Mīļie brāļi un māsas! Atļaujiet izteikt patiesu un dziļu prieku, ko mēs cenšamies saskatīt Kunga Debeskāpšanas svētku noskaņā, šajā skaistajā un vēsturiskajā vietā Piltenē, atzīmējot jūsu Liepājas diecēzes dibināšanas astoņdesmito gadadienu. Pateicos jums visiem, it īpaši jūsu bīskapam Viņa Ekselencei Viktorama Stulpinam, kurš labvēlējās mani ielūgt, lai es būtu kopā ar jums un svinētu Euharistiju. Sūtu jums arī Svētā Tēva svētību, kuru man ir tas gods pārstāvēt jūsu zemē. Sveicu jūs un novēlu, lai augšāmcēlušā Kunga miers ir vienmēr jūsu sirdī un jūsu ģimenēs. Šis ir brīdis, kad varam vislabāk sajust, ka esam vienas Baznīcas locekļi, brāļi, kas ir ceļā, kurus vada tas pats Gars, viena Skolotāja mācekļi un viena Tēva bērni. Kādu vēstījumu varam atrast tajā, ko mums šodien saka Dieva Vārds (Apd 18, 23-28, Ps 47 (46), Jņ 16, 23b-28)? Šīs dienas Evaņģēlija fragments apstiprina Kunga mīlestību pret mums. Lūdziet un jūs saņemsiet – tas ir Viņa aicinājums – lai jūsu prieks būtu pilnīgs. Tātad Viņš nevēlas, lai mūsu vēlmes tiktu apspiestas, bet, lai mēs tās brīvi uzticētu Tēvam, Viņa vārdā. Viņš vēlas, lai mūsu sirdī pieaug Dieva bērnu brīvība un esam droši par Tēva mīlestību. Tēvs jūs mīl – mūs iedrošina Jēzus – jo jūs esat mani mīlējuši... Es esmu izgājis no Tēva un atnācis pasaulē; tagad es atstāju pasauli un aizeju pie Tēva. Viņš atgriežas pie Tēva, bet ne viens pats. Viņš atgriežas kopā ar mums, Viņš mūs nes pie Tēva. Tādējādi mūsu lūgšana ir ieiešana Tēva un Dēla savstarpējā mīlestībā. To, ko mēs lūdzam no Tēva, Viņš mums dod Dēla vārdā, un mums ir jālūdz Jēzus vārdā. Bet, lai varētu lūgt Viņa vārdā, ir vajadzīgs, lai Viņš būtu Tēva priekšā, vienmēr dzīvs, lai aizbildinātu par mums, kā to lasām vēstuē Ebrejiem. Tēvs mūs uzklausa, bet arī Jēzus ir tas, kurš mūs uzklausa, kā Viņš pats to ir tecis:Ko jūs man lūgsiet, es izpildīšu. Tēvs darbojas, Jēzus darbojas: mēs esam Tēva un Dēla savstarpējās mīlestības ieskauti un tas ir iemesls, lai mēs priecātos. Mēs varam dzīvot brīvībā zem mūsu Radītāja skatiena, kurš mums dod dzīvības pilnību; mēs varam dzīvot vienotībā ar mūsu Pestītāju, kurš mūs ved uz tuvām attiecībām ar Tēvu. Mēs esam priviliģēti un tas mums ir jāatcerās arī grūtībās: Jēzus ir Dieva Dēls un mūsu Brālis, un mēs esam labā Tēva bērni, kurš mūs mīl: esam dēli Dēlā. Svinot Kunga Debeskāpšanas svētkus ar lielu paļāvību, pateicamies kopā ar Jēzu, kurš ir pagodināts Tēva priekšā. Mēs uzlūkojam godības pilno Jēzu Kristu, kurā cilvēce beidzot ir triumfējusi. Un mēs, mūsu cilvēcībā, mūsu Baznīca un Jaunava pie Viņa sāna triumfē Viņā. Jēzus, ejot mums blakus, ir kļuvis mums tuvs ar Gara starpniecību, kā iekšējs un personīgs spēks. Kristieši un Baznīca uzlūko Jēzu ne tikai kā kādu, ko atdarināt, bet vēl vairāk – kā spēku, kas apgaismo un pārveido, kā pastāvīgu prieka un laimes avotu. Mums nevajag tik daudz uztraukties par to, lai pārbaudītu, cik efektīvi un pareizi ir mūsu plāni, bet gan uzturēt dzīvu Kristus Gara liesmu mūsos. Tātad, kādai jābūt ir Baznīcai, kas sevī nes Augšāmcēlušā spēku? Kā Baznīca Liepājas diecēzē var dzīvot un liecināt, ka tā zina, ka šajā pasaulē notiek klusa, aktīva un mierīga gaidīšana, kad atgriezīsies Kungs? Mēs kā kristieši ļoti labi saprotam, ka esam aicināti ticēt personai, nevis doktrīnai. Personai, kas ir dzīva, personai, kas ne tikai runā par Dievu, bet pati ir Dievs. Nekad nevajag aizmirst mūsu kā kristiešu identitāti. Svētais Pēteris ļoti labi definē, kas mēs kristieši esam: izvēlētā cilts, karaliskā priesterība, svēta tauta, tauta, kas ir Dieva īpašums, lai mēs sludinātu Viņa varenos darbus (sal. 1Pēt. 2,9). - Mēs esam “izvēlēta tauta (rase)”. Mēs neesam kopiena, kas ir izvēlēta nejauši vai radusies nejauši, neesam tikai vārdu saraksts. Kristīgā dzīve ir Dieva izvēlēts princips. Baznīca ir to cilvēku kopiena, kas ir aicināti dzīvot un veidot kopienu. Baznīca ir Dieva aicināto kopiena.
- Mēs esam “karaliskā priesterība”. Visi esam dzīvie akmeņi, lai veidotu garīgas mājas, kur upurēt Dievam caur Jēzu Kristu garīgu upuri.
Visi esam priesteri. Tāpēc, ka visiem mums ir uzdevums samierināt pasauli ar Dievu Kristū. Visi priesteri. Tāpēc, ka visi kopā upurējam euharistisko upuri. Tautas upuris, priekš tautas un, ko upurē tauta. - Mēs esam “svēta tauta”. Dieva svaidītie, neraugoties uz mūsu grēkiem, mēs esam vienoti ar Dievu un esam aicināti dzīvot svētu dzīvi.
- Mēs esam “Dieva tauta”. Esam atpirkti ar Kristus asinīm, esam Viņa īpašums.
Neraugoties uz mūsu cilvēcību, ar tās ciešanām un skandāliem, nevajag aizmirst, ka mēs esam arī dievišķi. Dievs mūs ir ievedis Savā Baznīcā, Viņš mūs ir izvēlējies, Viņš mūs dara spējīgus upurēt šo upuri un Viņš mūs apvienos mūžīgajā mājoklī debesīs, kur ir daudz mājokļu, vieta visiem un, kur visi slavēsim un svinēsim ticības, cerības un mīlestības uzvaru. Mēs, kas ticam Jēzum Kristum esam tie, ”kas sekojam, kas ejam pa ceļu” un mums tas ir jāparāda arī citiem ar saviem vārdiem, bet pāri visam, ar savu rīcību. Tāpat kā to ir darījuši mūsu tēvi, mūsu senči, kas neraugoties uz visām grūtībām, ciešanām ierobežojumiem un arī vajāšanām, ir saglabājuši dzīvu savu ticību un to devuši tālāk. Tāpat jādara arī mums. Šeit, Liepājas diecēzē, kopīgajam ceļam aprit astoņdesmit gadi. Mūsu Baznīcā mēs neesam pilnīgi un meklējam pilnību Jēzū Kristū, ieraugām savu un citu ierobežojumu smagumu, kas mums traucē ātri doties uz priekšu. Kas mums jādara? Vispirms, ne tikai atbalstīt, bet vēl vairāk – palīdzēt viens otram nest mūsu ierobežojumu smagumu. Nevilcināties pielikt jebkādas pūles, lai pastāvīgi stiprinātu vienotību Garā. Nest viens otra nastas un cīnīties par vienotību. To darām nevis tāpēc, ka labi saprotam vai arī mums ir līdzīgas domas, tā pati vēsture vai kultūra, bet tāpēc, ka visi esam saņēmuši to pašu aicinājumu un cenšamies dzīvot no tās pašas cerības. Tāpēc, ka mums ir viens Kungs, viena ticība, viena kristība. Viens Dievs Tēvs, kas ir pāri visiem, darbojas caur visiem un ir klātesošs visos (Ef. 4,5-7). Baznīcu Liepājas diecēzē neesam veidojuši mēs, neesam izvēlējušies mēs, neesam izvēlējušies viens otru. Tās sākums ir unikāls aicinājums visiem, kas radies no viena Kunga, pieņēmuši vienu ticību un vienu kristību. Tā pastāv tāpēc, ka mums ir viens Dievs, visu Tēvs, kas ir pāri visiem, darbojas caur visiem un ir klātesošs visos. Tēvs, kurš mūs mīl. Tāpēc mums nav jābaidās no dažādības, kamēr visi esam uzticīgi Garam un turpinām kalpot, lai celtu dzīvo miesu, kas ir Baznīca. Tikai mums jāprot atpazīt otra dāvanas, priecāties par tām un pateikties Kungam, kurš mums dod tādas bagātības. Mēs ejam uz priekšu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru (Ef. 4,13) Vienmēr uzturēt stipru cerību, lai saniegtu Kristus pilnību. Nepadosimies nekādu grūtību priekšā, ne arī ļausimies jebkādām ilūzijām, ka Baznīca ir pilnīga. Katedrāle.lv | 
