tuvas attiecības ar Dievu, ir stipra paļāvība uz Viņu. Uzticēšanās Dievam ir cieši saistīta ar paklausību. Cilvēks, kurš ir sasniedzis ticības briedumu, ir pārliecināts, ka Dieva baušļi ir dzīves gudrība un spēks, ka ne tikai vajag, bet ir arī vērts klausīt Dievam vairāk nekā cilvēkiem un sev pašam. Īsts kristietis ir tas, kurš atklāj, ka pats svarīgākais ir Dieva gribas meklēšana un pildīšana.
Ceturtkārt, tas, kurš dzīvo draudzībā ar Dievu, ciena un mīl sevi un cilvēkus. Viņš zina, ka ikviena cilvēciska būtne, ieskaitot viņu pašu, ir Dieva mīlēta ne savu labo darbu un perfektuma dēļ, bet tādēļ, ka esam Viņa bērni. Ja es patiesi mīlu Dievu, tad daru visu, kas ir manos spēkos, lai mīlētu tos, kurus mīl Dievs. Tieši tā ir tuvākmīlestība – es mīlu Dievu un Viņā arī citus cilvēkus, pat tos, kurus nemaz nepazīstu vai pret kuriem nejūtu simpātijas. Es mācos lūkoties uz citu personu no Kristus perspektīvas. Svētais Asīzes Francisks bija bagāts, talantīgs un dižciltīgs cilvēks, taču nejutās laimīgs, dzīvodams tukšu dzīvi. Reiz, ieraudzījis atbaidoša izskata spitālīgo, Francisks, pārvarējis pretīgumu, nokāpa no zirga un apskāva viņu, tajā brīdī spitālīgā cilvēka sejā ieraugot pašu Kristu.
Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā Jēzus mums atklāj patiesību, ka ikviena palīdzība, kuru nesavtīgi sniedzam tuvākajam, ir dāvana, ko sniedzam Kristum, un katra palīdzības atteikšana ir atteikums Viņam. Tas nenozīmē to, ka mums ikvienam lūdzējam uz ielas būtu jādod nauda. Kristus no mums prasa žēlsirdību konkrētās lietās: pasniegt izsalkušajam maizi, izslāpušajam – ūdeni, uzņemt mājās ceļinieku, rūpēties par slimajiem, apmeklēt cietumniekus. To spēj ikviens. Mīlestība ir konkrēta. Ja tās trūkst, tad mēs dzīvojam ilūzijās un nesaprotam Kristus vēsts pašu būtību.
Noslēdzot Baznīcas liturģisko gadu, ielūkosimies savā sirdī un pārdomāsim, vai šī gada laikā esam tuvojušies Dievam vai attālinājušies no Viņa. Ja mūsu garīgās dzīves auglis nav arvien pieaugoša mīlestība, tad tā ir liekulīga dievbijība. Labāk to saprast tagad, nevis Pēdējās tiesas dienā. Mieramtuvu.lv |
