„Jūs zināmā mērā rakstāt vēstures pirmo uzmetumu, veidojot ziņas un iepazīstinot cilvēkus ar notikumu interpretāciju,” uzrunā turpināja Svētais tēvs. Viņš atzīmēja, ka laiki mainās un mainās arī žurnālistu darbs. Gan prese, gan televīzija zaudē savu nozīmi salīdzinot ar jaunajiem digitālās pasaules medijiem. Jo īpaši tas ir jauniešu vidū. „Taču žurnālisti, ja vien viņi ir profesionāli, ir un paliek par galveno kolonnu, par fundamentālu vitalitātes elementu brīvā un plurālistiskā sabiedrībā,” sacīja Francisks. Pāvests pastāstīja, ka arī Svētais Krēsls mediju pasaules izmaiņu priekšā ir piedzīvojis un piedzīvo komunikatīvās sistēmas atjaunotnes procesu. Uzrunājot itāļu žurnālistus, Francisks apliecināja, ka Svētā Krēsla Komunikācijas sekretariāts kalpos par atsauces punktu arī viņu darbā. Kā žurnālistika var kalpot labākas sabiedrības veidošanā? Pāvests pievērsās vairākiem žurnālistu profesijas aspektiem. Vispirms viņš aicināja pārdomāt par to, ko darām un kā darām. Garīgajā dzīvē šīs pārdomas bieži notiek rekolekciju veidā. Žurnālistikas vidē apstāties un padomāt nav viegli, tomēr ir nepieciešams to izdarīt kaut uz īsu brīdi. Pāvests pakavējās pie trim elementiem, bez kuriem nav iespējama laba, taisnīga žurnālistika. Tie ir „mīlēt patiesību”, „dzīvot profesionāli” un „respektēt cilvēka cieņu”. „Mīlēt patiesību” nozīmē ne tikai to atzīt, bet arī liecināt par to ar savu darbu. Jautājums, kas sev jāauzdod, ir: „Vai esmu, vai neesmu godīgs pret sevi un citiem?” Pāvests atzina, ka dzīvē ne vienmēr viss ir balts, vai melns. Politiskajām debatēm, pat daudziem konfliktiem reti kad ir skaidri saredzama dinamika, kurā tūlīt var atpazīt to, kas patiess, kas nē. Izdarīt sintēzi starp dažādām nostājām nav viegli, taču žurnālista misija ir nonākt pēc iespējas tuvāk patiesībai. Nekad neteikt un nerakstīt kaut ko, kas saskaņā ar sirdsapziņu, nav patiess. „Dzīvot profesionāli”, savukārt, nozīmē saprast savu darbu, nenostāties vienā, vai otrā interešu pusē. Trešais elements – „respektēt cilvēka cieņu”, nozīmē atcerēties, ka aiz katra vienkārša notikumu atstāsta slēpjas jūtas, emocijas un galu galā – cilvēka dzīve. Pāvests kārtējo reizi atgādināja, ka cilvēku var nogalināt ar mēli, ar tenkām, ko viņš salīdzina ar terorismu. Žurnālistiem šai ziņā ir jābūt īpaši piesardzīgiem, jo netaisnīgi nomelnota cilvēka dzīve var tikt sagrauta uz visiem laikiem. Protams, kritika ir leģitīma, tāpat kā ļaunā nosodījums, taču tas vienmēr ir jādara, respektējot otru, viņa dzīvi un jūtas. „Žurnālistika nedrīkst kļūt par cilvēku un pat tautu nogalināšanas ieroci. Tā nedrīkst veicināt bailes pārmaiņu priekšā, nedz arī tādu fenomenu priekšā, kā piespiedu migrācija no kara un bada,” sacīja pāvests. Viņš novēlēja, lai žurnālistika vienmēr kalpo par celtniecības instrumentu, par kopējā labuma faktoru, par izlīgšanas veicinātāju. Lai tā prot atvairīt kārdinājumu briedināt sadursmes, bet veicina tikšanās kultūru. Radiovaticana.va | 
