Kādu dienu svētīta un izglītota mana draudzene uzdeva jautājumu, ko viņai kāds pajautājis RCIA grupā (red.: ASV - sagatavošanās mācības pieaugušajiem Sakramentu saņemšanai): “Kāpēc, ja Dēls ir vienlīdzīgs ar Tēvu – t.i., ja Viņš ir pilnībā Dievs, tāpat kā Tēvs, – tad kāpēc Ticības apliecinājumā sakām, ka Viņš sēž pie Tēva labās rokas?” Tas, šķiet, nozīmē, ka Dēls ir pakļauts Tēvam – līdzīgā veidā kā, piemēram, bosa “labā roka”, kurš sēž viņam blakus, rīkojas pēc viņa pavēles. Šis ir ļoti labs jautājums. Un, kā jau bieži gadās, tam ir arī ļoti laba atbilde. Vispirmām kārtām, mums nevajag uztvert šo frāzi pārāk burtiski. Lai gan Dēlam ir cilvēka miesa, Tēvs ir bezķermenisks. Tādejādi burtiski tas nozīmē, ka Viņam nav ne roku, ne sānu, pie kuriem Dēlam sēdēt. Tā nu, kā jau bieži, mums šeit nākas runāt par simbolisko nozīmi. Otrkārt, apzīmējums “labā roka” caurcaurēm Svētajos Rakstos kalpo kā simbols gan intimitātei ar Dievu, gan Dieva varai un autoritātei. Tā Evaņģēlijos Jēzus atsaucas uz 110. psalmu: “Kungs sacīja manam Kungam: Sēdies man pie labās rokas, iekams es lieku Tavus ienaidniekus par paklāju Tavām kājām” (Mt 22, 44). Pāvils, rakstīdams efeziešiem par Dieva “pārmērīgi lielo spēku”, saka viņiem: “To Viņš parādīja Kristū, uzmodinādams Viņu no miroņiem un novietodams pie savas labās rokas debesīs, augstāk par katru valdību un varu, un spēku, un valdniekiem, un pār ikvienu vārdu, kas tiek piesaukts ne tikai šinī, bet arī nākamajā pasaulē.” (Ef 1, 20-21) Kā redzams, Pāvils šeit nedomā par “labo roku” kā par pakārtotu, zemāku pakāpienu uz dievišķā pjedestāla. Drīzāk viņš norāda uz to, ka Kristum ir tieši tas pats spēks un autoritāte, kas ir Tēvam. Treškārt, tagad ir skaidrs, ka Kristus „sēž” ne jau kā skolnieks skolotāja priekšā, bet drīzāk gan tādā veidā, kā to dara Tiesnesis vai Karalis. (Kristus, protams, ir gan viens, gan otrs). Viņš “sēž” tādā nozīmē, ka ir nosēdināts augstākajā goda un autoritātes vietā. Ideja te ir par Dievu „Visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju”, kurš sēž tronī debesīs un kura priekšā visa Radība loca ceļus un godbijībā klanās. Un tā kā “Viņa vienpiedzimušais Dēls, Jēzus Kristus” ir tādā pašā mērā pilnīgs un patiess Dievs kā Tēvs, Viņš sēž tronī līdzās Tēvam kā vienlīdzīgs. Ceturtkārt un pēdējokārt, tam visam ir liela nozīme – vai vajadzētu būt lielai nozīmei - mums. Komentējot šo Ticības apliecinājuma vietu, par apstiprinājumu sv. Akvīnas Toms citē sv. Jāni Damaskieti: “Runājot, ka Kristus apsēdies pie Dieva Tēva labās rokas, mēs nerunājam par Tēva labo roku kā par vietu, par cik labā vai kreisā puse nozīmē piederību tam, kas ir ierobežots […] Bet ar labo pusi mēs saprotam Dieva godības slavu un godu.”(Summa theologiae, III, q. 58, a. 1) Tādejādi, tā kā Kristus sēž pie Tēva labās rokas, Viņš kā patiess Dievs ir līdzdalīgs “dievišķuma slavā un godā”. Bet atcerieties, ko mēs pieminējām iepriekš par to, ka Viņam ir cilvēka miesa, jo Viņš ir patiess Cilvēks. Kā redzams, tas nozīmē to, ka Kristū arī cilvēce pati sēž tronī pie Tēva labās rokas. Baznīcas Tēvi, kā, piemēram, lielie sv. Atanāzijs un sv. Gregors no Naziances šo faktu uzskatīja par tik apbrīnojamu un pārsteidzošu, ka viņi to pieminēja atkal un atkal. Un, patiešām, tas nospriegoja viņu bieži atkārtoto maksimu, - ka "Dievs kļuva par cilvēku, lai cilvēks varētu kļūt par Dievu". Caur Kristu mēs esam (vai vismaz mums ir potenciāls tādiem kļūt) “Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki” (Rom 8, 17). Kā tādi mēs dzīvosim dievišķīgā svētlaimē mūsu likumīgajās mājās debesīs – tā sakot, pie Tēva labās rokas, līdzās mūsu līdzcilvēkam Jēzum Kristum. Un šī iemesla dēļ, pēc sv. Augustīna domām, mūsu debesu māju laimē nav kreisās puses. Tāpēc, ka “viss ir pie [Dieva] labās rokas”. Catholicherald.co.uk
Tulk.: D.B. | 
