(Patiesībā tie ir divi jautājumi, kurus var redzēt teksta sadalījumā lekcionārijā.) Pirmkārt, varam kaut ko šķietami zaudēt, piedzīvojot kādu ļaunumu vai zaudējot kādu labumu. Vēstules romiešiem autors norāda, ka Dieva mīlestība pret mums ir tik liela, ka Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet To atdeva par mums visiem. Kam atdeva? Ciešanām un nāvei. Kāpēc atdeva? Lai Viņš gandarītu par mūsu grēkiem. Var jautāt: vai tā patiešām ir mīlestība? Mīlēt otru taču nozīmē vēlēt viņam labu, mīlestība nedara ļaunu! Dievs noteikti nedara neko ļaunu, Viņš vienkārši nevar darīt neko ļaunu, jo Viņš ir tīrs, absolūts Labums. Lai saprastu Dieva mīlestību, arī pret mums, ir jāatceras vārdi, kas rakstīti Sakāmvārdu grāmatā jeb Sālamana pamācībās: “Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu.” (Sak 13, 24) Mīlestība var izpausties arī ar ciešanu starpniecību, ja tās ir nepieciešamas, lai gūtu labumu. Jēzus Kristus ir īsts Dieva Dēls, bet mēs esam pieņemtie. Jēzum ciešanas nevarēja sagādāt nekādu labumu, jo Viņš taču ir īsts, pilnīgs Dievs, pilnīgs Labums, toties Viņa ciešanas nesa labumu mums, jo mēs ar Viņa starpniecību tikām attaisnoti. Pateicoties Jēzus Kristus ciešanām un nāvei, viss mums nāk par labu, ja vien mīlam Dievu, un Dievs mums dāvina visu. Patiesībā piedzīvotie ļaunie brīži vai jebkāds ārējais ļaunums nevar mums kaitēt.
Otrs jautājums, kuru grūtāk saredzēt, ir šāds: vai kāds ļaunums, ko mēs esam izdarījuši, tas ir, mūsu grēki var mums kaitēt? Ņemot vērā šo dzīvi, šķiet, ka ikviens grēks kaut kādā veidā attālina mūs no Dieva, bet nāvīgs grēks mums pat neļauj iet pie Komūnijas un augt tikumos. Tomēr mēs esam aicināti nevis palikt grēkos, bet nemitīgi atjaunoties – celties no grēkiem un ar katru grēksūdzi arvien vairāk mīlēt Dievu. Svētais Akvīnas Toms skaidro: ja kādā morālās dzīves jomā esam vainīgi, tad mums var kaitēt apsūdzība vai tiesas lēmums. Mēs esam svētie, kurus izvēlējies Dievs. Ja Viņš mūs ir izvēlējies, tad arī pieņēmis, bet, ja Dievs mūs ir pieņēmis, tad neviens mūs nevar apsūdzēt. Tas ir tāpēc, ka Dievs mūs attaisno. Tāpēc Atklāsmes grāmatā lasām, ka ir gāzts mūsu apsūdzētājs (Atkl 12, 10). Lai viss būtu skaidrs – šis apsūdzētājs ir velns. Tāpat jāsaprot, ka neviens mūs nevar notiesāt, ja vien dzīvojam izlīguši ar Dievu, – jo mēs esam attaisnoti. Tomēr ir cilvēki, kas domā, ka Jēzus ir (vai būs) Tas, kurš apsūdzēs vai notiesās par baušļu pārkāpšanu. Vēstules romiešiem autors skaidro, ka tas tā noteikti nav, jo Jēzus mūs apdāvina, gan pateicoties savam cilvēciskumam, gan dievišķībai.
Ir četri labumi, ar kuriem tiekam apdāvināti. Pirmkārt, Jēzus nāve, jo Viņš nomira mūsu pestīšanas labā, – Kristus reiz ir cietis par grēkiem (1 Pēt 3, 18). Otrkārt, Viņš augšāmcēlās un dod mums dzīvību – Viņš ir uzmodināts mūsu attaisnošanai (Rom 4, 25). Treškārt, Viņš sēž pie Dieva labās rokas, tas nozīmē, ka Viņš ir vienlīdzīgs Dievam Tēvam un apdāvināts ar vislielākajiem labumiem cilvēciskajā dabā, bet taču arī tas mums ir liels ieguvums un pagodinājums – Viņš arī mūs reizē piecēla un nosēdināja Debesīs, Kristū Jēzū (Ef 2, 6). Tātad, jo vairāk tā tas ir, jo lielākā mērā mēs esam Kristus Miesas locekļi, jo vairāk esam kopā ar Viņu pie Dieva labās rokas. Tāpēc Atklāsmes grāmatā lasām: “Kas uzvarēs, tam Es ļaušu sēsties tronī kopā ar mani, tāpat kā arī Es uzvarēju un sēžu kopā ar Tēvu Viņa tronī.” (Atkl 3, 21) Ceturtkārt, Jēzus mūs aizstāv – mums ir aizstāvis pie Tēva, taisnīgais Jēzus Kristus (1 Jņ 2, 1) un Viņš aizlūdz par mums.
Pat ja kāds ir kritis grēkā, tas ir tikai uz īsu brīdi, jo mēs tūlīt varam celties ar vēl lielāku mīlestību pret Dievu, tomēr šajā mīlestībā ir jāpastāv līdz galam. Taisnīgs cilvēks vienmēr celsies no grēka un turpmāk būs uzmanīgāks, pazemīgāks un gudrāks. Mieramtuvu.lv |
