Šie ir ļoti seni svētki, un to saknes meklējamas pirmajās kristiešu kopienās, pirmatnējā Baznīcā, lai gan pati ticības patiesība tika formulēta nesen (1950. gadā Pijs XII ”Munificentissimus Deus”). Mēs ticam, ka Marija no Nācaretes, Jēzus Kristus māte, pirmā mācekle, kas audzināja Dieva Dēlu un bija arī pie krusta un Svētā Gara nosūtīšanas dienā kopā ar mācekļiem, ir uzņemta godībā pie Tēva ar miesu un dvēseli. Tātad, arī miesai ir vieta pie Dieva (Benedikts XVI ”Parrocchia Pontificia di San Tommaso da Villanova”, 2005. gada 15. augusts). Kristiešu tradīcija par šiem svētkiem runā kā par ”Dormitio Mariae”, Marijas aizmigšanu Tēva klēpī. Sena tradīcija stāsta, ka erceņģelis Gabriēls ne tikai pasludināja Marijai Dieva Dēla iemiesošanos, bet arī pasludināja viņas aiziešanu. Jaunavas Marijas dzīves pēdējās dienās Gabriēls teica, ka Marijai būs jāmirst, bet viņa iebilda, jo viņai klājoties labi – brāļi ticībā un viņas Dēla mācekļi par viņu rūpējas. Tad Gabriēls sacīja, ka Marija nomirstot būs ar savu Dēlu, kam Marija ar prieku piekrita, tikai lūdza vēl tikties ar apustuļiem, kuri atradās dažādās pasaules vietās, sludinot Evaņģēliju. Viņa pati gribēja uzzināt kaut ko vairāk par sava Dēla publisko dzīvi, jo apustuļi Jēzus sludināšanas laikā bija kopā ar Viņu, bet Marija – Nācaretē. Tad erceņģelis sapulcināja visus apustuļus pie Marijas. (Ikonogrāfijā ”Dormitio Mariae” ir redzams, ka pie Marijas gultas ir sanākuši apustuļi un Jēzus ar mazu bērnu uz rokām, kas ir Marija. Marija dzemdēja Jēzu un par Viņu rūpējās šīs zemes dzīvē, kad Viņš bija vēl mazs bērns, tagad bija pienācis laiks ”viceversa”, kad Jēzus Mariju ņem rokās kā mazu bērnu un to ieved godībā – mūžīgajā dzīvē). Pie “aizmigšanas“ gultas Marija vēl runāja ar apustuļiem un pēc tam “aizmiga”. Pēc Marijas nāves apustuļi viņas miesu aiznesa uz Cedronu, kur viņa tika guldīta kapā. Trīs dienas apustuļi pavadīja nomodā pie Jēzus Mātes kapa. Tālāk tradīcija stāsta, ka pēc trim dienām atnāca pats Jēzus un Marijas miesu uzņēma godībā. Vissvētākās Jaunavas Marijas aizmigšana nav normālas dzīves īpašas beigas, bet gan normālas beigas īpašai dzīvei ticībā, kādai jābūt katra kristieša dzīvei. Tāpēc Marija nav kaut kādā veidā priviliģēta, bet viņa ir mūsu piemērs, kā sekot Jēzum, kam viņa sekoja, klausījās Dievā, mīlēja, cerēja. Marijā mēs esam aicināti kontemplēt dzīvā Dieva uzvaru pār nāvi, jo esam radīti mīlestībai, mums ir jādzīvo Mīlestībai, lidojot augstu, neapstājoties pie lietām, kas nezina, kas ir mūžība. Marijas Debesīs uzņemšana ir aicinājums uz mūžību. Ir bīstama tuvredzība dzīvi aizvadīt, pievēršot skatienu tikai uz pārejošām lietām bez nākotnes – fizisko skaistumu, bagātību, labklājību, varu, slavu un visu pārējo, ko varam vēlēties. Patiesa gudrība ir dzīvot ar kājām uz zemes, bet ar skatienu Debesīs. Tādai noteikti bija jābūt Vissvētākās Jaunavas – mūsu mīļās māmiņas – dzīvei. Visa viņas dzīve tika izdzīvota žēlastības pilnībā, neizvairoties no saviem līgavas, mātes pienākumiem, Nācaretē dzīves vienkāršībā, diskrēti sekojot savam Dēlam, Viņa publiskās dzīves laikā, neizvairoties no atrašanās zem Viņa krusta, pieņemot mūs kā bērnus, dalot pilnīgu mīlestību un sāpes, lai pēc tam priecātos par Viņa augšāmcelšanos, Baznīcas iesākumu Svētā Gara nosūtīšanas dienā, gaidot, kad mēs visi atgriezīsimies pie Tēva, blakus Dēlam. Lūk, kam vēl jāatskan mūsu dvēselēs, pieminot Vissvētākās Jaunavas uzņemšanu Debesīs, gluži kā debesu taures skaņām, saucienam, kas nāk no turienes, aiz laika robežām... Marija mūs sauc ar savas auglīgās dzīves piemēru, pieņemot Dieva Vārdu. Arī mūsu dzīve var tikt raksturota ar šo auglību. Ģimenē, darbā, ekleziālajā kopienā mēs esam auglīgi tādā mērā, cik atļaujam Dieva vārdam pārņemt mūs, mainīt mūsu mentalitāti, labot mūsu attiecības, spriedumus attiecībā uz citām personām. Būsim auglīgi, atbrīvojoties no vēlmes visu iegūt, no skaudības, egoisma, no pieķeršanās sev pašiem, lai piederētu realitātei un labajam, mīlestības iespējām, kas tajās ir apslēptas. Kungs reizēm apslēpj labo pasauli ap mums, jo grib, lai mēs to meklējam, izejot no sevis, lai satiktu citus un Citu viņos. Šī tikšanās ir auglīga. Šī auglīgā gājuma kulminācija ir Marijas Debesīs uzņemšana kā pārveidošana un dzimšana Debesīm. No turienes Marija Svētā Gara spēkā mūs velk tuvāk savam Dēlam un līdzdarbojas, lai mūs dzemdinātu par Dieva bērniem. Tieši tāpēc, pateicoties viņas īpašajai lomai pestīšanas vēsturē, mēs varam viņu lūgt bez jebkādām bailēm. Bieži nākas dzirdēt, ka lūgšanas Marijas godam un īpašā veidā Rožukronis ir nevajadzīga atkārtošanās. Bet, ja kādam jāpasaka, ka viņu mīli, tad to sakām tikai vienu reizi, vai atkārtojam? Katra mīloša cilvēka sirdī mājo pacietība atkārtot. Tādai arī ir jābūt Rožukroņa lūgšanas īpašībai, kurā katrs noslēpums, ietērpts „Esi sveicināta…” atkārtošanā, ietver sevī Evaņģēlija vārdus, kuri grib mūs ievest kontemplācijā. Marija mūs ved pie Jēzus, caur viņas rokām mēs varam veltīties Viņam, apzinoties, ka Mātes sirds ir solidāra ar mūsu ciešanām un grūtībām un tajā pašā laikā tā ir dziļā vienotībā ar Jēzus sirdi. Debesis vairs nav mums kāda ļoti tāla un nepazīstama sfēra. Debesīs mums ir Māte. Viņa ir Dieva Māte, Dieva Dēla Māte, mūsu Māte. Jēzus pats to ir teicis, Savu Māti dodot par Māti mums visiem: „Lūk, tava māte!” (Jņ 19,27) Debesis ir atvērtas, un Debesīm ir sirds. Lūgsim, lai caur Mariju mēs stiprinām ticību un cerību tur nokļūt! Laikraksts "Nāc"
Foto: Katedrāle.lv |
