Pāvesti Pijs IX un Leons XIII, piešķirot jūnijam Jēzus Sirds godināšanas raksturu, to saistīja ar atlaidu iegūšanu, ja šajā mēnesī lūgsies konkrētas lūgšanas Jēzus Sirds godam un baznīcās notiks attiecīgi dievkalpojumi. Pāvests Pijs IX šādu rīkojumu izdeva 1873. gada 8. maijā, bet Leons XIII – 1899. gada 21. jūlijā. Norādes uz Jēzus Sirds godināšanu Svētajos Rakstos Vecās Derības grāmatās nav nevienas norādes uz Iemiesotā Vārda fiziskās Sirds kultu. Tomēr tas neaizklāj patiesību, ka Dieva mīlestība kā pamatiemesls šim kultam ir sastopama gan Vecās, gan Jaunās Derības lappusēs ļoti izteiksmīgos tēlos. Šie tēli, vairākkārt pasludinot Dieva Dēla iemiesošanos, var tikt uzskatīti par Dieva neizmērojamās mīlestības, kas atklāsies Pestītāja Vissvētākajā Sirdī, zīmi. Pietiek atcerēties Dieva un izvēlētās tautas derību, kuras pamatā ir mīlestības bauslis: „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (At 6,4–5) Mozus un pravieši attēloja Dieva un tautas attiecības, tās pielīdzinot ģimenes vai laulāto attiecībām. Piemēram, pravieša Oseja rakstos lasām: „Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes. Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju. Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības saitēm, Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un ēdināju viņus.” (Os 11,1.3–4) „Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu, jo Manas dusmas pret viņiem izzudīs.” (Os 14,5) Šī jūtīgā un piedodošā Dieva mīlestība bija priekšsludinājums visdedzīgākajai mīlestībai, kuru Pestītājam attiecībā uz visiem cilvēkiem vajadzēja atklāt savā Sirdī. Pravietis Jeremijs to sludināja, ielikdams Dieva mutē vārdus: „Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis Savu žēlastību; (Jer 31,3) „Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.” (Jer 31,33) Skaidru attēlu Dieva un cilvēku attiecībās varam atrast Jaunās Derības evaņģēlijos. Atpestīšanas noslēpums ir Kristus un Debesu Tēva vispilnīgākās mīlestības noslēpums, Debesu Tēva, kuram Viņš gandarīja par visas cilvēku cilts grēkiem, un noslēpums līdzjūtīgai mīlestībai pret cilvēkiem. Vēloties saprast (cik tas iespējams), „kāds ir platums un garums, un augstums, un dziļums” (sal. Ef 3,18) Iemiesotā Vārda mīlestībai, jāpamana, ka tā nebija tikai tīri garīga mīlestība. Mīlestība, kura dveš no evaņģēlijiem, ir arī cilvēcisku jūtu mīlestība. Marijā Vissvētākā Jēzus Sirds sāka pukstēt ar cilvēcisku un Dievišķu mīlestību brīdī, kad viņa izteica savu „fiat” (lai notiek). Bezvainīgā Marijas Sirds kļuva par dzīvu svētnīcu, kurā nemitīgi tiek pagodināta dievišķā Sirds. Viņa vienīgā pilnībā pazina Viņa Sirds mīlestības noslēpumu un bija pilnīgi vienota ar Viņu visās kustībās, domās, vēlmēs, jūtās un ciešanās. Mariju saucam par Jēzus Sirds Karalieni, jo viņa kļuva par Sava Dēla Sirds nopelnu un bagātību dalītāju. Svētais evaņģēlists Jānis Pēdējo Vakariņu laikā bija pieglaudies Jēzus krūtīm un noliecis savu galvu pie Jēzus Sirds. Tad viņš apjauta Viņa mīlestības noslēpumu un sāpīgo Jūdasa nodevības noslēpumu. Zem krusta svētais Jānis bija liecinieks Jēzus Sirds caurduršanai, no kuras izplūda asinis un ūdens – mīlestības un žēlastības straumes. Jēzus Sirds mīlestības Gara pārpildīts ir viņa sarakstītais evaņģēlijs un vēstules. Sv. apustulis Toms, redzot Jēzus Sirds brūci apskaidrotajā augšāmceltā Kunga miesā, izsaucās: „Mans Kungs un mans Dievs!” Tas bija apliecinājums pārmaiņai, kas viņā notika – no neticīgā par ticīgo. Šie vārdi bija ticības, pagodinājuma un mīlestības apliecinājums. Jēzus Sirds godinātāji pirmajos gadsimtos un viduslaikos Dieva mīlestības kults, kuru simboliski attēlo caurdurtā Jēzus Sirds, nekad nav bijis svešs Baznīcā, kaut arī attīstījies tikai tad, kad mūsu Kungs privātās atklāsmēs to atklāja dažiem izvēlētajiem. Baznīcā nekad nav trūcis Dievam veltītu cilvēku, kuri, sekojot Vissvētākajai Jaunavai Marijai, apustuļiem un Baznīcas tēviem, godināja Jēzus cilvēcisko dabu un sevišķi Viņa brūces. Caurdurtā Pestītāja Sirds vienmēr mudināja cilvēkus pagodināt tās neizmērojamo mīlestību. Tomēr Jēzus Sirds tieša godināšana attīstījās lēnām un pakāpeniski. Pirmajos kristietības gadsimtos un viduslaikos vairākiem svētajiem tika dāvātas Jēzus Sirds atklāsmes. Šīs atklāsmes bija domātas atsevišķiem cilvēkiem vai klosteru kopienām, bet ne visai cilvēcei. Līdz XVII gs. Jēzus Sirds kults Baznīcā nebija izplatīts. Jēzus Sirds godinātājus sastopam dažādos ordeņos, piemēram, cisterciešu, benediktīņu, franciskāņu, dominikāņu, kartūziešu. Īpaši šajā ziņā izcēlās: Svētais Pēteris Damiāns (1007–1072) Jēzus Sirds brūci sauc par „mūžīgās dzīves strūklaku”. Svētais Anzelms (1033–1109) saka, ka atvērtā Jēzus Sirds atklāja Viņa Sirds mīlestību uz mums. Svētais Asīzes Francisks (1182–1226) sauca: „Mīlestība netiek mīlēta!” To teica arī Jēzus svētajai Margaritai Marijai Alakokai, kas ir „viena no Viņa Sirds iemīlētajiem”. Svētais Bonaventūra (1212–1274): „Savas mīlestības pārpilnībā Viņš atvēra savu sānu, lai mums atdotu savu Sirdi . Gribēja mums parādīt savas Sirds mīlestību caur sava sāna Brūci.” XIII gs. benediktīņu māsu klosteris Eislēbenē dāvāja lielu Jēzus Sirds godinātāju – svēto Ģertrūdi. Viņas rakstu iespaidā Jēzus Sirds kults vērsās plašumā. Svētā Ģertrūde (1255–1302) saņēma uzdevumu atklāt cilvēkiem Vissvētākās Sirds neizmērojamo godību un bagātības, kā arī godināšanas nozīmi dvēseļu svētdarīšanai. Kādā redzējumā, kura laikā svētā Ģertrūde kopā ar mīlēto apustuli Jāni bija piespiedusies Jēzus Sirdij, viņa jautāja apustulim, kādēļ savā evaņģēlijā viņš neatklāja Vissvētākās Sirds mīlestības noslēpumu. „Mans uzdevums – atbildēja apustulis – bija pirmo gadsimtu Baznīcai nodot vienkāršu vārdu par Dieva Tēva Iemiesoto Vārdu. Tādu, lai cilvēki līdz pasaules galam vienmēr varētu smelties, bet nekad līdz galam neizsmeltu. Bet pēdējiem laikiem ir atstāta žēlastība sadzirdēt Dieva Sirds izteiksmīgo balsi. Uz šo balsi novecojusī pasaule atjaunosies, izlīdīs no sava nejūtīguma, un Dieva mīlestības svelme to no jauna aizdedzinās”. Turpmākajos gadsimtos Jēzus Sirds kulta nostiprināšanā līdzdarbojās: Svētīgais Henriks Suzo (1295–1366), Jēzus lūpās ieliekot šādus vārdus: „Palūkojieties uz visām sirdīm un padomājiet, vai kāda no tām ir bijusi tik pilna mīlestības kā Mana.” Svētā Sjēnas Katrīna (1347–1380) teica: „Kurš gan neaizdegsies no tik lielas mīlestības? Kura gan sirds var pasargāties, lai nepaģībtu? Ak, mīlestības bezdibeni!” Svētais Pēteris Kanīzijs (1521–1597) rakstīja: „Atvēri man savu Sirdi... un liki man dzert no avota, aicinot smelt pestīšanas ūdeņus no Tava avota, Kungs!” Svētais Sales Francisks (1567–1622), it kā sajūtot vēlāko laiku žēlastību, ar kādu Dievs apdāvinās viņa dibināto Apmeklēšanas kongregāciju, tās ģerbonī ievietoja Jēzus Sirdi. Var apjaust, ka visas žēlastības, ar kādām tika apdāvināti svētie, bija sagatavošanās lielajām Jēzus Sirds atklāsmēm, dāvātām svētajai Margaritai Marijai Alakokai. Kristus XVII gs. izvēlējās francūzieti Margaritu Mariju Alakoku (1647–1690), lai ar viņas starpniecību pirmo reizi Baznīcas vēsturē visai pasaulei atklātu savu Sirdi. Ne tikai atklāja tās mīlestību, bet vēlējās publisku godināšanu ar īpašiem svētkiem, konkrētu kultu un dāvāja arī apsolījumus. Arī Jēzus Sirds litānija, kuru kopīgi lūdzamies jūnijā, radās saistībā ar kādu Apmeklēšanas kongregācijas māsu no Dižonas (Dijon), kura dzīvoja XVII gs. vidū un bija svētās Margaritas Marijas Alakokas laikabiedre – māsa Žanna Magdalēna Žolī (Joanna Madeleine Joly). Viņai bija svarīga nozīme Jēzus Sirds kulta izplatīšanā, viņa gleznoja Jēzus Sirds svētbildes, sastādīja Stundu liturģijas un Mises formulārus Jēzus Sirds godam, sarakstīja vairākas lūgšanas un sakārtoja īsus nopūtu saucienus Dievišķās Sirds godam, kas drīzumā ieguva litānijas veidolu. To lūdzās Marseļā, lai izlūgtu no Dieva atbrīvošanu no holēras epidēmijas, kas plosījās XVIII gs. 20. gados un paņēma tūkstošiem cilvēku dzīvību. Visā Baznīcā litāniju Jēzus Sirds godam atļāva lūgties 1899. gada 2. aprīlī. Foto: Vissv.Jēzus Sirds altāris Liepājas sv.Jāzepa katedrālē Laikraksts "Nāc", Nr. 90
Foto: Katedrāle.lv | 
