Šodien, kā ik gadus, Evaņģēlijā mēs sastopamies ar Kristu, kurš ir atnācis uz savu pilsētu Nācareti un pēc sava paraduma, ienācis sinagogā, lasa Rakstus un sludina. Šodien no jauna atjaunosim savus priesteriskos solījumus “nenogurstoši pildīt svēto mācīšanas pienākumu, sekojot Kristum - mūsu Galvai un Ganītājam”. Jēzus mācīja sinagogā, kurā pēc Viņa vārdiem pieauga sasprindzinājums: Viņš pasludināja žēlastību, bet klausītāji vēlas Viņu nonāvēt; Viņa vārdi ir žēlastības pilni, bet klausītājos rodas pretestība. Pārsteidzoša atbilde. Jēzus ir starp savējiem, bet piepildās vārdi no Jāņa evaņģēlija prologa: “Viņš nāca pie savējiem, bet savējie Viņu neuzņēma.” (sal. Jņ 1, 11) Arī mēs ordinācijas dienā, izsakot savu “jā”, savu “es gribu” un ik gadus Lielajā Ceturtdienā to atjaunojot, piekrītam, ka tiekam sūtīti draudzēs pie cilvēkiem, kuri kļūst mums par savējiem. Un tas ir tas, par ko vēlētos, lai šodien pārdomājam. Mēs tiekam sūtīti pie cilvēkiem, pie savējiem, bet kā mēs viņus uztveram, kāda ir mūsu attieksme pret viņiem, ko viņi var dot mums mūsu kalpošanā. Vispirms gribu atcerēties apustuļa Pētera vārdus pirmajā vēstulē: “Ganiet Dieva ganāmpulku, kas ir pie jums, rūpēdamies par to nepiespiesti, bet labprātīgi saskaņā ar Dievu, [..] pašaizliedzīgi un ne kā izredzēto valdnieki, bet no sirds esiet priekšzīme ganāmpulkam”. (1.Pēt 5, 2-3) Šie vārdi sasaucas ar apustuļa Pāvila pamudinājumu: “Bīskapam jābūt [..] labam sava nama pārvaldniekam”. (sal. 1.Tim 3, 2-4) Tātad mūsu kopīgais aicinājums un uzdevums ir būt par labiem, nesavtīgiem, bet vienlaicīgi gudriem un prātīgiem savu namu - draudžu pārvaldniekiem, kuri nav tikai valdnieki, bet, kuri spēj redzēt, pazīt, just viņu vajadzības, kuri nenāk tikai ar savu plānu un savu veidu, kā pasludināt Kunga žēlastību, bet ir dzirdīgi visos veidos pret sev uzticēto ganāmpulku. Dzirdīgi ne tikai tajā, ko cilvēki pasaka vārdos, bet arī sadzirdot to, kas netiek pateikts un pamanot to, kas ne vienmēr duras acīs. Ne vienmēr ir vajadzīgas garas runas, bet daudz vairāk - mūsu dzīves piemērs, iejūtība un situācijas izpratne, ko jālūdz no Svētā Gara. Evaņģēlijā Kristus nolasīja fragmentu no Isaja grāmatas un izteica īsu komentāru, bet reakcija bija pārsteidzoša un var teikt iedarbīga - iedarbīgāka par visiem Rakstu zinātāju komentāriem, kuri izcēlās ar daiļrunību. Otrā lieta, ko gribu izcelt - mums uzticētie cilvēki ir Dieva klātbūtne. Mums visiem jāapzinās, ka sastopoties ar cilvēku, viņā ir redzams “Dieva attēls [..]. Tas visā spožumā atklājas cilvēku vienotībā, kura līdzinās dievišķo Personu vienībai”. (KBK, 1702) Šai apziņai mūsos ir jāmudina rūpes par kvalitāti, sastopoties ar Dievu otrā cilvēkā. Mums jārūpējas, lai savā dzīvē mēs atklātu neredzamo Dievu, kurš nāk pie cilvēkiem dažādos veidos. Vispirms Viņš ir klātesošs mīlestībā, kas ir Viņa īpašā īpašība. Uz to skaidri norādīja pāvests Benedikts XVI, rakstot: “Tuvākā mīlestība balstās tieši tajā, ka mīlu Dievu, un līdz ar Dievu arī citu cilvēku, kuru konkrētajā brīdī varbūt nemaz nepazīstu vai pret kuru nejūtu simpātijas. Tāda mīlestība var tikt realizēta vienīgi tad, ja tās izejas punkts ir intīma tikšanās ar Dievu, tikšanās, kas kļuvusi par gribu vienotību un kura modina arī jūtas. Tieši tā es mācos lūkoties uz citu personu ne tikai vienīgi ar savām acīm un caur manām jūtām, bet arī no Jēzus Kristus perspektīvas. Viņa draugs ir mans draugs. Pārvarot to, kas otrā cilvēkā ir ārējs, es pamanu viņa dziļās iekšējās gaidas uz mīlestības žestu, uz uzmanības veltīšanu [..]. Es lūkojos ar Kristus acīm un varu dot otram daudz vairāk, nekā ārēji saredzams - viņam nepieciešamo mīlestības skatienu. Tieši tajā izpaužas nepieciešamā sadarbība starp Dieva mīlestību un tuvākā mīlestību.” (Deus caritas est, Nr. 18) Tā saka pāvests Benedikts XVI. Priesteriskā kalpošana nav nekas cits, kā šīs mīlestības atklāšana un vienlaicīgi tās mācīšanās. Esot par alter Christus, priesteris kļūst rīks Dieva rokās, kurš ne tikai veido otru cilvēku, bet vispirms viņam saka: “Tu neesi viens.” Ja mēs nerealizējam šo uzdevumu, tad nepildām Dieva uzticēto aicinājumu kalpot. Sekas ir tādas, ka otrs cilvēks tad kļūst mums par sirdsapziņas pārmetumu. Tā ir trešā lieta, kurai vēlos pieskarties. Cilvēks kļūst mums par sirdsapziņas pārmetumu tad, kad esam nolaidīgi savā priesterībā attiecībās ar citiem. Katra sastapšanās ar cilvēkiem, ar otru cilvēku kļūst mums par iemeslu pārdomām par mūsu uzticību aicinājumam. Tāpat otrs var kļūt mums par sirdsapziņas pārmetumu, ja ir runa par cilvēku liecību, kuri mums priesteriem ir piemēri dziļai ticībai un dzīvei pēc tās. Sastaptais cilvēks ir pamudinājums mums pārdomām pašiem par sevi, par mūsu attiecībām ar Kungu, kurš pats bija nemitīgās attiecības ar savu Tēvu un kurš tām [attiecībām] veltīja laiku arī naktī. Mūsu kalpošanai ir jābalstās dziļā un dzīvā ticībā arī tad, kad cilvēciski šķiet neiespējami ticēt, kad nomāc dzīves nogurums, kad nomāc kalpošanas grūtības, kad attiecības ar cilvēkiem un brāļiem ir saspīlētas. Kristus Nācaretes sinagogā kaut ko no tā piedzīvoja. Saspīlētas attiecības ar tautiešiem, ar savējiem. Un tomēr, tas nebija iemesls, lai norobežotos tikai Viņu interesējošās lietās, vai tikai ar tiem cilvēkiem, kuri ir tīkami, bet mudināja iet un sludināt. Ceturtā lieta. Otrs cilvēks ir dāvana mums. Viņš mums ir dāvana, kuru nevar nepieņemt un kuru nevar atļauties nozaudēt. Jēzus, raugoties uz ikvienu cilvēku, arī uz katru no mums, saka: “Tu esi dāvana Man. Tava dzīve ir dāvana Man. Tava eksistence, tava klātbūtne, tavs domāšanas veids ir dāvana Man.” Tā saka Jēzus, raugoties uz katru no mums. Bet mēs? Vai spējam otru cilvēku uzlūkot tā, kā viņu uzlūko Kristus? Vai cilvēku, kas ir mums blakus, ikvienu cilvēku, spējam saskatīt kā dāvanu, ko mums ir dāvājis Dievs? Priesteris ir tas, kurš dzīvo, domā un jūt tā, kā Kristus. Vai spējam, kā Kristus, pamanīt, ka otrs cilvēks ir dāvana mums un vai mēs vēlamies būt dāvana arī viņam? Lai otrā cilvēkā pamanītu dāvanu, kādu mums dāvā Dievs, cilvēku ir jācenšas saprast. Lai saprastu, ir jācenšas viņu iepazīt. Lai pazītu otru, ir jācenšas viņu iemīlēt. Lai iemīlētu, ir jānostājas viņa priekšā visā pazemībā. To visu mēs varam attiecināt arī uz mūsu savstarpējām attiecībām, un tas var kalpot mūsu kalpošanā kā Dieva žēlastība. Tāds ir mans novēlējums šajā Lielajā Ceturtdienā, šajā Jaunajā gadā, jo zināmā mērā šis mums ir jaunais gads līdz nākamajai solījumu atjaunošanai, - lai mēs no jauna atcerētos, ka Dievs mums ir pirmajā un vienīgajā vietā, bet pēc tam nāk cilvēks, kurš mums ir Dieva dāvana, Dieva klātbūtne, ir skolotājs, ir kā sirdsapziņas balss un kuram mēs neesam valdnieki, bet pie kuriem Dievs mūs ir sūtījis, lai gudri, prātīgi un atbildīgi sludinātu Vārdu un dalītu Dieva žēlastību. AMEN. O.A.M.D.G. Katedrāle.lv |
