Studijas Rīgas Garīgā semināra pirmajā kursā uzsāk Vladimirs Godunovs (39) no Jelgavas draudzes, Raimonds Kuzņecovs (43) no Tukuma draudzes, Armands Smiltiņš (19) no Bauskas draudzes, Henriks Rektiņš (23) no Valmieras draudzes un Andris Svalbs (19) no Cesvaines draudzes. Vladimirs Godunovs pastāstīja, ka Dievs ir ielicis viņam aicinājumu sirdī. „Pienāca laiks, un es iestājos. Ar Dieva palīdzību turpināšu šo ceļu.” Jautāts par iedvesmas avotu garīdznieka ceļam, viņš atzina, ka ir lasījis par priesteri Jāni Bosko, un arī Iestiprināšanas vārds viņam ir Jānis – tieši no priestera Jāņa Bosko. Jautāts par to, kāds, viņaprāt, ir ideāls priesteris, Vladimirs atbildēja: „Es negribu būt ideāls priesteris. Es gribu būt priesteris, kas kalpo ar sirdi un dvēseli tam Kungam.” Raimonds Kuzņecovs, jautāts par pamudinājumu iestāties seminārā, teica: „Sāku saprast, ka ikdienas dzīve vairs neapmierina, ne darbs, ne tas, ko daru. Tas palīdzēja meklēt garīgo ceļu. Daudz palīdzēja arī svētceļojums uz Izraēlu, biju tur vairākas reizes, tas deva spēcīgu pamudinājumu. Tas bija ceļš, kurā es ieraudzīju, ka dzīves jēga ir nevis dzīvot sev, bet kalpot.” Armands Smiltiņš atzina, ka aicinājumu uz priesterību sajutis, kalpojot pie altāra. Viņa garīgais paraugs ir dekāns Jānis Zviedrāns. Jaunieti iedvesmo viņa pazemība un prasme vienmēr rūpēties par citiem. Armands atzina, ka vēlētos viņam līdzināties. Henriks Rektiņš par savu pamudinājumu iestāties seminārā saka: „Tas notika ļoti vienkārši, nepiespiesti. Ilgus gadus man bija pārdomas. Jau agrāk dažādos veidos biju jutis aicinājumu uz priesterību, bet sākumā, varētu teikt, nedaudz baidījos. Šogad pēkšņi sapratu, ka jāmēģina.” Jautāts par priesterības paraugu: „Droši vien pats lielākais paraugs man ir priesteris Jānis Aglonietis. Mana ģimene bija tuvi draugi, arī mani krustvecāki bija viņam tuvi draugi. Bērnībā daudz kopā pavadījām laiku. Arī tagad, kad katru gadu sanāk iet svētceļojumā uz Aglonu, vienmēr aizeju līdz kapiņiem. Viņš man tiešām ir paraugs, kā ar īstu mīlestību izdzīvot savu aicinājumu.” Runājot par priesterības ideālu, Henriks pauda uzskatu, ka ideāls priesteris nemaz nevar būt, jo ikvienam ir vājības un trūkumi, bet ikviens var tiekties uz svētumu, ja pilnībā savu dzīvi veltīs Dievam un paļausies uz Viņu. Andris Svalbs atzina, ka vienmēr ir jutis aicinājumu uz priesterību, tāpēc pēc vidusskolas beigšanas uzreiz nolēma iestāties seminārā. Atbildot uz jautājumu, kas ir viņa paraugs šajā ceļā, Andris sacīja: Jēzus Kristus. LRKB IC
Foto: Baiba Motivāne | 
