Šis paziņojums ir turpinājums jau 2016. gada rudenī publicētajai četru kardinālu vēstulei pāvestam Franciskam, kurā viņi izsaka savas šaubas (dubia) par šo dokumentu un uzdod piecus jautājumus par pēcsinodālā pamudinājuma VIII nodaļu attiecībā uz Izlīgšanas un Euharistijas sakramentiem un kā tie attiecināmi uz tiem cilvēkiem, kuri ir bijuši Baznīcas laulībā, bet šķīrušies un dzīvo jaunās attiecībās. Šie jautājumi ir aktuāli, jo dažviet pasaulē bīskapi rīkojas pretēji pamudinājuma 300. punktā skaidri norādītajam: “Jāuzmanās no pārpratumiem, piemēram, tāda uzskata, ka jebkurš priesteris var ātri piešķirt "izņēmumus", vai situācijām, kad daži cilvēki var iegūt sakramenta privilēģijas apmaiņā pret zināmu pakalpojumu. Atbildīgs un taktisks cilvēks nevar iedomāties, ka viņš vai viņa pretnostatīs savas vēlmes Baznīcas kopējam labumam; kad šāds cilvēks tiekas ar priesteri, kurš spēj atzīt lietas nopietnību, tad arī nav riska, ka īpaša iedziļināšanās un situācijas izšķiršana radīs iespaidu par dubulto standartu piemērošanu Baznīcā." Kardinālu uzdotie jautājumi: 1. Vai drīkst piedot grēkus Izlīgšanas sakramentā un pielaist pie Svētās Komūnijas personas, kas ir šķīrušies un dzīvo jaunās attiecībās? (AL, 300-305) 2. Vai pastāv beznosacījumu morālās normas, kas aizliedz iekšēji ļaunu rīcību? Ja jā, tad vai var runāt par izņēmumiem šajās normās? (AL, 304) 3. Vai tie, kuri dzīvo atkārtotās attiecībās (civillaulībā), tiešām atrodas nāvīga grēka stāvoklī un viņiem ir liegta svētdarošā žēlastība? (AL, 301) 4. Vai arī turpmāk paliek saistošs noteikums, ka iekšēji ļauna rīcība nekad nevar tikt uzskatīta par subjektīvi labu? (AL, 302) 5. Vai arī turpmāk paliek saistošs sv. pāvesta Jāņa Pāvila II enciklikas “Veritatis splendor” 56. punkts, kurā viņš kritiski attiecas pret tā saucamo “kreatīvo” sirdsapziņu? Šāda veida sirdsapziņa var atrast izņēmumus un vispārējā negatīvā (aizliedzošā) morālā norma nav saistoša sirdsapziņai. (sal. Veritatis spendor, 56). Saskaņā ar encikliku “Veritatis splendor” apstākļi un nodoms nevar iekšēji ļaunu rīcību pārvērst par subjektīvi labu. Šajā rakstā mēģināsim skaidrot, kādai būtu jābūt attieksmei, lasot šo dokumentu. Skaidrojumam tiks izmantoti paša pāvesta izteikumi attiecībā uz kardinālu šaubām, bijušā Ticības kongregācijas prefekta kardināla Gerharda Millera skaidrojumi un pr. Anhela Rodrigesa Luņo no Svētā Krusta Pontifikālās universitātes Romā komentārs. Vispārēju atbildi uz šiem jautājumiem pāvests sniedz jau 2016. gada novembrī intervijā Itālijas preses izdevumam “Avvenire”. Atbildot uz jautājumu par kritiku, kas izskanējusi attiecībā pret AL, pāvests izteica savu pārliecību, ka Baznīcas misija ir atklāt cilvēkiem žēlsirdīgo Dieva plānu. Viņš min, ka Vatikāna II koncila laikā Baznīca sajuta savu atbildību, lai tā pasaulē būtu par mīlošā Tēva dzīvo zīmi, un konstitūcijā “Lumen gentium” atgriezās pie sava pirmavota - Evaņģēlija. Uzsvēra, ka Baznīcas sludināšanas centrā ir ne tik daudz zināms legālums, cik Dieva persona, kura ar sava Dēla iemiesošanos kļuva par Žēlsirdību. Intervijā pāvests uzsvēra, ka daži no kritizētājiem darbojas šī legāluma garā. “Baznīcas pastāv kā līdzeklis, lai nodotu cilvēkiem Žēlsirdīgā Dieva projektu,” teica pāvests intervijā. “Tas pārnes kristīgās pārliecības smaguma punktu no legāluma, kurš var būt ideoloģisks, uz Dieva personu, kurš kļuva žēlsirdība ar sava Dēla iemiesošanos.” “Daži no kritizētājiem,” turpināja pāvests, „aizvien nespēj to saprast. Viņiem ir tikai “balts” un “melns”, bet tikai kopīgi mērojot kādu ceļu, var veikt pareizo atpazīšanu. Dažkārt var ātri pamanīt, ka dažu kriticisms viņiem kalpo, lai pamatotu iepriekš pieņemto nostāju, kura nav visai godīga. Var viegli pamanīt, ka konkrēta rigoristiska nostāja dzimst no tā, ka kāds vēlas paslēpt savu personīgo neapmierinātību aiz sava veida bruņām.” Savu vārdu par AL interpretēšanu teica kardināls Gerhards Millers intervijā izdevumam “Il Timone”. Viņš uzsvēra, ka nevar būt pretrunas starp Baznīcas mācību un cilvēka sirdsapziņu. “Nevar teikt, ka, piemēram, ir situācijas, kurās laulības pārkāpšana nebūtu nāvīgs grēks. Katoliskās Baznīcas mācībā nav iespējama nāvīgā grēka un svētdarošās žēlastības līdzāspastāvēšana. Lai pārvarētu šo absurdo pretrunu, Kristus dāvāja ticīgajiem Gandarīšanas sakramentu izlīgšanai ar Dievu un Baznīcu,” atgādināja kardināls. Vienlaicīgi viņš norādīja, ka ""Amoris laetitia" viennozīmīgi jāinterpretē Baznīcas mācības gaismā". "Tas ir nepareizi, ka daudzi bīskapi interpretē šo dokumentu pēc saviem ieskatiem. Pāvests ir tas, kurš interpretē bīskapu vārdus, bet bīskapi nav aicināti interpretēt pāvestu. Bīskapam kā Vārda sludinātājam ir jābūt labi formētam, lai viņam nedraudētu, ka aklais vadīs pie rokas aklos,” teica kardināls Millers. Anhels Rodrigess Luņo: “Pāvesta Franciska piedāvāto ceļu var raksturot ar vārdiem, kas veido nodaļas nosaukumu: "Pavadīt, atšķirt un integrēt vājumu." Mēs esam aicināti izvairīties no pārsteidzīgiem noraidošiem spriedumiem un tādas attieksmes, kas izraisa izstumšanu un izslēgšanu, bet, no otras puses, – uzņemties atšķirt dažādas situācijas, veikt patiesu dialogu, kas būtu piepildīts ar žēlsirdību pret iesaistītajām personām. "Tas, ko mēs sakām, ir pavadības un izšķiršanas process, kas palīdz ticīgajiem nonākt pie izpratnes par savu stāvokli Dieva priekšā. Saruna ar priesteri, iekšējais forums, veicina pareizā sprieduma veidošanos par to, kas ir traucēklis cilvēka pilnīgākai līdzdalībai Baznīcas dzīvē; tas rada arī izpratni par to, kas jādara, lai šī līdzdalība pieaugtu. Ņemot vērā to, ka tiesību aktā (sal. Familiaris consortio, 34) nav pieminēts šādu situāciju risināšanas procesa pakāpeniskuma princips, tas tomēr nav atdalāms no Evaņģēlija prasībām pēc patiesības un mīlestības, kā to ierosina Baznīca". Der atcerēties dažus punktus, kas jāņem vērā, lai šis izšķiršanas process būtu saskaņā ar Baznīcas mācību 1, kuru Svētais Tēvs ievēro un kuru viņš nekādā veidā negrasās mainīt. Attiecībā uz Izlīguma sakramentu un Euharistiju Baznīca vienmēr un visur ir mācījusi to, ka "ikvienam, kas apzinās smagu grēku, ir pienākums grēksūdzē saņemt Izlīguma Sakramentu pirms došanās pie Komūnijas." 2 Izlīguma Sakramenta pamatstruktūru "veido divi vienlīdz būtiski elementi: no vienas puses, cilvēka rīcība, kurš Svētā Gara vadīts, atgriežas, proti, caur nožēlu, grēksūdzi un gandarīšanu; no otras puses, Dieva darbs ar Baznīcas starpniecību." 3 Ja grēku nožēla ir nepilnīga, proti, ja tajā trūkst grēku apzināšanās un apņēmības no tiem izvairīties, mainot savu turpmāko dzīvi, – tad grēki nevar tikt piedoti un, pat ja piedošana (absolūcija) tiktu sniegta, tā nebūtu spēkā 4. Izšķiršanas procesa izpratnei jābūt saskaņā ar katoliskās Baznīcas doktrīnu par laulības nešķiramību, kuras vērtību un nozīmi pāvests Francisks šobrīd stingri uzsver. Ideja par to, ka seksuālās attiecības otrajā civillaulībā nav grēcīgas, varētu novest pie šādu attiecību pielīdzināšanas patiesai laulībai. Tas nonāktu tiešā pretrunā ar mācību par laulības nešķiramību, saskaņā ar kuru laulība, kura reiz ir likumīgi noslēgta, nevar tikt šķirta, pat ar Pāvesta lēmumu 5. Tādēļ, ja reiz tiek atzīts, ka otrā civillaulība nav īsta laulība, jo patiesā laulība ir un paliek tikai pirmā, tad jāatzīst arī tas, ka pretējais dzīvesveids un civilstāvoklis "objektīvi ir pretrunā ar savienību mīlestībā starp Kristu un Baznīcu, kas tiek apliecināta un realizējas Euharistijā."6 Ja, turklāt, dzīve otrajā savienībā būtu uzskatāma par morāli pieņemamu, tā noliegtu kristīgās morāles pamatprincipu, saskaņā ar kuru seksuālas attiecības ir pieļaujamas tikai likumīgās laulības ietvaros. Šī iemesla dēļ Ticības Doktrīnas Kongregācijas 1994. gada 14. septembra vēstulē ir teikts, ka "ticīgie, kas dzīvo kopā kā vīrs un sieva ar personām, kas nav viņu likumīgie laulātie, nevar saņemt Svēto Komūniju. Ja viņi tomēr uzskata to sev par iespējamu, tad priesteriem ir nopietns pienākums, apzinoties lietas nopietnību, šo personu garīgā labuma un Baznīcas kopējā labuma dēļ, brīdināt viņus, ka tāda atļaušanās ir klajā pretrunā ar Baznīcas mācību." 7 Atbildot uz jautājumu, vai aizvien ir saistoši principi, kas ietverti apustuliskajā pamudinājumā “Familiaris consortio”, saskaņā ar kuriem jaunās attiecībās dzīvojošas personas saista seksuālā atturība, lai varētu saņemt sakramentu žēlastības, kardināls Millers teica: “Protams, nevar neievērot šo noteikumu, jo tas nav tikai Jāņa Pāvila II pozitīvais likums, bet viņš izteica to, kas ir būtisks elements kristīgajā morālteoloģijā un sakramentu teoloģijā. Mums laulība ir izpausme līdzdalībai Kristus - Līgavaiņa un Viņa Līgavas - Baznīcas vienotībai. Tā nav, kā daži sinodē teica, tikai miglaina analoģija. Nē! Tā ir sakramenta būtība, un neviena vara ne debesīs, ne virs zemes, ne eņģeļi, ne pāvests, ne koncils vai bīskapu lēmums nav nedz tiesīgs, nedz spējīgs to mainīt.” Tālāk kardināls minēja: “Grūtības sagādā arī enciklikā „Veritatis splendor” ietvertās mācības pieņemšana ar tās skaidro mācību par iekšēji ļauno rīcību.” Anhels Rodrigess Luņo: “Pāvests Francisks ir mums pamatoti atgādinājis, ka noteiktā rīcība objektīvi var būt dziļi amorāla, kaut gan subjektīvi – no mērķa viedokļa, var tāda nebūt, vai vismaz ne pilnībā; tāpēc Baznīca vienmēr ir ņēmusi vērā nezināšanu, bailes vai citus vainu mīkstinošus apstākļus. Raugoties uz šo iespēju no tāda skatupunkta, ne vienmēr var apgalvot, ka tie, kuri dzīvo nenoregulētās attiecībās, tiešām atrodas nāvīga grēka stāvoklī.8 Jautājums ir delikāts un grūts, jo vienmēr ir bijis atzīts, ka "de internis neque Ecclesia iudicat" – pat Baznīca ne vienmēr var spriest par intīmākajiem cilvēka sirdsapziņas jautājumiem. Sakarā ar to Likumdošanas aktu Pontifikālās Padomes Deklarācija par pāvesta Franciska citēto 915.kanonu 9, saskaņā ar kuru aizliegums saņemt Euharistiju attiecas arī uz ticīgajiem, kas ir šķīrušies un apprecējušies otrreiz, uzliek par pienākumu izskaidrot, kas ir domāts ar smagu grēku šī kanona izpratnē. Deklarācijas teksts saka: Frāze ‘un citi, kas stūrgalvīgi turpina atrasties smaga grēka stāvoklī’ ir skaidra, un ir jāsaprot tā, lai nekaitētu tā jēgas izpratnei un lai netraucētu šīs normas pielietojumam. Te ir trīs obligātie nosacījumi: a) smaga grēka (objektīvā izpratnē) eksistence, par ko priesteris, kas sniedz Komūniju, nevar spriest pēc savas subjektīvās izpratnes; b) stūrgalvīgā noturība, kas nozīmē, ka ilgāku laiku objektīvi pastāv grēcīgais stāvoklis, kuru indivīds nevēlas izbeigt, un kas neprasa citus nosacījumus (spītīga ignorance, iepriekšējie brīdinājumi, utt.), lai pārliecinātos par situācijas nopietnību Baznīcā; c) situācija, kad smags grēks tiek manifestēts cilvēka uzvedībā."10 Šajā pašā Deklarācijā ir paskaidrots, ka tie ticīgie, kas ir šķīrušies un vēlreiz precējušies, nebūtu uzskatāmi par dzīvojošiem tādā nopietnā ierastā grēkā, kuru nebūtu iespējams gandarīt, ja vien tam būtu tādi nopietni apsvērumi, kā apņēmība atturēties no laulātajiem raksturīgām darbībām, vienlaikus izvairoties no jebkādiem skandāliem un pārpratumiem, ņemot vērā viņu attiecību intimitāti 11. Bez tam tādu ticīgo ļaužu pastorālā aprūpē jāņem vērā apstāklis, ka otrajā savienībā dzīvojošajiem ir ļoti grūti panākt subjektīvo morālo skaidrību par žēlastības stāvokli, jo to var apzināties, tikai interpretējot objektīvās pazīmes, kuras ir zināmas viņu pašu un biktstēva sirdsapziņai. Turklāt, jāizšķir patieso subjektīvo morālo skaidrību un sirdsapziņas kļūdu, ko biktstēvam ir pienākums koriģēt, kā jau iepriekš minēts, jo, sniedzot Izlīgšanas Sakramentu, biktstēvs ir ne tikai tēvs un ārsts, bet arī skolotājs un tiesnesis – tie visi ir uzdevumi, kas jāveic ar vislielāko žēlsirdību un smalkjūtību, meklējot, pirmkārt, garīgo labumu tam cilvēkam, kas nāk uz grēksūdzi. Minētie doktrīnas aspekti, kas pieder gadsimtus vecajai Baznīcas mācībai un daudzi no tiem - parastajam un universālajam maģistērijam, nedrīkst atturēt priesterus darīt visu iespējami labāko, lai veiktu izšķiršanas darbu iejūtīgā dialogā, cēlsirdīgi un gara atvērtībā”. Noslēgumā kardinālam Milleram tika jautāts, ko darīt, lai atrisinātu situāciju, kas radusies dažādu dokumenta interpretāciju dēļ? “Aicinu visus uz pārdomām, studējot vispirms Baznīcas mācību, sākot ar Dieva vārdu Svētajos Rakstos, kas skaidri runā par laulību. Iesaku izvairīties no domāšanas, ka ja “mirst” mīlestība, tad “mirst” arī laulības saites. Bīskapu un priesteru uzdevums nav radīt sajukumu, bet izskaidrot. Nevar aprobežoties ar AL fragmentāru lasīšanu, bet tas jālasa kontekstā, lai laulības un ģimenes evaņģēliju darītu vēl vairāk atraktīvu cilvēkiem. Ne jau AL radīja neskaidru interpretāciju, bet daži maldīgi interpretētāji. Visiem ir jāsaprot un jāpieņem Kristu un Viņa Baznīcas mācību un vienlaicīgi jābūt gataviem palīdzēt viens otram to saprast un iemiesot dzīvē pat grūtās situācijās,” pamudināja kardināls. Secinājums no visa teiktā ir viens: Baznīcas mācība attiecībā uz tiem, kas dzīvo nenoregulētās attiecībās, un attiecībā uz Gandarīšanas sakramentu un Euharistiju nemainās. Dokuments pamudina, vispirms bīskapus un priesterus, bet arī visus, kas darbojas Baznīcā, meklēt veidus, kā risināt grūtās situācijas saskaņā ar Baznīcas mācību, nevis atstumjot, bet saprotot, pamācot un pamudinot uz cenšanos un pūlēm dzīvot pēc Dieva un Baznīcas likuma. Bīskaps Viktors Stulpins Katedrāle.lv _____________________ [1] Svētais Tēvs to izvērstā veidā paskaidro savā apustuliskajā pamudinājumā „Amoris laetitia”, 300. [2] Katoliskās Baznīcas Katehisms, 1385. [3] Katoliskās Baznīcas Katehisms, 1448. [4] Katoliskās Baznīcas Katehisms, 1451-1453; Tridentas koncils, XIV sesija, Doktrīna de sacramento paenitentia, 4. nod. (DS1676-1678). [5] Sv. Jānis Pāvils II savā 2000. g. 21. janvāra uzrunā apustuliskajam Tribunālam Roman Rota paziņoja, ka šī doktrīna ir viennozīmīgi jāievēro. [6] Sv. Jānis Pāvils II, apustuliskais pamudinājums “Familiaris consortio” (1981. g. 22. novembrī), 34: AAS 74 (1982), 84. [7] Ticības doktrīnas kongregācija, Vēstule Katoļu Baznīcas bīskapiem par Sv. Komūnijas saņemšanu šķirto un otrā civillaulībā esošo ticīgo vidū, 1994. g. 14. septembrī, 6. [8] Sal. Pāvests Francisks, “Amoris laetitia”, 301. [9] Pāvests Francisks, “Amoris laetitia”, 302. [10] Pontifikālā Likumdošanas tekstu padome, Deklarācija par Sv. Komūnijas saņemšanu šķirto un otrā civillaulībā esošo ticīgo vidū (2000. g. 24. jūnijā), 2. [11] Pontifikālā Likumdošanas tekstu padome, Deklarācija par Sv. Komūnijas saņemšanu šķirto un otrā civillaulībā esošo ticīgo vidū (2000. g. 24. jūnijā), 2.
Būtu jāņem vērā, ka neviens nevar pieprasīt, lai tie, kas dzīvo otrajā civillaulībā, garantētu, ka viņi nepraktizē laulībām raksturīgas attiecības. Ir pietiekami, lai tie patiesi ievērotu savu stingro lēmumu atturēties. Reizēm var gadīties, ka tikai viens no laulātajiem pieņem šādu lēmumu. Šajā gadījumā atkarībā no apstākļiem un personas vecuma ar to varētu pietikt, lai atļautu sakramentu saņemšanu, tajā pašā laikā cenšoties izvairīties no skandāla. |
