Šai svētku dienai izvēlētie Bībeles lasījumi runā par pēdējām lietām – par nāvi, tiesu, Debesīm un elli –, par lietām, par kurām šodienas pasaulē nav pieklājīgi runāt. Tomēr nav svarīgi, ko par to domā pasaule, jautājums ir: ko par to domājam mēs? Pret šīm ticības patiesībām varam izturēties dažādi – varam uzskatīt, ka tās ir novecojušas, uz seniem mītiem balstītas pasakas; varam meklēt oriģinālus teoloģiskus risinājumus un censties to visu mīkstināt vai apiet; varam pievienoties tiem, kuriem ir “daudz būtiskākas” lietas, par ko domāt. Protams, katram ir ļauts domāt un nonākt pie saviem slēdzieniem, taču neatkarīgi no uzskatu dažādības sirdsapziņa mums vienmēr atgādinās, ka no atbildības par savu dzīvi un lēmumiem mēs nevarēsim aizbēgt.
Šajā pasaulē cilvēka dzīves virzienu lielā mērā nosaka viņa materiālais stāvoklis, izglītība, talanti, darba spējas, etniskā piederība, politiskā pārliecība un citas ārēji redzamas lietas, bet Dievam ir svarīga cilvēka sirds. Kāds agrīnās Baznīcas autors raksta: “Ziemas laikā reizēm ir grūti atšķirt dzīvu koku no nokaltuša, taču, iestājoties pavasarim, viss izmainās. Līdzīgi ir ar cilvēku dvēselēm – šajā pasaulē atšķirība starp taisnīgajiem un ļaunajiem var palikt neredzama, taču mūžībā viss tiks izgaismots.” Taisnīgajiem Jēzus sacīs: “Nāciet, mana Tēva svētītie, un iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas!” Vārds “taisnīgais” šeit tiek attiecināts uz cilvēku, kura sirdī ir mīlestība pret Dievu un tuvāko. Turklāt Jēzus nerunā par kādu abstraktu labvēlības sajūtu pret Dievu un cilvēci, bet par mīlestību, kas izpaužas konkrētā rīcībā, par mīlestību, kas ir žēlsirdīga.
Kalna svētrunā Jēzus mācekļiem saka: “Svētīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs.” (Mt 5, 7) Dievs mūs katru aicina pieņemt Viņa žēlsirdību un pašiem būt žēlsirdīgiem. Tādēļ pirmais jautājums ir: ko nozīmē pieņemt Dieva žēlsirdību? Baznīcas dzīvē šodien par Dieva žēlsirdību tiek runāts daudz, un tas ir ļoti svarīgi, taču, ja žēlsirdība tiek nošķirta no nepieciešamības atstāt grēku un atgriezties pie Dieva, tad šī runāšana var izrādīties tukša. Ir lietas, kas ir pretējas Dieva mīlestībai, un, ja mēs tās nevēlamies atstāt, tad Dieva žēlsirdības pieredzei neesam gatavi. Magnificat dziedājumā Jēzus Māte Marija saka: “Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm tiem, kas Viņa bīstas.” (Lk 1, 50) Ir labi, ja mums ir bail saraut mīlestības attiecības ar Dievu, un ir labi, ja mums ir bail grēka dēļ pazaudēt mūžīgo dzīvi. Un otrs jautājums: ko nozīmē būt žēlsirdīgam? Baznīca izsenis runā par žēlsirdības darbiem tuvākā dvēselei un tuvākā miesai, taču, pirms tiek runāts par žēlsirdības darbiem, ir svarīgi apzināties savas atbildības mērogus. Kāds agrīnās Baznīcas autors jautā: “Kā tas ir iespējams, ka Dievs, kurš ir radījis debesis un zemi, kurš visu uztur esamībā un kuram nav nepieciešama neviena no zemes lietām, var būt izsalcis, izslāpis vai kails?” Un viņš atbild: “Mums ir jāsaprot, ka Kungs nav izsalcis savā dievišķajā dabā, bet savos svētajos.” “Svētais” šajā gadījumā ir ikviens Jēzus māceklis, ikviens “mazais”, kas tic Viņa vārdiem. Tādēļ Jēzus saka: “Patiesi, Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” Jēzus identificējas ar saviem mācekļiem, ar savu Baznīcu. Atcerēsimies arī apustuļa Pāvila atgriešanās stāstu: Jēzus aptur toreiz vēl Baznīcas vajātāju Saulu ar vārdiem: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” (Apd 9, 4)
Kristus šajā pasaulē cieš savos svētajos, un Kristus šajā pasaulē valda caur saviem svētajiem, tādēļ ticības dzīvē prioritāte nevar būt abstrakts sociālais taisnīgums, prioritātei ir jābūt rūpēm par Kristus Mistisko Miesu, par Baznīcu. Pasaulei nav vajadzīgas jaunas politiskas, sociālas un ekonomiskas programmas, pasaulei ir vajadzīga vesela un spēcīga Baznīca. Protams, aicinājumam palīdzēt cietējiem ir universāls raksturs, taču mēs nevienam nespēsim palīdzēt, kamēr paši būsim izsalkuši, izslāpuši, kaili un ieslēgti cietumā – izsalkuši pēc Dieva patiesības, izslāpuši pēc dievišķa prieka, kaili, dzīvojot bez Dieva žēlastības, un ieslēgti grēka cietumā.
Ja vēlamies, lai jau šajā pasaulē kļūtu redzama Dieva valstība, mums no jauna ir jāsāk mīlēt Kristus Baznīca. Mums pašiem ir jāatgriežas pie ticības saknēm un ar visiem Dieva dotajiem līdzekļiem jācenšas palīdzēt to darīt arī citiem. Mums vispirms ir jāiet nevis pie tiem, kas ir “ārpusē”, bet pie Baznīcas pazudušajiem dēliem un meitām, pie ļaudīm, kas kādā savas dzīves posmā ir saņēmuši Baznīcas sakramentus, bet nav pietiekami evaņģelizēti, lai dzīvotu kristīgu dzīvi. Tā ir jaunās evaņģelizācijas būtība. Atcerēsimies, ko Jēzus sākotnēji pavēlēja mācekļiem: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Izraēļa nama pazudušajām avīm!” (Mt 10, 5b-6) Citiem vārdiem, Dieva valstība sākas ar tavu paša ģimeni, ar tavu draudzi, ar tavu tautu, ar vidi, kurā Dievs tevi ir nolicis. Dievs neprasa, lai mēs glābtu pasauli, Viņš grib, lai mēs mīlam Viņu un Viņa Baznīcu.
Pārkāpjot zemes dzīves slieksni, Kristus – mūsu Kungs un Tiesnesis – vienkārši apstiprinās ar mūžības zīmogu to, ko mēs brīvi savā dzīvē būsim izvēlējušies. Būs tie, kas ar mīlestību būs pakļāvušies Kristum un kalpojuši Viņa valstībai, būs tie, kas būs pretojušies Viņam un kalpojuši citām varām un citiem karaļiem. Jēzus mums ir ļoti tuvu, un jau šodien mēs varam paplašināt Dieva valstības robežas. Dieva valstības iekšējās robežas ir mūsu pašu dvēselē, Dieva valstības ārējās robežas ir tur, kur Dievs mūs katru aicina būt. Mieramtuvu.lv |
