Palasīsim...  Mieram tuvu

Kristus ir nācis, lai glābtu katru cilvēku, proti, lai veidotu ar katru cilvēku draudzīgas attiecības. Grēks nozīmē to, ka cilvēks attālinās no Dieva, izmantojot nepareizi savu brīvību, – un tam skaidru paraugu lasām šīsdienas līdzībā.

Dievs negrib uzspiest savu klātbūtni cilvēkam bez viņa piekrišanas. Ja cilvēki būtu roboti, viņi klausītu automātiski, viņiem nebūtu citas iespējas kā akli pakļauties Dieva gribai. Bet Dievs ir radījis cilvēku pēc sava attēla un līdzības, un tas nozīmē – apdāvinātu ar prātu un brīvo gribu. Ja Dievs nebūtu mīlestība, Viņš cilvēku būtu piespiedis izvēlēties labo un labu darīt.

Jaunākais dēls vēlas veidot savu dzīvi neatkarīgi no Debesu Tēva. Viņš atstāj Tēva mājas un izvēlas autonomu dzīvesveidu. Bet Tēvs nav diktators – Viņš ir mīlestības Dievs, kurš sevi neuzspiež, bet gan ar mīlestību pievelk pie sevis. Jaunākais dēls ir akls, aizmirsis šo sākotnējo mīlestību; viņš domā tāpat kā vecais Ādams – ka Dievs traucēs viņa dzīvei sasniegt tās pilnību. Tas ir būtiskākais cilvēka kārdinājums. Modernais laikmets ir šī kārdinājuma spilgts atspulgs. Domāt par cilvēku un sabiedrību pilnīgā autonomijā no Dieva, bez šīs bērnu/Tēva saiknes ar Dievu, aizmirstot, no kurienes cilvēks nāk un kurp dodas.

Bet tādā gadījumā cilvēks tāpat kā līdzībā minētais jaunākais dēls piedzīvo tukšumu tālu no Tēva mājām un zaudē savu cieņu. Arī modernais cilvēks, atbrīvojies no Debesu Tēva, zaudē skaidrību par sevi un sevi vairs līdz galam neizprot. Viņš piedzīvo dažādas atkarības, neskaidras bailes un vainas sajūtu, no kurām mēģina dažādos veidos atbrīvoties. Jaunākais dēls, ieklausoties savā sirdsapziņā, saprot, kur ir dzīves patiesība, labums un skaistums. Viņa vārdi kļūst par paraugu ikviena cilvēka izvēlei atgriezties: “Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!””

Debesu Tēvs viņu gaida. Tā ir Dieva stāja katra grēcinieka priekšā. Lūk, Dieva žēlsirdības noslēpuma atklāsme: “Bet, kad dēls vēl bija tālu, viņu ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu, un viņu noskūpstīja.” Rembrants šo satikšanos ir iemūžinājis savā slavenajā gleznā, kurā ļoti tēlaini pausts Dieva maigums un žēlsirdība.

Kad Kristus runā ar farizejiem, kuri nesaprot, kāpēc Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, Kungs atbild, stāstot līdzību par Tēva žēlsirdību. Norādot uz vecākā dēla neizpratni, Kristus ikvienam no mums liek saprast – ir jāmācās no paša Tēva priecāties par katru grēcinieku, kurš atgriežas, un pacietīgi jācer, ka ikviens no tiem, kurus uzskatām par grēciniekiem, atradīs ceļu uz mājām. Mums jākļūst aizvien līdzīgākiem stāstā minētajam tēvam, kurš gaidīja jaunāko dēlu atgriežamies mājās.
Pāvests Francisks šā gada 19. janvāra rīta homīlijā teica, ka ikvienam svētajam ir sava pagātne, bet ikvienam grēciniekam ir nākotne, tādējādi norādot uz Dieva žēlsirdības darbību katra cilvēka dzīvē. Īstenībā mums uzglūn gan jaunākā dēla, gan vecākā dēla liktenis. Tie abi ir grēcinieki. Tiem abiem ir jāatgriežas. Un atgriešanās ir pastāvīgs process, kas mums katram ir jāveic mūža garumā. Mums visiem ir jāuzlūko līdzībā minētais žēlsirdīgais tēvs, lai labāk saprastu Debesu Tēva mīlestību: Viņš mūs gaida un vēlas, lai mēs ticētu Viņa mīlestībai līdz galam un lai pasniegtu cits citam aizvien vairāk gan garīgo, gan materiālo žēlsirdības augļu.

^{Mieramtuvu.lv}