Šo lielu darbu vairāku gadu garumā ir veicis LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Jānis Priede, izmantojot LU profesora Ēvalda Ikaunieka tulkojumu. Latviešu valodā 1911. gadā tika izdota Kazimira Skrindas tulkotā Aloīza Bellēcija sastādītās “Svāta Ignata rekolekcijas”, ko Latvijas kultūrvēsturē var dēvēt par vienu no pirmajiem mēģinājumiem publicēt un popularizēt ignāciskā garīguma nozīmīgāko darbu. Dzejnieks Leons Briedis un jezuītu tēvs Staņislavs Ladusāns ir tulkojuši atsevišķus Garīgo vingrinājumu fragmentus. Ignācija Lojolas “Garīgie vingrinājumi” ir tapuši ap 1535. gadu, kurā autors apkopoja gadsimtu gaitā izveidotos kristiešu mistiskās pieredzes paraugus, papildinot tos ar savu personīgo pieredzi dievišķās klātbūtnes meklējumos un izstrādājot sistemātisku garīgo vingrinājumu metodi, kuras galvenais mērķis bija palīdzēt cilvēkiem atrast Dievu ikdienā. Vairāku gadsimtu garumā Ignācija Lojolas izstrādātie “Garīgie vingrinājumi” kļuva par metodi un līdzekli daudzu kultūru un kontinentu kristiešiem, lai veidotu personiskās attiecības ar Dievu, mainītu sevi un pasauli. Ignācijs no Lojolas ne tikai izveidoja garīgo vingrinājumu metodi, bet arī savā laikā dibināja jezuītu ordeni, kura garīgumā ir veidojies arī Romas Katoļu Baznīcas pāvests Francisks, kuru pasaule pirms pieciem gadiem iepazina ne tikai kā pirmo jezuītu un Latīņamerikas pāvestu, bet arī nabago un apspiesto aizstāvi, ekoloģijas, miera un dialoga veicinātāju. Ignāciskais jeb jezuītu garīgums pasaulei ir devis ne tikai efektīvus līdzekļus attiecību veidošanai ar Dievu, bet arī šajās mīlestības attiecībās veidojušos mākslu, literatūru un zinātni. Ignāciskais garīgums, pateicoties jezuītu veiktajai kultūrdarbībai un izveidotajai izglītības sistēmai, ļoti lielā mērā ir bagātinājis un veidojis arī reģionālās kultūrvides, kā tas ir bijis arī Latgales gadījumā. Ignācija Lojolas “Garīgo vingrinājumu” tulkojuma atvēršanas svētki notiks 27. martā, LU Bibliotēkas telpās, Kalpaka bulvārī 4. Inese Runce | 
