Ja tev patīk uzturēties, piemēram, kāršu spēlmaņu vai makšķernieku sabiedrībā, tad ļoti iespējams, ka esi viens no viņiem. Būtu aplami šo parunu absolutizēt, taču nenoliedzami sabiedrība, kurā mēs izvēlamies uzturēties, mūs veido un pārveido. Tādēļ ir labi, ja kristietim patīk uzturēties svēto sabiedrībā, jo svēto sabiedrībā ir vieglāk kļūt svētam. No vienas puses, svēto tuvumā mēs jūtam diskomfortu, jo viņu klātbūtne mums atgādina, ka mēs nedzīvojam tā, kā vajadzētu, no otras puses, ja mēs izvēlamies palikt viņu tuvumā, tad gribēsim viņiem līdzināties, gribēsim izvēlēties to, kas ir vislabākais. Svētie mūs iedvesmo tiekties pēc pilnības. Ko par pilnību māca sv. Toms Akvīnietis? Gatavojot šo uzrunu, pamatā esmu izmantojis sv. Toma darbu, kura nosaukums ir ”Liber de perfectione spiritualis vitae” (Grāmata par garīgās dzīves pilnību). Šis darbs pieder rakstu kopai, kas pazīstama ar nosaukumu ”Opuscula” (Mazie darbi). Šie darbi nav mazi tādā ziņā, ka tie būtu mazāk nozīmīgi, tie vienkārši ir īsāki par citiem un, atklāti sakot, arī vieglāk uztverami. Lasot sv. Toma darbus, kas runā par metafiziku vai citām dziļi filozofiskām tēmām, ir sajūta, ka esi ķēniņa pilī bez piemērota apģērba, un labākais, ko vari darīt, ir paslēpties aiz muguras kādam komentētājam, bet darbs, kuram pievērsīsimies šodien, ir viegli saprotams un ļoti praktisks. Atsaukšos arī uz citiem sv. Toma rakstiem, bet galvenās atziņas ir ņemtas no šī darba. Garīgās dzīves pamats ir mīlestība; bez mīlestības nav garīgās dzīves (garīguma). Bez mīlestības cilvēks ir garīgs nekas. Sv. Pāvils raksta: “(Ja) man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas. (1Kor 13,2) Tādēļ garīgās dzīves pilnība ir mīlestības pilnība. Jēzus mums ir devis divus mīlestības baušļus, viens attiecas uz Dieva mīlestību, otrs – uz tuvākā mīlestību. Starp abiem mīlestības baušļiem pastāv noteikts secīgums, kārtība, kas atbilst mīlestības kārtībai. Mīlestība nosaka, ka vispirms un pāri visam mums vajadzētu mīlēt Augstāko Labumu, kas mūs dara laimīgus, respektīvi, Dievu, un, pāri visam mīlot Dievu, mēs mīlam arī to, ko mīl Dievs – savu tuvāko. Ko nozīmē mīlēt Dievu pilnīgi? Sv. Toms atbild: “Tas nozīmē, ka racionāla radība ar visiem spēkiem (ar visiem savas esības resursiem) mīl Dievu.” (LP 4) Atkārtotā likuma grāmatā rakstīts: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” (At 6,5); un sv. Lūkass savā evaņģēlijā tam pievieno: “Ar visu prātu.” (Lk 10,27) Sv. Toms raksta: “Cor referatur ad intentionem, mens ad cognitionem, anima ad affectionem, [et] fortitudo ad executionem” (sirds attiecas uz mūsu nodomiem, prāts uz izziņas spēju, dvēsele uz jūtu sfēru un spēks uz ārējo aktivitāti). (LP 4) Ja mīlestība ir pilnīga, tad Dievs tiek mīlēts ar visu sirdi, prātu, dvēseli un spēku tā, ka cilvēkā nav nekā, kas nebūtu vērsts uz Dievu. Šis pilnīgās mīlestības stāvoklis nav iespējams tiem, kas ir ceļā uz Debesīm, bet vienīgi tiem, kas Debesis ir sasnieguši. “Beatitudo autem non est in habitu, sed in actu” (svētlaime ir nevis kapacitāte, bet piepildījums). (LP 4) Svētlaime ir nevis ceļš uz Mājām, bet būšana Mājās. Tādēļ sv. Toms runā par trīs mīlestības pilnības pakāpēm: pirmā – mīlestība, ar kādu mīl Dievs, otrā – mīlestība, ar kādu mīl svētlaimīgie debesīs, un trešā – mīlestības pilnība, kuru ir iespējams sasniegt (un kura mums jāsasniedz) šajā pasaulē. Tādu pilnības pakāpi, kāda ir svētlaimīgajiem Debesīs, mēs šajā pasaulē nevaram panākt, bet centienos un pūlēs to panākt sakņojas mūsu pilnība. Pilnība šajā dzīvē un šajā pasaulē ir cieši saistīta ar sekošanu evaņģēliskajiem padomiem. “Teoloģijas summā” sv. Toms raksta: “Cilvēks ir novietots starp (a) šīs pasaules lietām un (b) garīgajiem labumiem, kas nes mūžīgu svētību, tādēļ, jo vairāk viņš iemanto vienus, jo vairāk zaudē otrus (..)”. (ST I-II 108, 4) Citiem vārdiem sakot, jo vairāk pieķeramies laicīgām vērtībām, jo vairāk attālināmies no garīgajām, un otrādi. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs esam ierobežotas būtnes un mūsu resursi ir ierobežoti. Sv. Toms raksta: “Ir skaidrs, ka, no daudz kā atsakoties, cilvēka sirds pilnīgākā mērā iegūst kaut ko vienu; jo lielākā mērā tā atraisās no laicīgā, jo pilnīgāk tā spēj mīlēt Dievu.” (LP 6) Šajā virzienā mūs aicina doties evaņģēliskie padomi. Kādi ir evaņģēliskie padomi? Baznīcas mācība runā par Dieva baušļiem un par evaņģēliskajiem padomiem. Dieva baušļi mūs nošķir no tā, kas nav savienojamas ar Dieva mīlestību, savukārt, evaņģēliskie padomi mūs aicina atteikties no tā, kas ir labs, varbūt pat ļoti labs, bet nav Augstākais Labums. (Skat. KBK 1973) Evaņģēliskie padomi ir paša Kunga Jēzus iedibināti līdzekļi mīlestības pilnības sasniegšanai. Turpinājumā daži vārdi par katru no tiem. Pirmais līdzeklis pilnības sasniegšanai ir atsacīšanās no pasaulīgas mantas. Sv. Mateja evaņģēlijā Jēzus saka bagātam jauneklim: “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej pārdod visu, kas tev pieder, un izdāvā nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” (Mt 19,21) Un sv. Toms, komentējot šo Rakstu vietu, saka: “Tādēļ starp materiāliem labumiem pirmais, no kā vajadzētu atsacīties, ir ārējās lietas, kuras mēs saucam par bagātībām. (..) Ja gribam sasniegt mūžīgo dzīvi, tad ir izdevīgāk no tām atteikties, nevis tās paturēt, jo tie, kuri ir bagāti, Debesu valstībā ieies ar grūtībām.” (LP 7) Panākt to, lai mēs nepiesaistītos savai mantai, ir grūti, bet piesaistīšanās mantai ieiešanu Debesīs padara neiespējamu vai vismaz ļoti smagu. Lai bagātais negrēkotu ar alkatību un lepnību, viņam ir jābūt tikumiski rūdītam, cilvēkam, kura sirds ar pilnīgu mīlestību ir pieķērusies Dievam; kaut kas tāds ir sastopams ļoti, ļoti reti. Sv. Toms citē sv. Augustīnu: “Nav grūti atteikties no lietām, kas mums nepieder, bet mūsu pašu īpašumi mums ir dārgi kā savas miesas locekļi.” (LP 7) Pirmais solis ceļā uz pilnību ir atsacīšanās no materiālām vērtībām, no ārējām lietām, taču tas ir tikai sākums. Otrs līdzeklis (nevis nosacījums) pilnības sasniegšanai ir atsacīšanās no laulības un ģimeniskām saitēm. Jēzus savus sekotājus aicina upurēt ne tikai ārējas lietas, bet arī to, kas sakņojas mūsu pašu dabā. Sv. Lūkasa evaņģēlijā mēs lasām: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.” (Lk 14,26) Dvēseles brīvību ceļā pretī dievišķās mīlestības pilnībai kavē ne tikai pieķeršanās ārējām lietām, bet daudz lielākā mērā emocionālas saites un iekšējas kaislības. Ir cilvēki, kas, to apzinoties, izvēlas dzīvot celibātā. Sv. Mateja evaņģēlijā Jēzus saka: “Ir tādi, kas paši sevi lēmuši bezlaulībai Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot.” (Mt 19,12) Sv. Toms citē sv. Hieronīmu: “Tā ir Kunga balss, kas iedrošina savus kareivjus iemantot šķīstības godalgu.” Un beigās viņš piemetina: “Tas, kurš spēj cīnīties, lai cīnās un lai uzvar.” (LP 9) Grāmatā par garīgās dzīves pilnību, 9. nodaļā, sv. Toms runā par konkrētiem līdzekļiem, kā šajā cīņā uzvarēt. Trešais līdzeklis pilnības sasniegšanai ir atsacīšanās no savas gribas. Lai sasniegtu dievišķās mīlestības pilnību, ir nepieciešams atraisīties ne tikai no ārējām lietām un cilvēciskas pieķeršanās, bet zināmā mērā no sevis paša. Tāds ir dievišķās mīlestības raksturs: “Tam, kurš mīl, nevajadzētu piederēt sev, bet savam mīļotajam, un atsacīšanās no sevis un sevis aizliegšana ir proporcionāla dievišķās mīlestības pakāpei, kas var iemājot cilvēka dvēselē.” (Sal. LP 10) Jēzus saka: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas,” – un noslēgumā Viņš pievieno pašu būtiskāko: “un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.” To pašu Jēzus māca Sv. Mateja evaņģēlijā, kad Viņš saka: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” (Mt 16,24) Sv. Toms raksta: “Jo lielākā mērā kaut kas tiek mīlēts saskaņā ar mūsu dabu, jo lielāka pilnība ir nicināt to Kristus dēļ. (Un) nekas cilvēkam nav dārgāks par savas gribas brīvību. Viņš to var izmantot, lai uzkundzētos citiem, lai darītu to, kas viņam labpatīk, tā ļauj viņam būt savas rīcības kungam. (..) Cilvēka dabai nav nekā atbaidošāka par kalpību; un tādēļ nav lielāka upura (izņemot pašu dzīvību), (..) kā atdot sevi kalpībā otra labā.” (LP 10) Dzīve paklausībā – savas gribas upuris Tādēļ sv. Mateja evaņģēlijā Jēzus saka: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.” (Mt 26,39) Un tāpat Jēzus saka: “(..) Es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani ir sūtījis.” (Jņ 6,38) Jēzus atsakās no savas gribas un paklausa Tēva gribai, tādēļ arī mums, Jēzus mācekļiem, vajadzētu savu gribu pakļaut Dievam un tiem, kurus Viņš ir iecēlis pār mums. Mūslaiku cilvēkam paklausība ir liels izaicinājums, jo mēs esam pieradināti pie uzskata, ka paklausība ir kaut kas pazemojošs, ka paklausība iedragā mūsu cilvēcisko cieņu, taču Jēzus piemērs liecina par pretējo. Dievs Tēvs un Dievs Dēls ir vienlīdzīgi (Viņi ir būtībā līdzīgi), Viņiem ir viena dievišķā daba, bet Dēls paklausa, un Viņa dievišķība no tā nemazinās. Tam zināmā mērā vajadzētu attiekties arī uz mūsu attiecībām. Bīskaps un viņa priesteri ir vienlīdzīgi, bet priesteri mīlestības dēļ paklausa. Semināra vadība un semināristi ir vienlīdzīgi, bet semināristi mīlestības dēļ paklausa. Vīrs un sieva ir vienlīdzīgi, bet sieva mīlestības dēļ paklausa. Nenoliedzami pastāv hierarhiskas atšķirības un atšķirības dzīves pienākumos, bet cilvēciskās cieņas ziņā atšķirību nav. Mēs esam aicināti paklausīt nevis tādēļ, ka kāds no mums būtu nekļūdīgs vai bez vājībām, bet tādēļ, ka paklausība mūs atbrīvo, atbrīvo no sevis un atver durvis Dieva žēlastības plūsmai. Visi evaņģēliskie padomi savā ziņā grauj mūsu identitāti, mūsu pašu izveidoto identitāti, bet tas tādēļ, lai mēs varētu iemantot savu patieso identitāti, kas sakņojas Dieva žēlastībā. Secīgums starp evaņģēliskajiem padomiem Sv. Toms raksta, ka starp 3 evaņģēliskajiem padomiem pastāv zināms secīgums nopelnu ziņā. Tā kā ķermenis ir vairāk vērts par materiāliem labumiem, tad šķīstības solījuma izpildīšana nes lielāku nopelnu nekā dzīve evaņģēliskā nabadzībā, bet paklausības solījuma izpildīšanai ir lielāka vērtība gan par nabadzību, gan šķīstību, jo ar savu gribu cilvēks izvēlas, kā izmantot savus īpašumus un savu ķermeni, tādēļ, upurējot savu paša gribu, viņš upurē arī visu citu, ko sauc par savu. Turklāt, ja izvēle ievērot padomus tiek apstiprināta ar mūža svētsolījumu, tad nopelns kļūst vēl lielāks, jo svētsolījums šo izvēli padara neatsaucamu. Sv. Toms uzsver, ka šie trīs līdzekļi pilnības sasniegšanai pirmām kārtām un vistiešākajā veidā attiecas uz reliģiozajiem, taču mēs zinām, ka katram kristietim šos padomus vajadzētu praktizēt savas dzīves stāvoklim atbilstošā pakāpē. (Skat. KBK 1973–1974) Evaņģēliskie padomi atšķirībā no Dieva baušļiem nav un nevar būt visiem vienādā mērā saistoši, jo padomi ir pakārtoti mīlestībai, un dažkārt mīlestība prasa padomiem nesekot. Taču svarīgākais ir nevis pakāpe, kādā cilvēks var atļauties padomus praktizēt, bet motivācija, kuras dēļ viņš izvēlas šos pilnības līdzekļus izmantot. Ir pareiza motivācija un aplama motivācija. Padomi ir pakārtoti mīlestībai, un mīlestība ir vienīgais motīvs, kādēļ padomiem sekot. Ja cilvēks izvēlas sekot padomiem, bet nedara to, mīlestības vadīts, tad labākajā gadījumā viņš bezjēdzīgi noraida kādu labumu (piemēram, iespēju veidot ģimeni), sliktākajā gadījumā viņš sevi atbrīvo grēcīgai eksistencei. Darbā “Summa pret pagāniem” sv. Toms runā par to, ka evaņģēliskā nabadzība cilvēku atbrīvo no nemiera, ko nes laicīgā dzīve; tiem, kuri to pieņem, lai varētu pilnīgāk mīlēt Dievu, šī nabadzība ir svētīga, bet tiem, kas atbrīvoti no laicīgām rūpēm, nododas nekrietnībai, tā ir kaitīga. (sal. SCG 3,133) Līdzīgi nav nekādas jēgas atteikties no laulības, ja brīvība, ko dod dzīve bez laulības, netiek izmantota, lai pilnīgāk atdotos Dievam un kalpošanai Baznīcai vai kādam citam objektīvi augstākam mērķim. Arī paklausībai ir jābūt mīlestības inspirētai. Var gadīties, ka iemesls, kādēļ cilvēks atsakās no “savas gribas”, ir tas, ka viņš nespēj vai negrib uzņemties atbildību un pasīvi gaida, kamēr viss tiks pateikts priekšā un izlemts viņa vietā. Tas nav savas gribas upuris mīlestības dēļ, un paklausība, kas izriet no vienaldzības vai gļēvuma, būtībā ir amorāla. Ja cilvēkam šajā ziņā nav skaidrības, tad padomu ceļš viņu vienkārši novedīs pie iekšēja tukšuma. Līdzīgā kontekstā sv. Toms citē sv. Augustīnu, kurš raksta: “Šajā dzīvē un šajos laikos nav nekā vieglāka un patīkamāka kā būt laiskam un bezrūpīgam, ne pārāk noslogotam bīskapam, priesterim vai diakonam, taču Dieva priekšā nav nekā, kas būtu lielākā mērā nožēlojams, skumjš un nosodāms.“ (LP 20) Kā ar tiem, kuri mīlestībā pret Dievu grib iet padomu ceļu? Teoloģijas summā, apakšnodaļā, kurā tiek runāts par dzīves stāvokļiem, sv. Toms atbild uz jautājumu: vai ir cildināmi uzsākt Dievam veltītas dzīves ceļu bez ilgiem apsvērumiem un nesaņemot apstiprinājumu no daudziem cilvēkiem? (ST II-II 189,10) Pirms sv. Toms sniedz atbildi, viņš lasītāju iepazīstina ar dažiem iebildumiem. Viens no tiem ir šāds: vēlme dzīvot Dievam veltītu dzīvi ne vienmēr nāk no Dieva, tādēļ tāda vēlēšanās ir ļoti rūpīgi jāizvērtē. Jāņa pirmajā vēstulē ir sacīts: “Neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva.” (1Jņ 4,1) Vēlme uzsākt reliģisko dzīvi bieži vien nenāk no Dieva, tādēļ ka tā nereti noslēdzas ar reliģiskās dzīves pamešanu; (bet) Apustuļu darbu grāmatā (..) ir sacīts: “Ja nolūks vai darbs nāk no Dieva, jūs nespēsiet to apturēt.” (Apd 5,39) Tādēļ šķiet, ja kāds gatavojas uzsākt Dievam veltītas dzīves ceļu, tad pirms tam ir jānotiek nopietnai pārbaudei. (ST II-II 189,10) Sv. Toms šo iebildumu atspēko ļoti vienkārši: tas, ka kaut kas nāk no Dieva, nenozīmē, ka to nevar pazaudēt (tas ir herētisks uzskats), bet, ja cilvēks meklē Augstāko Labumu un viņa vēlme iet pilnības ceļu ir patiesa, tad šī vēlme noteikti nāk no Dieva. Viņš raksta: “Vispirms teiciens: “Pārbaudiet, vai gars ir no Dieva,” attiecas uz to, par ko ir šaubas, vai tas ir Dieva gara iedvesmots. Piemēram, tiem, kas jau dzīvo Dievam veltītu dzīvi (reliģiskās kopienas vadībai – E. S.), var rasties šaubas, vai to, kurš piedāvā savu kandidatūru, vada Dieva Gars, vai viņš izliekas, simulē. (Tālāk fokuss tiek pārvirzīts uz kandidātu. – E. S.) Bet, ja kāds (bez viltus) meklē iespēju dzīvot Dievam veltītu dzīvi, tad nevar būt šaubu, ka šo vēlmi viņa sirdī ir uzmodinājis Dieva Gars (..).” (Ibid.) Arī šeit sv. Toms runā par reliģiozajiem, kas ir īpašs aicinājums, un viņš norāda, ka pastāv būtiskas atšķirības starp dzīvi klosterī un dzīvi, kalpojot draudzē vai pasaulē, taču, raugoties plašākā perspektīvā, sv. Tomam būtiskākais nav jautājums par konkrēta aicinājuma veidu vai dzīves stāvokli, bet drīzāk, vai tas, pēc kā cilvēks tiecas, ir kaut kas labs un patiess? Vai viņa motivācija sakņojas mīlestībā? Aicinājums vai dzīves stāvoklis, kuru cilvēks pieņem, nav mazsvarīgs, taču tas ir sekundārs, jo tas ir vienīgi līdzeklis, kuru Dievs izmanto, lai cilvēku vestu pretī Augstākajam Labumam. Ikviens cilvēks ir aicināts sasniegt mīlestības pilnību, un tas, kurš pēc tās tiecas, būtiskās lietās nekļūdīsies. Kādā svētdienas Evaņģēlija lasījumā bija aprakstīts notikums, kurā Jēzus vēršas pie diviem Jāņa Kristītāja mācekļiem ar jautājumu: “Ko jūs meklējat?” (Jņ 1,35–42) Sv. Toms sacītu, ka uz šo jautājumu mums katram ir jābūt ļoti skaidrai atbildei, mums ir nepieciešama skaidrība par savas dzīves mērķi, jo no tā ir atkarīgs viss pārējais mūsu dzīvē. Noslēgumā vēl daži vārdi par sv. Tomu. Lasot viņa darbus, ir sajūta, ka esi dārgumu krātuvē un tu vēlētos to visu paņemt līdzi un dalīties ar citiem, bet tu nespēj, jo tev nav, kur to visu salikt, tādēļ tu esi spiests izvēlēties kaut ko un mazliet. Bet nevienam no mums nav liegts šo dārgumu krātuvi apmeklēt pašam. Tajā ir plaukti, kurus bez īpašām palīgierīcēm nevar aizsniegt, bet tāpat tajā ir plaukti, kuros glabājas dārgumi, kas var pārveidot mūsu dzīvi. Sv. Toms ir dzīvojis citā vēstures periodā, un mēs nevaram visu viņa rakstīto tiešā veidā attiecināt uz laiku, kurā dzīvojam mēs, taču, lai arī vēsturiskā situācija pasaulē un Baznīcā ir cita, principi, kurus šis svētais ir izgaismojis, paliek nemainīgi. Ne velti Baznīca sv. Tomam ir piešķīrusi titulu Doctor communis, šis tituls izsaka to, ka Sv. Toma mācība ir “mūsu mācība”, tā ir barība ikvienam Baznīcas bērnam visos laikos. Sv. Tom Akvīnieti, lūdz par mums...Tekstā izmantotie saīsinājumi: LP – Liber de perfectione spiritualis vitae
ST – Summa Theologiae
KBK – “Katoliskās Baznīcas katehisms” Diecēzes laikraksts "Nāc" |
