Grieķu jeb Jaunās Derības valodā žēlsirdība ir éleos. Šo vārdu lietojam saucienā Kyrie eleison – Kungs, apžēlojies. Grieķu vārds saskan ar ebreju chésed, vienu no skaistākajiem vārdiem Bībelē, kas izceļ Dieva žēlsirdības uzticību attiecībā uz katru cilvēku. Šī iemesla dēļ šo vārdu parasti tulko vienkārši kā „mīlestība” vai „uzticīgā Dieva mīlestība” attiecībā uz visu cilvēci. Grieķu éleos ir vēl viena ebreju vārda – rahamim – tulkojums, kas nozīmē emocionālo chésed (uzticību mīlestībā), un pat „mātes klēpi”. Dieva uzticība Viņa žēlsirdībā tika svinēta tieši Izraēļa lūgšanu sapulcēs, izmantojot 118. un 136. psalmus. Jūtīgo mīlestību evaņģēlisti atklāj Jēzū, kad saka, ka Viņš „garā aizkustināts raudāja”, bet Pēdējo Vakariņu aprakstā mīlētais māceklis nenoliec savu galvu uz Jēzus pleca, bet ieliek klēpī (en to kolpo). Ar šo pašu vārdu apzīmē mātes klēpi. Kunga klēpī nemitīgi tiekam dzemdināti; tā ir vieta mātes mīlestībai uz savu bērnu (sal. Is 49, 15). Līdzībā par žēlsirdīgo tēvu vēstīts, ka, redzot dēlu atgriežamies, mātišķi tēvišķā tēva iekšiene tika aizkustināta. Augustīns izceļ, ka latīņu valodā vārds misericordia sastāv no diviem terminiem: miseria un cor. Miseria izsaka galējo trūkumu, kas sauc pēc apžēlošanās, pēc līdzjūtības. Miseria, trūkums, apdraud trūkumcietēja eksistenci, jo viņam jādzīvo cilvēka dzīves nomalē un viņš tik tikko spēj elpot. Otrs termins, kas saistās ar žēlsirdību, ir cor – sirds. Antīkais valodnieks Varrons šim vārdam sakni saskata vārdā urere (degt). Pēc seno laiku cilvēku domām, trūkums žēlsirdībā tiek apņemts ar ugunsgrēku. Sirds, pamanot cilvēka trūkumu, nenosoda to, bet sadedzina, iznīcina. Tādu brīnumu paveic žēlsirdīga sirds. Sirds ir katra cilvēka visdziļākajā un visautentiskākajā vietā. Tādēļ sirds tiek uzskatīta par jūtu mājvietu – prieka, sāpju, miera, satraukuma, par katra individuālās sirdsapziņas izdarīto spriedumu neizpētīto vietu. Abu terminu savienojums galu galā rada vārdu „žēlsirdība” – tas nozīmē žēlsirdīgās mīlestības pilnu Dieva vai radības skatienu, kas nesavtīgi noliecas pār trūkumu, steidzoties tam palīgā, ar visu sirdi trūkumu iznīcinot. Tādēļ žēlsirdība rodas, dzīvo, atklājas un pilnveidojas starp piedošanu un jūtīgumu, kas nes mūs uz pleciem. Dzīve patiesībā ir svētceļojums, meklējot sirdi, ugunskuru, kurš spēj sadedzināt ikvienu trūkumu un galu galā dāvāt žēlsirdību. Vārds „žēlsirdība” līdz ar to nozīmē cilvēka sirdi, kas gatava iesaistīties, kad tikai pamanīs kādu trūkumu, kas ir dzīves nāve. Tāpat tā nozīmē, ka trūkums, kas valdīja pār kādu, iejūtīgās sirds liesmās tiks sadedzināts. Ir skaidrs, ka cilvēciska žēlsirdība ir ierobežota, tā kā ierobežota ir cilvēka sirds, bet Dieva žēlsirdība ir neizmērojama, tāpat kā Dievs ir pašpietiekoša esme. Kristīgo žēlsirdību var sastapt, jo tai ir seja un vārds. To sauc „Jēzus Kristus”. Viņā žēlsirdība ir Tēva mīlestības atspulgs attiecībā uz ikvienu cilvēcisko radību. Fragments no grāmatas "Žēlsirdība pie Baznīcas tēviem", ko Jubilejas gadā izdevusi Jaunās Evaņģelizācijas veicināšanas pontifikālā padome. Arī turpmāk lasītājiem piedāvāsim fragmentus no šīs grāmatas. Foto: Ubisi (Gruzija) klostera 14. gs. freskas "Jēzus Kristus un sv. apustulis Jānis" fragments Katedrāle.lv | 
