Šis ir ļoti delikāts kristīgās ticības aspekts, kas pieprasa īpaši godbijīgu attieksmi – ir svarīgi, lai tuvošanās šim noslēpumam neaprobežotos vienīgi ar tukšu ziņkāri, bet atklātu mums plašākus ticības dzīves apvāršņus.
Jau no pašiem pirmsākumiem mācība par Jēzus brīnumaino ieņemšanu ir bijusi neatņemama Baznīcas ticības sastāvdaļa, taču tāpat jau no pirmsākumiem tā ir tikusi pakļauta dziļai skepsei un noraidījumam. Mūslaiku ticības kritiķi uzskata, ka Jēzus jaunavīgā ieņemšana ir krasā pretrunā visam, ko zinām par pasauli un par cilvēku, ka šī ideja ir absurda gan no zinātniskā, gan no filozofiskā viedokļa. Masu informācijas telpā ļoti populārs ir pieņēmums, ka jaunavīgas ieņemšanas ideja ir aizgūta no pagānu mitoloģijas vai radusies, nepareizi interpretējot Svētos Rakstus. To visu pastiprina aizdomas, ka Marijas mūžīgā jaunavība ir zīme Baznīcas naidīgumam pret cilvēka seksualitāti. Kritiķi apelē pie savu klausītāju “veselā saprāta”, uzskatot, ka “vesels” ir vienīgi tāds saprāts, kas noraida pārdabisko. Klausoties skeptiķu apgalvojumos, mēs pirmajā mirklī varam samulst un piedzīvot ticības šaubas, tomēr ikviens, kurš ir pētījis un iedziļinājies šajos pārmetumos, var apliecināt, ka kritiķu apgalvojumi ir pavirši, kļūdaini un ļoti bieži sakņojas virspusējos aizspriedumos.
Dieva radītā pasaule nav mehāniska un sevī noslēgta sistēma, tai piemīt īpašs brīvības apvārsnis, kas pieļauj brīnumaino un paradoksālo, līdz ar to mēs drīkstam apgalvot, ka zinātne un filozofija, kas vēršas pret brīnumaino, nebūt nav tik racionāla, kā ir pieņemts domāt. Attiecībā uz to, kas ir vai nav iespējams, katrs spriež saskaņā ar savu priekšstatu par Dievu. Tiem, kuri pieņem, ka Dievs ir radījis pasauli un likumus, kas nosaka tās funkcionēšanas veidu, nevajadzētu būt pārāk grūti pieņemt arī to, ka būtiska iemesla dēļ Viņa radošais spēks šo likumu normālās kārtības ietvarus varētu arī pārsniegt. Iemiesošanās gadījumā, kad Vārds reizi un uz visiem laikiem pieņem cilvēcisko dabu, Dievs varēja rīkoties neparasti un izdarīt kaut ko neatkārtojamu, jo Viņam nekas nav neiespējams.
Ir svarīgi mācīties pamatot savu ticību, taču tas nenozīmē, ka ir nepieciešams iesaistīties katrā kaujā. Viena no garīgās dzīves brieduma pazīmēm ir spēja pieņemt nenoteiktību. Cilvēks, kurš ir dziļi iesakņojies ticībā, kādā brīdī vairs necenšas atbildēt uz visiem jautājumiem. Viņš tupina mācīties, turpina meklēt un izzināt, tajā pašā laikā viņš spēj saglabāt mieru un paļāvību nenoteiktības priekšā. Iespējams, visskaistākā ilustrācija šādai paļāvībai Svētajos Rakstos mums ir atklāta Jaunavas Marijas sarunā ar Kunga eņģeli. Marija vēlas saprast neaptveramo, viņa jautā: “Kā tas notiks?” – bet vienlaikus neziņa nespēj apslāpēt viņas paļāvību: “Lai man notiek pēc tava vārda!” Dievs nav pārstājis darīt brīnumus, tos piedzīvo tie, kas tic. Mieramtuvu.lv | 
