Priestera komentārs Adventa II svētdienai (06.12.2015) Šodien, Adventa otrajā svētdienā, lasot Svēto Rakstu fragmentus, saprotam, ka tuksnesis kļūst par pasaules sirdi. Tiekam iepazīstināti ar Jāni Kristītāju kā zīmi un īpašu personu pestīšanas vēsturē – kā cilvēku, kas piepilda to, ko sludināja pravietis Isajs, vīrs, kurš visu savu samērā īso dzīves laiku gāja, strādāja un runāja par kādu Citu, kura uzdevumā viņš bija aicināts iet. |
Pārlasot vēl un vēl šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentu, manas domas apstājās pie vārdiem, ka Jānis apstaigāja visu apgabalu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai.
Varētu teikt, ka pāvests Francisks ir mūsdienu Jānis Kristītājs, kas ir izsludinājis Dieva žēlsirdībai veltītu Jubilejas gadu. 2013. gada 15. septembrī, uzrunājot svētceļniekus, pāvests Francisks atgādināja, ka nepietiek tikai ar baušļu ievērošanu, bet ir svarīgi, lai mēs būtu žēlsirdīgi. “Ja mūsu sirdī nav žēlsirdības, ja nav piedošanas prieka, tad mēs neesam vienotībā ar Dievu, pat ja ievērojam visus baušļus, jo mīlestība ir tā, kas glābj, nevis tikai baušļu ievērošana,” viņš toreiz sacīja.
Katoliskā Baznīca atgādina, ka Jubileja attiecas uz piedošanu, atlaidu piešķiršanu un uz aicinājumu atjaunot savas attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Šādā veidā Svētais gads kļūst par ticības padziļināšanas laiku. Pasludinot ārkārtas Jubilejas gadu, Francisks centrā liek žēlsirdībā bagāto Dievu, kas aicina visus cilvēkus atgriezties pie Viņa.
Arī Jānis Kristītājs tuksnesī atgādina un aicina uz grēku nožēlu, aicina mainīt savas dzīves ceļu un atcerēties savu reliģisko identitāti – to, kas mēs esam un uz ko esam aicināti. Atcerēties, ka mūsu Dievs ir uzticīgs un tur savus solījumus par pestīšanu. Ar Jāņa Kristītāja starpniecību Viņš sauc tuksnesī, lai paziņotu par Mesijas ierašanos.
Atcerēsimies, ka Dievs cilvēkus gaida vienmēr – gaida, lai viņi mainītos, nožēlotu grēkus, pieņemtu sadarbību un lūgtu no Viņa žēlastību un žēlsirdību, lai taptu attīrīti no grēkiem. Dievs gaida, lai cilvēks pieliek pūles un pārvar šķēršļus, kuri neļauj redzēt pestīšanu un patiesu laimi. Ja patiešām centīsimies dzīvot saskaņā ar Dieva Garu un mācību, tad mūsu dzīve būs derīgi graudi, nevis pelavas, ko aizpūš vēji, vai smiltis, kas izbirst caur pirkstiem. Bet mūsu dzīvība Dieva acīs ir dārga, un tai ir neizsakāmi liela vērtība. Mūsu dzīve tiks svērta uz mūžības svara kausiem.
Ielūkosimies, ko mums māca Katoliskās Baznīcas katehisms, lai saprastu, ko tas saka par grēku nožēlu, kam garīgajā dzīvē ir liela nozīme: “Gandarīšana uzliek grēciniekam par pienākumu labprātīgi pieņemt visu sekojošo: sirdī – nožēlu, uz lūpām – atzīšanos, rīcībā – pilnīgu pazemību vai auglīgu gandarīšanu. Gandarītāja pirmā darbība ir nožēla. Tā ir dvēseles sāpes un riebums pret izdarīto grēku, apņemoties turpmāk vairs negrēkot. Kad nožēla nāk no mīlestības pret Dievu, kuru mīlam pāri visam, tad to sauc par pilnīgu nožēlu (nožēlu aiz mīlestības). Tāda nožēla dara tīru no ikdienišķām vainām; tā nes arī nāvīgo grēku piedošanu, ja to pavada stingra apņemšanās iet pie sakramentālās grēksūdzes, cik ātri vien iespējams. Nožēla, kuru sauc par nepilnīgu (lat. attritio), arī ir Dieva dāvana, Svētā Gara ierosme. Tā dzimst no apziņas par to, cik pretīgs ir grēks, vai arī to rada bailes no mūžīgās pazudināšanas un citiem sodiem, kuri draud grēciniekam (nožēla aiz bailēm). Šāda apziņas atmoda var iesākt iekšējo pārveidošanos, kuru pabeigs žēlastības darbība, saņemot sakramentālo piedošanu. Tomēr pati par sevi nepilnīgā nožēla nevar iegūt smago grēku piedošanu, bet tā sagatavo piedošanas saņemšanai Gandarīšanas sakramentā.” (KBK 1450–1453)
Grēku nožēlošana ir dvēseles sāpes par to, ka ar izdarītajiem grēkiem esam sāpinājuši Dievu.
Gan Jānis Kristītājs, saucēja balss, gan Jēzus, cilvēktapušais Tēva Vārds, rāda, ka mūsu dzīve izdosies, ja mēs mazāk jautāsim: “Kā tev sokas?” – bet tā vietā: “Kādēļ un kam tu to dari?” Tieši šeit sākas grūtības. Ko tas man dos? Kāds man no tā būs labums? Ar šāda veida jautājumiem mēs mēdzam riņķot ap sevi. Bet tas, kurš riņķo pats ap sevi, stāv uz vietas un nevirzās uz priekšu. Tas, kurš mēģina iet uz priekšu kāda cita dēļ, izdara kaut ko labu arī pats savai dzīvei. Tas, kurš cenšas iet Jēzus Kristus pēdās, redz savai dzīvei nākotni.
Lai šis Adventa laiks mums katram kļūst par garīgās dzīves izaugsmes laiku! Vēlu, lai, iepazīstot Dieva žēlsirdību, mēs katrs spētu mainīt savu dzīvi un sagaidītu Kristus Dzimšanas svētkus ar tīru un skaidru sirdi. Mieramtuvu.lv |
