Muzejs atvērts jau no 2013. gada, kad bīskapam Sloskānam apritēja 120 gadu. Tajā aplūkojama pastāvīga bīskapam veltīta ekspozīcija. Pagaidām nav pieejami gida pakalpojumi, taču izstādes stendi ir pietiekami informatīvi, lai varētu uzzināt svarīgākos faktus par bīskapa dzīvi. Te apskatāmas gan fotogrāfijas, gan dažādi dokumenti, vēstules, kuras rakstījis pats bīskaps. Muzejā novietotas arī bīskapa personiskās lietas – stolas, bīskapa mitra u.c. Unikāla un emocionāli uzrunājoša ir siena, kurā datēti padomu laikā nogalinātie, arestētie un deportētie garīdznieki. Tā ir ekumeniska, jo izlasāmi ne tikai katoļu Baznīcas garīdznieku, bet arī luterāņu, pareizticīgo un baptistu mācītāju vārdi. “Pie mums ciemojās baptistu mācītājs Edgars Mažis ar savas draudzes locekļiem. Viņi bija patīkami pārsteigti, ka viņu identitātes lietas ir klātesošas Sloskāna muzejā,” stāsta Rīgas Sv. Terēzes no Bērna Jēzus draudzes prāvests Māris Ozoliņš. Apskatāms arī kāds krusta ceļa fragments, kas kādreiz atradies bijušā Rīgas Garīgā semināra dārzā, kur to iznīcinājusi padomju vara. Muzeja interjers ar betona grīdu un ķieģeļu sienām nav veidots nejauši, un daudzām lietām tajā ir simboliska nozīme. Logiem ir režģi, kas simbolizē nebrīvi, kuru bīskaps piedzīvoja sešu gadu laikā, pabūdams septiņpadsmit padomju cietumos, sirdī gan vienmēr palikdams brīvs. Ķieģeļu sienas un grīda atgādina par Solovku klosteri, kur jau 1917. gadā ierīkoja nometni Padomju Savienības garīdznieku pazemošanai un iznīcināšanai. Griestos iekārtajam baļķim ar naglām, āķiem un zāģa pēdām arī ir atsauce ar Solovkiem, kur ieslodzītie mežā līdz spēku izsīkumam zāģēja kokus. Pie baļķiem piesēja tos, kuri vēlējas aizbēgt, un dažu stundu laikā viņi mira no aukstuma un odu kodieniem. Naglas vistiešākajā veidā atgādina par mocībām. Taču vienlaicīgi gan naglas, gan baļķis vēsta arī par krustu, pie kura Kristus uzņēma visas ciešanas, lai pasauli atpestītu. Pat muzeja vietai ir nozīme, jo Rīgas Katoļu ģimnāzijā kādreiz atradās Garīgais seminārs, un Latvijas brīvvalsts laikā bīskaps te strādāja, tātad bija tuvs un klātesošs. Muzejā atklājas arī Sloskāna dzīves aizkustinošākā puse. Proti, neskatoties uz to, ka viņu Maskavā Lubjankas cietumā piesēja kailu uz galda un šaustīja līdz asinīm, ka viņš bija šaurā kamerā vairākas dienas, kur uz galvas pilēja ledains ūdens un nevarēja pakustēties, ka viņu noguldīja uz muguras, pieķēdēja pie grīdas un nedēļām ilgi apžilbināja ar prožektoru, ka trīs mēnešus tumšā kamerā viņš gaidīja sev piespriesto nāves sodu, bīskaps tomēr vēl spēja uzsmaidīt kādam sargam. “Tu esi laimīgs?” viņš jautāja. “Jā, jo es esmu brīvs,” smaidot atbildēja bīskaps Sloskāns. Kādā vēstulē vecākiem viņš pat rakstīja: “Pēdējos 15 gados nekad neesmu saņēmis tik daudz žēlastības, kā savos cietuma piecos mēnešos. Cietums ir vislielākais un visskaistākais manas iekšējās dzīves notikums, kaut gan dziļi nožēloju, ka nevaru noturēt Svēto Misi.” (no grāmatas “Upuris par brāļiem”). Bīskaps vienmēr vēlāk atgādināja, ka neskatoties uz nekādiem pārbaudījumiem, mums ir jāturpina mīlēt savi ienaidnieki un nedrīkstam ļauties naidam un nepiedošanai, jo tad ļaunumam būs izdevies mūs uzvarēt. Bīskapa beatifikācijas procesā pagaidām vēl tiek izpētīti vairāki brīnumi, kas notikuši pēc tam, kad lūgta viņa aizbildniecība. Viens no tiem ir kāda Briseles priestera izdziedināšana, kur pēc stingras izpētes par medicīniski neizskaidrojumu gadījumu atzinuši četri beļģu mediķi. Sloskānu muzeju iespējams apmeklēt jebkuram interesentam. Rīgas Sv. Terēzītes no Bērna Jēzus draudzes prāvests Māris Ozoliņš informēja, ka piemērotākais laiks tā apmeklējumam būtu darbdienās no plkst. 9 līdz 16. Prāvests iesaka vērsties pie Rīgas Katoļu ģimnāzijas dežuranta, kas muzeju pēc lūguma atvērtu. Iespējams apmeklēt arī svētdien pēc Svētās Mises, kas notiek plkst. 11. Šajā gadījumā jāvēršas pie draudzes prāvesta. LRKB IC | 
