Kad cilvēki iemīlas, viņi ļoti vēlas visu laiku pavadīt kopā, būt kopā pēc iespējas vairāk. Tāpat arī ticīgs cilvēks vēlas būt pēc iespējas tuvāk Dievam, arvien spēcīgākā Dieva Garā, dziļākā Dieva Garā. Viņš vēlas nokļūt Dieva Gara vadībā, Viņa mierā, priekā, mīlestībā… Ja mēs nemeklējam to, kuru mīlam, tad vai mēs viņu mīlam? Ja mēs ejam pie Dieva, lai saņemtu veselību, labklājību, veiksmi, panākumus, palīdzību, bet visvairāk nemeklējam pašu Dievu, vai tad mēs Viņu mīlam, vai tikai izmantojam?
Diemžēl nākas konstatēt, ka daudziem cilvēkiem bērnībā ir iemācītas lūgšanas, nedaudz paskaidrots, ko vajag un ko nevajag darīt, un tā arī cilvēki visu mūžu ir nodzīvojuši, nemaz neapjaušot, ka ir Dievs Svētais Gars, dzīva Persona, kas vēlas veidot ar katru cilvēku dzīvas, personiskas attiecības (līdzīgi kā cilvēks ar cilvēku). Viņš vēlas mūs uzrunāt, iedvesmojot un izgaismojot mūsu domas, uzrunājot mūs domās, ielejot savu mieru un prieku mūsu sirdī, stiprinot mūs, dāvājot spēku, atklājot mums savus plānus un aicinot sadarboties, veidojot Debesu valstību mūsos un ap mums. Viņš vēlas izteikt mīlestības vārdus mums un dzirdēt tos no mums. Lai tas viss notiktu, ir vajadzīga mūsu piekrišana – līdzdarbība. Tātad mums jāsaglabā iekšēja uzmanība pret Dieva Gara darbību mūsos.
Mūsdienu cilvēks pārsvarā savu uzmanību velta ārējiem notikumiem un savā prātā tos analizē, koncentrējoties uz savām vajadzībām. Un nav brīnums, ka cilvēks nepamana Dieva Garu, nelīdzdarbojas, līdz ar to arī nav Dieva svētībā – Garā. Toties ir satraukumā, nemierā, raizēs, rūpēs, neapmierinātībā – citā garā. Cilvēks ir padevies – sācis ticēt citam garam un seko viņa iedvesmām.
Ikdienā mūs domās un izjūtās var uzrunāt gan Dieva Gars, gan arī ļaunais gars. Abiem ir vajadzīga mūsu piekrišana. Piemērs: kāds mūs ir sāpinājis, rīkojies pret mums ļauni. Var rasties doma un izjūta, ka šis cilvēks ir ļoti slikts, var gribēties domāt par šo cilvēku kritiski. Ja mēs tam ļaujamies, ja pieņemam to kā patiesību, sekojam savām negatīvajām domām un līdzdarbojamies negatīvajai izjūtai, tad nonākam ļaunā gara vadībā, atdodam sevi viņa ietekmei. Un attiecīgas ir arī sekas – mums ir slikti, esam nomākti, nospiesti, neapmierināti. Otra izvēle – ja esam sāpināti vai mums ir nodarīts pāri, mēs nepieņemam šo pirmo domu un izjūtu, jo varam atpazīt, ka tās nav no Dieva Gara. Steigsimies atgūt pašu svarīgāko – Dieva Gara klātbūtni! Piemēram, slavēsim Dievu: “Dievs, Tu esi Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš, Tu esi Visuma Radītājs un Valdnieks! Tu esi izlējis savas svētās asinis pie krusta, lai mani izglābtu. Es piederu Tev! Ļaunajam nav nekādu tiesību uz mani. Es izvēlos Tavu Garu – Mīlestības un Žēlsirdības Garu! Tā kā Tu man visu esi piedevis, tā arī es šim cilvēkam piedodu. Lai arī savā gara aklumā dara ļaunu, arī viņš ir Tavs mīļais bērns, ko Tu esi radījis ar visu savu mīlestību. Es ticu, ka šis cilvēks ir radīts svētumam un vienotībai ar Tevi. Svētī viņu, Dievs!”
Ko sēsi, to pļausi. Kad mēs izvēlamies Dieva Garu, Dievs mums vienmēr atstāj brīvību. Kad padodamies ļaunajam garam, tik viegli no viņa vaļā nevar tikt. Bet var. Tādēļ Jēzus nomira pie krusta, lai mūs atpirktu un lai mēs varētu atgūt brīvību no ļaunā gara un no jauna izvēlēties Dieva Garu.
Klasisks piemērs. Vīrs, apvainojies uz sievu, lūdzas, lai sieva mainītos. Lūgšana ir laba lieta, bet vai vīram nevajadzētu vispirms lūgt par savu paša atgriešanos pie Dieva, pie Dieva Gara? Apvainošanās, tiesāšanas gars nav no Dieva Gara.
Kādā garā tu pavadi savu ikdienu? Cik daudz tur ir Dieva Gara – cik daudz mīlestības, prieka, miera, cerības, dzīvības, vienotības, izturības, neatlaidības un žēlsirdības gara? Un cik tava ikdiena paiet satraukuma, nemiera, skaudības, iekāres, baiļu… garā? Kādā garā tu esi savā ģimenē, darbā…? Kuru tu esi izvēlējies sev? Kurš ir tavs Kungs? Tev pieder tiesības dzīvot Dieva Garā, tev pat tās nav jānopelna, tikai jāizvēlas katru brīdi no jauna. Mieramtuvu.lv |
