Tāpat viņš uzsvēra, ka nespēj nopietni mīlēt tas, kurš neatceras savas pirmās mīlestības dienas. Kristietis, kurš ir pazaudējis atmiņu par savu pirmo satikšanos ar Jēzu, ir iztukšots, garīgi inerts cilvēks, un tādi ir tikai remdenie.
Sprediķī Francisks vadījās galvenokārt pēc svētā Pāvila vēstules ebrejiem sākotnējā teikuma. Autors tajā aicina visus atsvaidzināt jau minēto pirmo dienu atmiņu – to dienu, kurā viņi saņēma Kristus gaismu. Šo dienu, kurā notika tikšanās ar Jēzu, nedrīkst aizmirst visvairāk jau tāpēc, ka tā ir liela prieka diena, diena, kurā esam vēlējušies darīt lielas lietas. Un kopā ar atmiņu, pāvests aicināja nekad nepazaudēt šo pirmo laiku drosmi un entuziasmu, vaļsirdību, kas dzimst no pirmās mīlestības atmiņas:
„Atmiņa ir ļoti svarīga, lai atcerētos saņemto žēlsirdību, jo, ja mēs padzenam šo entuziasmu, kas nāk no pirmās mīlestības atceres, šo entuziasmu, kas nāk no pirmās mīlestības, tad piezogas kristiešiem tik lielās briesmas – remdenums. Remdenie kristieši... Jā, viņi ir starp mums, viņi ir kristieši, taču ir pazaudējuši pirmās mīlestības piemiņu. Un jā, ir pazaudējuši entuziasmu. Pie tam, viņi ir pazaudējuši pacietību, spēju paciest dzīves lietas ar mīlestības uz Jēzu garu, ar to pacietības, to grūtību panešanas spēju... Remdenie kristieši, nabadziņi, viņi atrodas nopietnās briesmās”.
Domājot par remdenajiem kristiešiem, pāvestu Francisku īpaši ir iespaidojuši divi precīzi un vienlaikus nepatīkami attēli. Pirmais ir Pētera pieminētais attēls par suni, kurš atgriežas pie saviem vēmekļiem, savukārt, uz otru attēlu norāda Jēzus, runājot par cilvēkiem, kuri vēlēdamies sekot Evaņģēlijam, ir padzinuši dēmonu, taču, kad tas atgriežas, viņi tam atver durvis un dēmons iemājo viņu namā, kas sākumā ir bijis tīrs un skaists. Atsalušajiem, remdenajiem kristiešiem pāvests pretnostatīja patiesa kristieša tēlu:
„Kristietim ir šie divi parametri: atmiņa un cerība. Atsvaidzināt atmiņu, lai nepazaudētu skaisto pirmās mīlestības piemiņu, kas uztur cerību. Daudzreiz cerība ir tumša, taču viņš iet uz priekšu. Viņš tic, iet uz priekšu, lai atrastu Jēzu, jo zina, ka cerība nepieviļ. Šie divi parametri ir ietvars, kurā varam glabāt šo taisnīgo cilvēku pestīšanu, kas nāk no Kunga.”
Atmiņu un cerību Francisks vienādo ar ticību. Izmantojot Evaņģēlija vārdus, sprediķī viņš apgalvoja, ka par ticību ir jārūpējas kā par sinepju graudiņu, lai tas aug un nes augļus. Noslēgumā pāvests atzīmēja:
„Sevi nožēlot un sirdij sažņaugties liek daudzi kristieši – daudzi kristieši. Ejot uz tikšanos ar Jēzu, daudzi kristieši ir pārtraukuši savu gājumu ceļa vidū. Ceļā viņi ir pazaudējuši savu pirmās mīlestības atmiņu un viņiem nav cerības”.
Pāvests aicināja lūgt Dievam žēlastību, lai glabātu pestīšanas dāvanu. Radiovaticana.va |
