Taču, kā daudzas senas tradīcijas, tā piedzīvo zināmu aizmirstību. Runa ir par Sv. Mises nodomiem, kuros tā tiek upurēta. „Saskaņā ar pārbaudītu Baznīcas ieradumu katrs priesteris, kas celebrē vai koncelebrē Sv. Misi, drīkst pieņemt stipendiju, lai viņš upurētu Sv. Misi kādā noteiktā nodomā”. (KTK 945, §1). Vispirms noskaidrosim terminus, kas attiecas uz šo tematu un kurus varbūt saprot tikai priesteri. 1) Celebrēt Sv. Misi – svinēt, būt tam, kurš vada Sv. Mises lūgšanu. 2) Koncelebrēt Sv. Misi – svinēt kopā ar kādu, kurš jau vada Sv. Mises lūgšanu, bet var svinēt Sv. Misi citā nodomā. 3) Sv. Mises intencija – nodoms, kurā tiek svinēta Sv. Mise. 4) Sv. Mises stipendija – alga, samaksa, atlīdzinājums tam, kurš svin Sv. Misi. Kā jau iepriekš tika minēts, Mises stipendiju tradīcija ir sena. Tāda bija jau pirmkristiešiem. Viņi dievkalpojumu – Sv. Misi izprata kā svinības, kurās visi līdzdarbojas, kurās upurdāvanas pienes visi. Tādēļ viņi uz Sv. Misi nesa maizi, vīnu un citas dāvanas. Tās izmantoja ne tikai kā upurdāvanas Sv. Misei, bet tādā veidā ticīgie palīdzēja arī citiem cilvēkiem un uzturēja Baznīcu, draudzi un priesterus. Arī piektais Baznīcas bauslis mūs pamudina: ”Tev būs palīdzēt uzturēt savu Baznīcu un tās kalpus”. Bez maizes un vīna ticīgie atnesa arī: vīnogas, olīvas, vasku, sieru, sviestu, medu, ziedus, dārzeņus, putnus un dzīvniekus, bet dažkārt, lielākos svētkos arī vērtīgus priekšmetus, kas kalpoja liturģijai. Dažādos laikos šī tradīcija ir mainījusies. Ziedojumi netika pieņemti no tiem, kas dzīvoja grēkā, vai tiem, kuri vēl pildīja gandarījumu (senos laikos gandarījums varēja ilgt gadiem ilgi). Ar laiku minēto dāvanu pienešanu aizvietoja ar naudas ziedojumu. Ticīgie biežāk pienesa ziedojumu spontāni, dažādu svarīgu notikumu mudināti (laulībās, bērēs, svēto aizbildņu svētkos), vai Sv. Misēs, kuras tika upurētas par slimajiem, draugiem, labu ražu u.c. Dažkārt to darīja zināmu laiku pirms Sv. Mises upurēšanas vai arī privāti. Tā radās apzīmējums Sv. Mises stipendija. Īpašu nozīmi Mises stipendijas ieguva viduslaiku beigās, kad bija daudz priesteru un tika svinētas privātas Sv. Mises. Ziedojuma devējs ziedojot gribēja būt drošs, ka Sv. Mise, kuru lūdza, tiks svinēta konkrētā nodomā, un vienlaicīgi vēlējās ņemt dalību Sv. Mises žēlastības augļos. Tas nenozīmē, ka Sv. Misi varētu nopirkt. Dieva žēlastība nav nopērkama. Drīzāk Sv. Mises stipendija nozīmē, ka priesteris lūdzas ziedojuma devēja nodomā. Atskatoties uz pirmkristiešu laikiem un atsaucoties uz Baznīcas tēvu rakstīto, varam pārliecināties, ka ziedojums – stipendija bija zīme tam, ka ticīgais iekļaujas upurējošajā kopienā. Svētā Mise – Euharistija nav tikai Kunga mielasts, bet arī Viņa Ciešanu, Nāves un Augšāmcelšanās piemiņa, bet līdzdalība Euharistijā ir līdzdalība neredzamajā žēlastības dāvanā, ko saņem ticīgie caur redzamo zīmi, kuru pienesuši. Stipendijai jeb dāvanas pienešanai ir jāmudina dedzīgāk, apzinīgāk un pilnīgāk piedalīties Sv. Misē. Ko tas nozīmē? Vispirms apzināties, ka mums ikvienam ir vajadzīga lūgšanas palīdzība. Sv. Mise ir Kristus upuris, kurā tiek iekļauti ticīgo nodomi. Novērtēsim šo milzīgo dāvanu. Iespēju robežās jāpiedalās tajā Sv. Misē, kura tiek svinēta ziedotāja nodomā, un, ja nav nopietnu šķēršļu, ne tikai jāpiedalās ar savu klātbūtni, bet arī, ja nepieciešams, jāpieiet pie grēksūdzes un jāpieņem Sv. Komūnija. Dažkārt tiek jautāts: cik jāziedo (jāmaksā) par Sv. Misi? Ziedojuma apmērs nav noteikts. Sv. Misi nevar nopirkt, kā iepriekš teikts. Dažās draudzēs var redzēt pie ziedojumu lādītēm uzrakstītu ieteicamo ziedojumu, tomēr ziedojot jāpadomā, ka ziedojumā ir iekļauta elektrības apmaksa, sveces, baznīcas uzturēšana kārtībā un priestera kalpojums. Tas nozīmē, ka, saliekot visus ziedojumus kopā, ir jāspēj to visu nosegt. Tas attiecas uz Sv. Mises stipendiju. Kādi ir Sv. Mises nodomi? Svētajā Misē visi mūsu lielie un mazie nodomi ir drošās rokās. Tos kopā ar mums svin eņģeļi, svētie un dvēseles šķīstītavā. Līdz ar to biežāk sastopamais Sv. Mises nodoms ir par mirušajiem. Šīs Sv. Mises ir vienas no senākajām. Par to liecina jau sv. Cipriāns († 258. g., Ep. I, 2), Tertuliāns (†222. g.) runā par miršanas gadadienas Sv. Misēm (De corona mil.c.3). Apustuliskās konstitūcijas liecina par mirušo pieminēšanu trešajā, devītajā un trīsdesmitajā dienā kopš nāves. Tomēr sv. Ambrozijs (†397. g.) min Sv. Mises trešajā, septītajā, trīsdesmitajā un četrdesmitajā dienā pēc nāves. Kristietībā šai senajai semītiskajai tradīcijai ir bībelisks pamatojums. Pieminot mirušo trešajā dienā pēc nāves, nākas pieminēt Kunga augšāmcelšanos; septītajā dienā – atceroties, ka Dievs septītajā dienā pēc radīšanas darba atpūtās, bet, pateicoties Sv. Misei, atpūta kļūst par mirušo daļu; trīsdesmitā diena atgādina Izraēļa tautas sēras pēc Mozus nāves (At 34,8); četrdesmitā diena varētu tikt saistīta ar Kristus uzkāpšanu debesīs. Kopš svētā pāvesta Gregora I Lielā (†604. g.) pazīstamas tā saucamās Gregormises. Pāvests Gregors lika tādā veidā lūgties par mirušo benediktīņu mūku, pie kura atrada naudu, kuru pēc nabadzības solījuma viņš nedrīkstēja paturēt. Saskaņā ar nostāstu trīsdesmitajā dienā mirušais mūks parādījās pāvestam un pateicās par piedzīvoto žēlsirdību, pateicoties kurai viņš atstāja šķīstītavu. Šī tradīcija īpaši sāka izplatīties VIII gadsimtā, vispirms klosteros, bet vēlāk arī starp ticīgajiem. Kopš pašiem šīs tradīcijas pirmsākumiem Baznīcā valdīja pārliecība, ka tas ir visiedarbīgākais līdzeklis mirušo dvēseļu glābšanai no šķīstītavas. Šīs Sv. Mises nav apveltītas ar īpašām atlaidu žēlastībām. Tomēr Sv. Mises nodomos varam un vajag uzticēt Dievam arī dzīvos, arī mūsu aktuālās, mūsu tuvāko, kā arī aktuālās pasaules un Baznīcas dzīves vajadzības, varam lūgt par veselību vai galu galā varam pateikties Dievam par jau saņemtajām žēlastībām. Tāpat Sv. Mise, svinot un sniedzot sakramentus (kristību, laulību, iestiprināšanu u.c.), vai tad, kad tas saistās ar kādu svarīgu notikumu cilvēku dzīvē (bēres, 1. Sv. Komūnija kādai bērnu vai pieaugušo grupai), var tikt svinēta to cilvēku nodomā, kuri saņem sakramentus vai kuru dzīvē ir īpašs notikums. Ja ir zināms, ka cilvēkam ir kāda svarīga jubileja, svarīgs notikums, tad viņam var uzdāvināt Sv. Misi. Šajā gadījumā, ziedojot un lūdzot priesteri nosvinēt Sv. Misi šī cilvēka nodomā, var palūgt, lai tiek uzrakstīts datums un laiks uz kartītes, ko pasniegt apdāvinātajam. Kas šādi dāvina, tas dāvina dubulti: dāvanas saņēmēju viņš iepriecina ar Sv. Misi un priesterim palīdz arī turpmāk būt par draudzes ganu vai arī dzīvot pensijā bez citiem ienākumiem. Kāds ir kopsavilkums un pamudinājums? Kristus evaņģēlijā aicina lūgties kopā, mācot ”Tēvs mūsu” lūgšanu un teikdams, ka tur, kur divi vai trīs kaut ko vienprātīgi lūgs, tur Viņš pats būs klātesošs. Sv. Misē kopā lūdzas visa Baznīca. Kopsavilkums: kristieši, kas ziedo stipendiju, lai viņu nodomā tiktu upurēta Sv. Mise, izlūdz nepieciešamās žēlastības sev, saviem tuvākajiem – dzīviem un mirušiem, kā arī veicina Baznīcas labumu un ar šo ziedojumu piedalās Baznīcas rūpēs par tās kalpu un darba uzturēšanu. Pamudinājums: paši lūgsim sev nepieciešamās žēlastības, neaizmirsīsim mūsu mirušos tuviniekus, atbalstīsim viens otru, pasauli, Baznīcu ar lūgšanu, bet arī pamudināsim tos, kuri nezina par šo tradīciju, lai viņi pievienojas lūgšanai un spēj pildīt Baznīcas bausli. Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins | 
