“[Jēzus], kas Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārēji izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus ir Dieva Tēva godībā.” (Filip 2,6-11) Jēzus ir pilnīgas pazemības paraugs, taču sods par lepnību ir Dieva ielikts radīšanas kārtībā. Jēzus mums saka: “Bet kas sevi paaugstinās, tiks pazemots; bet kas sevi pazemos, tiks paaugstināts.” (Mt 23,12) Ir svarīgi saprast, kāpēc lepnība ir tik bīstama dvēseles dzīvei un kāpēc tā tiek uzskatīta par visbīstamāko no septiņiem nāvīgajiem grēkiem. Lucifera grēks Lepnība bija Lucifera un kritušo eņģeļu grēks, kuri sacīja: “Es nekalpošu.” Lepnība bija Ādama un Ievas grēks, kuri gribēja būt kā Dievs un kuri paši bez Dieva gribēja izlemt, kas ir labs un kas slikts. Šī lepnība rezultējās ar nepaklausību un grēku, kas pasaulē ienesa sāpes, ciešanas, slimības un nāvi. Lepnība ir šī pārspīlētā patmīla, kas liek mums redzēt sevi pārākus par citiem. Tā ir šī alkatīgā vēlme pēc pašpaaugstināšanās, kas vedina mūs meklēt mūs pašu godu un slavu, ne Dieva godu un slavu. Lepnība redz cilvēku pašu kā visuma centru, kā visas patiesības mērauklu un kā moralitātes standartu. Lepnība sevi nostāda pretī Dieva gudrībai un gribai un pamudina cilvēku uzskatīt sevi par Dieva Vārda un Dieva Likuma tiesnesi. Lepnība vienmēr meklēs iespēju izraudzīties un iet savu ceļu, kontrolēt, dominēt un manipulēt. Tā ir nebeidzama pašapmāna, liekulības un muļķības avots. Tā kā lepnības izcelsme ir varaskārē, tad tā ir dusmu, vardarbības un kara izraisītājs. Tā ir Dieva aizskārums, atvērtas durvis sātanam un vārti uz elli. Un ja mēs ļaujam lepnībai vadīt un valdīt pār mūsu dzīvi, tā vienmēr būs katastrofa, tāpēc ka, lai cik arī droši un pārliecināti mēs arī nebūtu, tam beigās vienmēr būs nepatīkamas sekas. Pretinde lepnībai Ir tikai viena pretinde lepnībai – tā ir pazemība. Slieksme uz lepnību ir pārvarama tikai ar atbilstošo tikumu – pazemību – kas ir visu pārējo tikumu sakne. Ir viens vienkāršs likums mūsu garīgajai dzīvei: kur nav pazemības, tur nevar būt nekādu labo darbu nopelnu Visvarenā Dieva acīs, un līdz ar to tur nevar būt arī svētuma. Lepnība, kaut arī tā būtu slēpta lepnība patmīlības un slēptu motīvu veidā, anulēs jūsu labo darbu cēlo raksturu. Citiem vārdiem sakot, jūs nevarat sakrāt pat mazāko bagātību Debesīs, ja jūsu mantu ir sabojājusi lepnība. Tātad, kas ir pazemība? Ir pavisam vienkāršs likums, ko varam paturēt prātā, un to labi pasaka sv. Terēzes no Avilas vārdi: “Pazemība ir patiesība.” Tas nozīmē, ka pazemība ir morāliskais tikums, pateicoties kuram mēs varam iegūt precīzu viedokli par sevi, ieraudzīt sevi tā, kā Dievs mūs redz. Pazemība ir tikums, kas notur un ierobežo mūs nevaldāmajā un neapmierināmajā slavaskārē un kas palīdz mums atpazīt faktu, ka pastāv bezgalīgs, bezrobežu attālums starp radību un Dievu Radītāju, bez Kura mēs esam pilnīgi nekas un nevaram iesākt pilnīgi neko. Pieņemot Kristu par mūsu paraugu, mēs varam teikt, ka pazemība ir sevis iztukšošana, kas ļauj Dievam ar Viņa žēlastību darboties mūsos. Māla trauki Vārds “pazemība” (jeb “humilitas” latīņu valodā) izcelsmi radis no vārda “zeme” jeb “humus” latīņu valodā, kas nozīmē arī “augsne”, “pīšļi”, “dubļi” vai “netīrumi”. Tas atgādina Dieva vārdus mums no Radīšanas grāmatas: “Tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (Rad 3,19) Garīgajā nozīmē šī zemes etimoloģija mums atgādina arī to, ka mēs esam aicināti kopt savu dvēseles dārzu, lai tas varētu dot labus augļus – labus darbus un tikumu attīstīšanos. Ikviens, kurš jebkad strādājis dārzā, labi zina, ka neko tajā nevar izaudzēt, ja nav pareizās augsnes. Garīgajā dzīvē derīgā, pareizā, labā augsne ir humus – pazemība. Pazemība mums atgādina, ka ikviena laba lieta, kas mums ir, un katra dāvana, par kuru priecājamies, nāk no Dieva un nevis no mums pašiem. Apustulis Pāvils to brīnišķīgi izsaka savā 2. vēstulē Korintiešiem: “Bet šo dārgumu mēs glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva.” (2 Kor 4,7) Patiesa pazemība Patiesu pazemību nevajadzētu jaukt ar kautrību un viduvējību. Patiesa pazemība nenoliedz dāvanas, talantus un spējas, kuras Dievs mums devis. Taču mēs neuzskatām, ka šīs dāvanas pieder tikai mums pašiem, bet atzīstam, ka tās nākušas no Dieva, apzinoties, ka Viņš grib, prasa un sagaida no mums, ka mēs tās uz šīs zemes lietotu Kristus Miesas celšanai, Baznīcai, Viņa lielākam godam un slavai un dvēseļu pestīšanai. Savas priesterības gados esmu iepazinis cilvēkus, kuriem ir ačgārna un kļūdaina izpratne par pazemību, un cilvēkus, kuri balstās viltus pazemībā, izmantojot to kā attaisnojumu nekā nedarīšanai – cilvēkus, kuriem ir milzum daudz laika un talantu, bet kurus tie vienkārši neizmanto. Tas ir ļoti nepareizs priekšstats par to, ko nozīmē kalpot Dievam pazemībā. Galvenais ir fakts, ka pazemības tikums un ticība Dievam iet roku rokā. Tāpēc būt atvērtam uz Dieva plāniem mūsu dzīvē ir daļa no pazemības. Jēzus sacīja apustulim Pāvilam: “Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs,” kas pamudināja viņu rakstīt, “Tāpēc es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī.” (2 Kor 12,9) Citā vēstulē sv. Pāvils saka: “Un Dievs izredzēja pasaules neievērojamos un nicinātos, un tos, kas nekas nav, lai iznīcinātu tos, kas kaut kas ir, lai neviens cilvēks nelielītos Viņa priekšā.” (1 Kor 1,28-29) Savukārt sv. Terēze no Avilas esot teikusi: “Dievs plus viens ir armija.” Mēs visi esam niecīgi, raugoties no Visvarenā Dieva skatpunkta, un bez Viņa mēs nevaram paveikt neko. Taču, paldies Dievam, Viņš ir Vienīgais, kurš no nekā izveido kaut ko. Aicināti uz diženumu Kāpēc lepnība ir tik bīstama? Tāpēc, ka mēs visi gribam būt kaut kas. Mēs visi gribam izcelties, gribam būt pārāki par citiem. Mēs visi gribam izrauties no pūļa. Mēs visi gribam saņemt respektu un apbrīnu no citiem. Bet Dieva plānā, vienalga, ir tikai viens paņēmiens, kā izcelties un gūt panākumus – būt tādiem, par kādiem Dievs mūs radījis: būt svētiem. Lūk, par ko ir stāsts. Mēs visi esam aicināti uz diženumu savā dzīvē, taču visīstākais aicinājums ir būt pazemīgiem, aicinājumā būt dižiem. Patiesībā, no Debesu skatpunkta raugoties, pazemība ir galvenā, svarīgākā diženuma daļa. Padomāsim par Dieva Māti Mariju, pazemīgāko no visām Dieva radītajām būtnēm, un īpaši par Viņas vārdiem no Lūkasa evaņģēlija: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele.
Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā,
Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes,
Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.” (Lk 1,46-49) Marija vienmēr atzina un apzinājās lielās lietas, ko Dievs viņai darījis. Viņa necentās to apslēpt, bet gan vienmēr slavēja un cildināja Dievu, viņa vienmēr visu pavērsa atpakaļ uz Dievu. Diženums Dieva acīs nav tas pats, kas diženums pasaules acīs. Mēs zinām visas tās lietas, kuras pasaule augsti vērtē – bagātība, panākumi, statuss, vara, bauda, slava, fiziskais skaistums, sportiskums – taču visām šīm lietām vispār nav vērtības Visvarenā Dieva mūžības skatījumā. Tas, kas tu patiesībā esi, ir tas, kas tu esi Kunga skatījumā – nekas vairāk un nekas mazāk. Tā ir realitāte. Diženums Debesu skatījumā ir pilnīga Dieva Vārda un Dieva gribas īstenošana tavā dzīvē. Nav svarīgi, cik viegli vai smagi tas nākas, jo diženums ir sekošanā Dieva gribai pat visparastākajos ikdienas dzīves sīkumos. Var sacīt, ka diženums ir svētums, un svētums ir cilvēka gribas saskaņošana ar Visvarenā Dieva gribu. Tādā veidā pat vismazākā, vienkāršākā, pati noslēgtākā, pazemīgā dvēsele var būt diža. Un tas ir tas, kas padara par svēto. Atklāt lepnību sevī Kā atklāt sevī lepnības augšanu un attīstīšanos? Te ir mazs tests tās diagnosticēšanai: - Vai dēļ tā, kas tu esi vai kas tev pieder, vai ko tu zini, savos sirds dziļumos sevi uzskati par labāku, nekā citi? - Vai sarunās ar citiem tu vienmēr novirzi sarunas tēmu uz sevi vai sev tīkamu tematu? - Vai tu vienmēr runā par sevi, savām interesēm un savām darīšanām/lietām? - Vai neesi pārāk norūpējies par to, ko citi par tevi domā? - Vai tu vienmēr centies izskatīties labi, nevainojami citu acīs? - Vai tu vienmēr esi gatavs samelot, ja tas vajadzīgs savas vērtības pacelšanai citu acīs? - Vai tu gribi, lai tev vienmēr ir taisnība, un neciet, kad tevi apstrīd? - Vai tu paliec pie saviem uzskatiem/viedokļa, pat ja tiek pierādīts, ka tas ir nepareizs? - Vai tu viegli atkāpies no Baznīcas mācības par ticību un morāli? - Vai tu domā, ka kaut ko zini labāk par Svēto Garu, Svētajiem Rakstiem, visu Baznīcu un visiem svētajiem? (Jautājums bonusā: Vai par to esi gatavs likt uz spēles savu nemirstīgo dvēseli?) - Vai esi īpaši jūtīgs, pat pārjūtīgs pret kritiku, un vai tev sagādā grūtības pieņemt pat rāmāko brālīgo labojumu, koriģējumu, pamācību? - Vai tu labprāt tenko? - Vai gūsti gandarījumu, dzirdot, ka kāds cits ir cietis neveiksmi? - Vai tu izmanto katru iespēju, lai norādītu uz citu vainu un kļūdām? - Vai tev ir grūti piedot pat vismazāko pāridarījumu? - Vai tu vienmēr jūti vēlmi atdarīt, atriebties, atspēlēties un esi gatavs turēt aizvainojumu? - Vai tu organizē savu dzīvi tā, kā citi no tevis sagaida un kā viņiem pieņemts, un vienmēr jūti vajadzību, lai to pamana? - Vai tu dari labus darbus, lai iegūtu citu atzinību, gluži kā farizeji, kuri deva priekšroku cilvēku atzinībai, nevis Dieva godam? - Vai daudz kas no uzskaitītā neizklausās tev pazīstams? Vai neaizskar kādu stīgu? Šie ir lepnības kuplojošie asni mūsos. Pieaugt pazemībā Tad nu pēdējais jautājums: kā lai pieaugam pazemības tikumā? Pirmā lieta ir vienkārši lūgties par to. Pazemīga dvēsele nepārtraukti lūdzas, tāpēc ka ir pilnīgi atkarīga no Dieva. Bībele saka: “Bet pazemīgā lūgšana ies mākoņiem cauri, tā nerimsies, līdz nebūs nonākusi galā [pie Kunga].” (Sīr 35,17) Otrkārt, atcerieties, ka parasti Dievs dara mūs pazemīgus caur pazemojumiem, kas nāk pie mums lielos un mazos veidos katru dienu. Mums būtu tie jāpieņem kā Dieva piešķirtie pārbaudījumi mūsu svētdarīšanas labad. Treškārt, mums vajadzīga humora izjūta – visvairāk jau attiecībā uz sevi un par sevi. Ceturtkārt, mums vajadzētu izkopt un vairot dzīvesprieku savā dzīvē. Pazemīga dvēsele mierīgi atdusas Dieva rokās. Un visbeidzot, vissvarīgākais, - mums ir jāimitē Viņš, kurš ir ideāls pazemības paraugs – Jēzus Kristus, Dieva Dēls; Jēzus, kurš teica: “Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesu valstība.” (Mt 5,3) Jēzus, kurš pazemināja sevi, lai ņemtu dalību mūsu cilvēcīgumā; Jēzus, kurš mācīja saviem mācekļiem ieņemt zemāko, pēdējo vietu, kurš mazgāja kājas apustuļiem, kurš nāca kalpot, nevis lai Viņam kalpotu, un kurš sacīja: “Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm.” (Mt 11,29) Jēzus Kristus, Mūžīgais Vārds, kurš tapa Miesa, Vissvētākās Trīsvienības otrā persona, Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš, ļāva sevi apspļaudīt, pamest, nodot, noliegt, izģērbt, izsmiet un krustā sist mīlestības dēļ uz mums. Mūsu glābšanas, pestīšanas labad Viņš atdeva sevi kaunpilnai publiskai nonāvēšanai. Tā, dārgais draugs, ir Dieva pazemība. Catholicexchange.com
Tulk.: D.Bergmane Foto: Fra Angelico | Kristus izsmiešana (daļa) 1437-1446 | 
