Izbraucām ļoti agri no rīta un pirmā apskates vieta bija Krusta kalns Lietuvā. Tad kopīgas brokastis un garš ceļš uz Poliju. Belostokā apmeklējām Dieva Žēlsirdības sanktuāriju, kur atrodas svētās māsas Faustīnes biktstēva pr.Sopočko relikvijas. Jauns dievnams ar Dieva Žēlsirdības gleznu altāra daļā un ļoti skaisti - zili, sārti un balti izgaismotu kupolu un griestiem. Patiešām iespaidīgi! Jau vēlu vakarā ieradāmies Domanovā, kur paredzēta Sv.Mise Dievmātes sanktuārijā. Neliela, it kā necila koka baznīca, bet ieejot iekšā – tāds pārsteigums! Tik grezni rotāts altāris Dieva un Dievmātes godam! Skaisti, ar īstu senatnes elpu - dievnams celts 17.gs. Pēc Sv.Mises draudzes prāvests un klostera māsu seni draugi - Danuta un Mareks aicināja uz kopīgām vakariņām. Un atkal pārsteigums! Pieticīgu vakariņu vietā galdi kā kāzās! Baudījām sirsnību, patiesu viesmīlību un prieku! Sajutāmies patiesi gaidīti! Naktsmājas Hodiševā - svētceļnieku mājā. Otrās dienas rīts sākās ar Sv.Misi Dievmātes sanktuārijā kopā ar poļu priesteriem un draugiem. 20 km attālajā Braņskas pilsētā mūs sirsnīgi uzņēma un cienāja ar brokastīm vietējās draudzes prāvests un pilsētas mērs. Turpinot ceļojumu, mūsu draugi - Danuta un Mareks, iepazīstināja ar savu dzimto novadu Brjansku. Var tikai apbrīnot ar cik lielu mīlestību poļi kopj katru savas zemes nostūrīti! Cik ļoti viņi uztur stipru ticību (skolās māc.progr. kā obligāts priekšmets ir katehisms); cik lepni par savu zemi un tautu! Danute ar lielu entuziasmu izveidojusi divus novadpētniecības muzejus, renovējot vecās skolas ēkas. Pēc tam viesojāmies pie dominikāņu klostera māsām Bielsk Podlaski pilsētā. Tālāk ceļš veda uz Sāpju Dievmātes sanktuāriju Švieta Vodā pie Belostokas un uz Sokolku - Euharistiskā brīnuma sanktuāriju. Šis ir viens no lielākajiem mūsdienu svētbrīnumiem. Šī svētvieta laikam uzrunāja visvairāk. Tad devāmies uz nakšņošanas vietu Suhovolā. Trešās dienas rītā diakons Tomass pastāstīja par priesteri - ticības mocekli Ježi Popieluško, kurš dzīvojis un kalpojis šajā pilsētā un 1984.gadā nežēlīgi noslepkavots savas ticības dēļ. Šajā dienā Sv.Misi svinējām Augustovā Studzieničnā Dievmātes sanktuārijā brīnišķīgā mazā kapellā. Mājupceļš veda caur Sejny uz Vigru - kamedūlu mūku vientuļnieku bijušo klosteri. Klosteris atrodas ļoti skaistā un gleznainā vietā - pakalni, ezeri, salas. Mājās bijām jau krietni pēc pusnakts. Noguruši un laimīgi. Šīs trīs svētceļojuma dienas ikvienam no mums bija īpašs laiks. Laiks, lai kopīgi lūgtos un slavētu Kungu, lai nemitīgi godinātu Dievmāti. Mēs katrs savā sirdī nesām kādu īpašu lūgšanu, vajadzību, mēs bijām kā sūtņi saviem mīļajiem. Īpaši nozīmīgs šis laiks bija „Zilā Krusta” vīriem. Vīriem, kuri ir sabiedrības atstumti, nepieņemti (protams,- savas vainas dēļ), bez ģimenes un mājām; viņi piedzīvoja Mīlestību - īstu un patiesu, beznosacījuma. Kad kādam no vīriem ceļojuma laikā jautāju, vai viņš jau bija baznīcā, viņš atbildēja - nē, man bija nopietna saruna. Jautāju - ar ko? Viņš atbildēja - ar Dievu. „Dievs, kad Tu dod, Tu visu dāvā pārpilnībā. Tavas mīlestības viss - tik neizsakāmi liels...” Ruta Reine
Foto: Agris Reinis 
| 
;)
;)
;)
;)
;)
;)