Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija
SQL error: query
Table './katedrale_db/comments' is marked as crashed and last (automatic?) repair failed
SQL: SELECT AVG(star) AS avg FROM comments WHERE doc_id="20565" AND star<>0

Palasīsim...  Intervijas

"Arī domātāji var kļūt par svētīgiem"
04.10.2016 pl. 15:13
Minhenes un Fraizingas arhidiecēzē ir sākusies gatavošanās Romano Gvardīni (attēlā) beatifikācijas procesam. Šis itāliešu izcelsmes filozofs, teologs un priesteris daudzus sajūsmina līdz pat mūsdienām. Arī Ugo Peroni. Intervijā ar katholisch.de Berlīnes Humboltu universitātes profesors stāsta par Gvardīni – zinātnieku un cilvēku.

Profesor Perone, kas jūs fascinē Romano Gvardīni personībā?

Perone: Viņam bija plašs interešu spektrs. Kā pētnieku Gvardīni interesēja ne tikai teoloģija, bet arī filozofija un poēzija. Taču vienlaikus viņam bija arī praktiski pastorālie projekti – kā liturģijas tālākattīstība – un viņš ļoti spēcīgi ietekmēja katolicismu Vācijā. Reti kad tik daudz koncentrējas vienā personā. Saistošākā bija viņa spēja apgūt vairākas disciplīnas, darboties dažādos laukos.

Ar ko viņš nodarbojās filozofijā un literatūrā?

Kādā savā agrīnā darbā viņš attīstīja pretstatu mācību, ar kuru mēģināja iziet no Hēgeļa dialektikas un attīstīt alternatīvu polaritātes principu. Literatūras lauciņā viņš daudz pētījis itāliešu rakstnieka Dantes daiļradi. Gvardīni prata itāliski un vāciski un savos priekšlasījumos Danti vienmēr pats tulkoja un interpretēja. Viņš publicējis arī rakstus par Dostojevski un Rilki. Viņu interesēja šo autoru spēja filozofisku un teoloģisku saturu ietērpt poētiskā formā.

Manuprāt, tieši šis plašais tēmu spektrs bija tas, kādēļ Gvardīni bija tik iemīļots universitātē. Viņu klausīties nāca no visām fakultātēm, tie bija protestanti, katoļi un arī neticīgie. Gvardīni parādīja viņiem kopējo, garīgo, kas noderēja visās jomās.

Kādus paliekošus impulsus viņš devis teoloģijā?

Es neesmu teologs, taču nedomāju, ka Gvardīni radījis teoloģiskā aspektā jaunas teorijas vai apakšdisciplīnas. Viņa mērķis daudz vairāk bija īpaša teoloģijas izpratne, ko iedvesmoja viņa interdisciplinārā domāšana. Gvardīni bija pārliecināts, ka patiesi teoloģiski jautājumi ir dziļi cilvēciski un skar visus. Viņš vēlējās ieteikt tādu katolisku teoloģiju, kas patiešām ir visaptveroša un universāla. Viņš mācīja „Reliģijas filozofiju un katolisko pasaules uzskatu”, kas viņam nozīmēja aplūkot pasauli visā tās pilnībā.

Gvardīni ir pazīstams ar to, ka 20. gadsimta sākumā viņš apvienoja jauniešu kustību ar liturģisko. Ko tieši tas nozīmē?

Rotensfelzas pils (Burg Rothenfels) jauniešu kustība, kuru Gvardīni kādu laiku spēcīgi ietekmēja, vēlējās atjaunot Baznīcu. Un Gvardīni saprata, ka atjaunošanai jānotiek caur liturģiju. Liturģijai ir galvenā vieta Baznīcas dzīvē, tā iemieso sevī ticības daudzējādos aspektus. Tā ir draudzes dzīves galvenā sastāvdaļa – un draudzes var kļūt par mājām arī jauniešiem. Tam nepieciešams vienots liturģijas stils un pat atbilstoša baznīcas kā ēkas arhitektūra. Gvardīni intensīvi līdzdarbojās Otrā Vatikāna koncila liturģiskās reformas sagatavošanā.

Pastāv viedoklis, ka beatifikācija ir piemērotāka tādam pretošanās kustības cīnītājam kā Alfrēds Delps, nevis pētniekam kā Gvardīni. Vai vispār ir pareizi sākt beatifikācijas procesu?

No mana kā filozofa viedokļa raugoties, beatifikācijas procesa uzsākšana ir apsveicama. Jo tā parāda, ka svētums izpaužas ne tikai ekstremālās situācijās, bet arī ikdienā. Vai Gvardīni ir svētīgs vai ne, par to es, protams, nevaru spriest, tas ir Baznīcas uzdevums. Bet idejai, ka nopietni uztvertā dzīvē var parādīties svētums, ir jēga. Arī domātāji var kļūt par svētīgiem, un tā ir laba lieta, ja tas netiek konstatēts tikai gadsimtiem pēc viņu nāves. Gvardīni, proti, bija citāds nekā daudzi svētīgie filozofi, nebija ordeņa dibinātājs. Viņš dzīvoja patiešām „normālu dzīvi”, bet tieši tādēļ vēl interesantāku.

Kādu varētu iedomāties Gvardīni kā cilvēku, kāds raksturs viņam bija?

No cilvēkiem, kas viņam bijuši tuvi, esmu dzirdējis, ka viņa izteiktākās personiskās iezīmes bijušas melanholija un skumjas. Viņš sliecās uz spēcīgu pašrefleksiju. Viņš pret to cīnījās, jo juta, ka šī koncentrēšanās pašam uz sevi var kļūt par traucēkli, pat grēku. Kristieša uzdevums ir atvērties citiem. Šo ceļu viņš atrada ar filozofijas un teoloģijas palīdzību. To parāda arī viņa dienasgrāmata. Gvardīni, kā es lasīju, bija saskarsmē ar sava laika lielām personībām, piemēram, Heidegeru. Zinātnē viņš varēja atvērties citiem.

Kā jūs kā Gvardīni profesūras pārvaldītājs šobrīd darbojaties Romano Gvardīni piemiņas un mantojuma apzināšanā?

Es neesmu teologs un neesmu arī Gvardīni speciālists, bet gan darbojos kā filozofs visvairāk hermeneitikā. Profesūra nav arī Gvardīni skolas turpinājums, bet gan strādā viņa interdisciplinārās atvērtības garā. Un tieši tas, manuprāt, ir viņa garā. Pirmo reizi satikos ar viņu 70. gados, kad es Itālijā kopā ar draugiem izdevu grāmatu par 20. gadsimta teologiem. Viena tās nodaļa bija veltīta Gvardīni. Vienlaikus par savu un Gvardīni institūta uzdevumu es saskatu vērst studentu un pētnieku uzmanību uz Gvardīni. Mēs, piemēram, 2016. gadā esam ielūguši jaunos zinātniekus no dažādām valstīm, lai viņi pazīstamu Gvardīni pētnieku vadībā varētu savstarpēji sadarboties.

Tulk.: S.Veita