Priestera komentārs Gavēņa laika V svētdienai (13.03.2016)
Arī Es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs! Šie Kristus vārdi vislabāk atklāj Dieva žēlsirdīgo Sirdi un saskan ar pravieša Ezehiēla grāmatā teikto: “Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka viņš atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo.” (Ez 33, 11) Vienlaikus šie vārdi neatsauc faktu, ka Dieva taisnīgā tiesa pastāv:
“Redzi, Es nāku drīz, un mana alga līdz ar mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atkl 22, 12) Cilvēciskās loģikas ietvaros ar grūtībām iekļaujas šie divi jēdzieni – žēlsirdība un tiesa kā divas izpausmes vienai un tai pašai dievišķajai mīlestībai pret cilvēku.
Katrā no mums arvien vēl darbojas domāšanas veids, kāds ir aprakstīts Radīšanas grāmatas sākumā. Tas ir pirmais dialogs starp Dievu un cilvēku pēc grēkā krišanas: “Dievs Kungs sauca cilvēku, sacīdams: “Kur tu esi?” Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.”” (Rad 3, 9-10) Nosauksim šo uzvedības shēmu par Ādama sindromu. Katrs skaidri domājošs cilvēks teiks, ka šāda Ādama uzvedība ir neracionāla, ka viņam ar savu vainu būtu bijis labāk nākt atklātībā Dieva priekšā. Tomēr ir jāatzīst, ka tā ir racionāla, ja ņem vērā to, ka pēc sarunas ar čūsku cilvēks ir sācis ticēt velna meliem (diabolos tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “apmelotājs”). Cilvēka traģēdija ir tā, ka, vienreiz sācis ticēt velna meliem, tas vairs nespēj tik vienkārši to pārtraukt. Velns vienmēr melo cilvēkam gan par Dievu, gan par cilvēku pašu, meistarīgi piejaukdams patiesībai nelielu melu devu: “Jūs mirt nemirsiet, bet Dievs zina, ka tajā dienā .. jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (Rad 3, 4-5) Kurš no mums var apgalvot, ka ne reizi dzīvē nav sev pielaikojis tiesneša mantiju un nav mēģinājis kāpt Dieva soģa krēslā, savā prātā domādams: “Es būšu kā Dievs, zinādams labu un ļaunu”?!
Ielūkosimies vēlreiz šīsdienas Evaņģēlija lasījumā: “Te Rakstu zinātāji un farizeji atveda laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti...” Acīmredzams, ka šiem ļaudīm viss jau izlemts – viņa ir pelnījusi nāvi. Šie ļaudis taču zina, kas ir labs un kas ļauns! Un Mozus Likums viņiem tajā lieti noder. Mēs nevaram noliegt, ka, meklējot vainu otrā cilvēkā, kā arī pašā Dievā, mēs veltīgi cenšamies izdeldēt savā sirdī vainas sajūtu par personiskajiem grēkiem. Tas nav cilvēka kompetencē. Šīsdienas Evaņģēlijā minēto Rakstu zinātāju un farizeju galvenā bēda ir nevis tā, ka viņi notiesā laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti, bet tā, ka viņi cenšas paši būt par sevis atpestītājiem, paļaudamies nevis uz Dievu, bet uz saviem “taisnīgajiem” darbiem, kurus viņi sev gūst, tiesājot un pazudinot citus grēciniekus.
Ārpus Kristus pestīšanas nav, un sava grēcīguma slēpšanu no Dieva starp citu cilvēku grēkiem nevar attaisnot. Izārstēt Ādama sindromu mūsos var vienīgi Dievs, ja mēs nostāsimies Viņa priekšā ar patiesību par sevi, kā Kristus priekšā stāvēja minētā sieviete. Redzam, ka Dieva tiesas spriedums tiem, kas atzīst savu grēcīgumu, vienmēr ir piedošana: “Arī Es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs!”
