Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija
SQL error: query
Table './katedrale_db/comments' is marked as crashed and last (automatic?) repair failed
SQL: SELECT AVG(star) AS avg FROM comments WHERE doc_id="2301" AND star<>0

Palasīsim...  Ievads Misālē

Misāles priekšvārds
23.02.2005 pl. 19:31

Oriģinālteksts no 1987.g. Latvijā izdotas Romas Misāles

1. Kad Kristus Kungs bija nolēmis kopā ar mācekļiem ēst Lieldienu maltīti, kuras laikā viņš iestādīja savas Miesas un Asiņu upuri, viņš vēlēja sagatavot un iekārtot lielu vakariņu telpu (Lk 22,12).

Šo pavēli vienmēr ir attiecinājusi uz sevi arī Baznīca, noteikdama to, kas skar Vissvētās Euharistijas svinības, t.i., kā sagatavot tām cilvēku dvēseles, lūgšanu tekstus, dievkalpojuma vietu un rituālu. Tāpat arī tagadējās normas, kas izdotas saskaņā ar Vatikāna II Ekumeniskā Koncila gribu, kā arī jaunā Misāle, ko turpmāk Romas rita Baznīca lietos Mises svinībās, ir vēl viens šo Baznīcas rūpju pierādījums, kas apliecina viņas ticību un nemainīgo mīlestību pret lielo Euharistijas noslēpumu un pastāvīgo un paliekošo Tradīciju, kaut arī tajā ir ievesti daži jauninājumi.

 

NEMAINĪGĀS  TICĪBAS  LIECĪBA

2. Mises upurraksturu, ko saskaņā ar vispārējo Baznīcas Tradīciju bija svinīgi apstiprinājis1 Tridentes Koncils, no jauna apliecināja arī Vatikāna II Koncils, kas attiecībā uz Misi izteica šādus zīmīgus vārdus: «Mūsu Pestītājs Pēdējo Vakariņu laikā iestādīja savas Miesas un Asiņu euharistisko upuri, lai ar to turpinātu krusta upuri visos laikos, kamēr viņš atnāks, un lai tādējādi Baznīcai, mīļotajai Līgavai, uzticētu savas nāves un augšāmcelšanās piemiņas svinības».2

Šī Koncila mācība katrreiz izpaužas Mises tekstos. Jo doktrīna, ko izsaka īsais kodolīgais teiciens no Leona Sakramentārija: «cikreiz tiek svinēta šī upura piemiņa, tikreiz turpinās mūsu atpestīšanas darbs»,3 tiek atbilstoši un pienācīgi atklāta Euharistiskajās lūgšanās; priesteris anamnēzes laikā, visas tautas vārdā griežoties pie Dieva, viņam pateicas un upurē dzīvu un svētu upuri, proti, Baznīcas upurdāvanu, to Upuri, kas mūs samierināja ar Dievu4, kā arī lūdzas, lai Kristus Miesa un Asinis kļūtu par Tēvam patīkamu un visai pasaulei pestīšanu nesošu upuri.5

Tādējādi jaunajā Misālē Baznīcas lūgšanu veids atbilst pastāvīgajam ticības likumam, kas mums māca to, ka krusta upuris un viņa sakramentālā atjaunošanās svētajā Misē, ko Kristus Kungs iestādīja Pēdējo Vakariņu laikā un saviem Apustuļiem pavēlēja darīt viņa piemiņai, ir viens un tas pats, neskatoties uz dažādajiem upurēšanas veidiem; Mise tāpēc reizē ir slavas, pateicības, izlīguma un gandarīšanas upuris.

3. Arī brīnumainais Kunga reālās klātbūtnes noslēpums zem euharistiskajām zīmēm, ko Vatikāna II Koncils6 un citi Baznīcas Magistērija dokumenti7 apstiprināja tajā pašā nozīmē un tādos pašos vārdos, kādos to ticēšanai sniedza Tridentes Koncils8, Mises svinības tiek izteikts ne vien ar pašiem konsekrācijas vārdiem, kuru laikā Kristus, izmainot lietu būtību, kļūst klātesošs, bet arī ar visu dalībnieku stāju un visaugstākās cieņas un pielūgsmes izrādīšanu, kas notiek euharistiskajā liturģijā. Šī iemesla dēļ kristīgā tauta tiek aicināta sevišķi Lielās Nedēļas Ceturtdienā, Kunga Pēdējo Vakariņu Misē, un Kristus Vissvētākās Miesas un Asiņu svētkos īpašā veidā pielūgt un pagodināt šo brīnumaino Sakramentu.

4. Savukārt kalpojošā priesterība, kas piešķir īpašu varu priesterim, kurš Kristus vārdā saliek upuri un atrodas sakrālās ticīgo sapulces priekšgalā, kļūst saprotama pašā Mises ritā, kur redzama priestera izcilā vieta un amats. Šī amata uzdevumi ir izteikti un plašāk izskaidroti Lielās Ceturtdienas Hrizmas svētīšanas Mises prefācijā; šajā dienā, kā zināms, tiek pieminēta priesterības iestādīšana. Tur tiek apcerēta priesteriskās varas piešķiršana, kas notiek caur roku uzlikšanu, kā arī, uzskaitot atsevišķos pienākumus, uzsvērta pati šī vara, kas ir Kristus, Jaunās Derības Augstā Priestera, varas turpinājums.

5. Šīs kalpojošās priesterības daba savā gaismā ietver arī vēl ko citu, kam ir īpaša nozīme. Tā ir visu ticīgo karaliskā priesterība, kuru garīgais upuris tiek piepildīts ar priesteru kalpošanu vienotībā ar Kristus, vienīgā Vidutāja, upuri.9 Jo Euharistijas svinības ir visas Baznīcas darbība, kurā katrs dara tikai to un visu to, kas attiecas uz viņu, ņemot vērā viņa vietu Dieva tautā. Ar to ir panākts, ka tagad uz dažiem svinību momentiem ir likts lielāks uzsvars, kuriem agrāk gadsimtu plūdumā ir bijusi piegriezta mazākā vērība. Jo šī tauta ir Dieva tauta, Kristus asinīm atgūta, Kunga sapulcināta, viņa Vārda barota, tauta, kas ir aicināta visas cilvēku saimes lūgšanas celt Dieva priekšā, tauta, kas, Kristū pateicoties par atpestīšanas noslēpumu, upurē viņa iestādīto upuri, beidzot, tauta, kas Kristus Miesas un Asiņu Komūnijā apvienojas vienā kopībā. Šī tauta, kaut arī savos pamatos svēta, tomēr ar apzināto, aktīvo un auglīgo piedalīšanos euharistiskajā noslēpumā nepārtraukti pieaug svētumā.10

 

TRADĪCIJA  NETIEK  PĀRTRAUKTA

6. Izsludinot noteikumus, pēc kuriem pārstrādājama Mises kartība, Vatikāna II Koncils, starp citu, arī pavēlēja, lai daži riti tiktu atkal atgriezti «pie iepriekšējās svēto Tēvu normas»11, lietodams tos pašus vārdus, kādus rakstīja svētais Pijs V Apustuliskajā Konstitūcijā «Quo primum» ar kuru 1570. gadā tika apstiprināta Tridentes Misāle. Šīs vārdu sakritības dēļ vien var sacīt, kādā nozīmē abas Romas Misāles, neskatoties uz četriem gadsimtiem, kas tās šķir vienu no otras, satur vienu un to pašu Tradīciju. Bet, ja vēl tiek izvērsti šīs Tradīcijas dziļākie elementi, tad kļūst saprotams, cik skaisti un veiksmīgi senāko Misāli ir pilnveidojusi jaunā.

7. Patiesi smagajos laikos, kad katoliskā mācība par Mises upurraksturu, par kalpojošo priesterību, par reālo un pastāvīgo Kristus klātbūtni zem euharistiskajām zīmēm bija nostādīta briesmās, sv. Pijam V visvairāk rūpēja tas, lai jaunākā, nepelnīti apkarotā Tradīcija tiktu saglabāta, svētajā ritā ienesot pavisam nelielas izmaiņas. Un īstenībā šī 1570. gada Misāle tikai nedaudz atšķīrās no pirmās drukātās Misāles 1474. gadā, kura savukārt tuvu atkārtoja Pāvesta Inocenta III laiku Misāli. Bez tam arī Vatikāna Bibliotēkas rokraksti, atskaitot nedaudzus valodas labojumus, šajā «veco un pārbaudīto autoru» izpētē neko vairāk nebija ļāvuši atrast kā tikai viduslaiku liturģiskos komentārus.

8. Bet šodien šī «svēto Tēvu norma», pie kuras pieturējās sv. Pija V Misāles uzlabotāji, ir neskaitāmos pētnieku darbos pilnīgāk izzināta. Jo pēc Gregora Sakramentārija pirmā iespieduma 1571. gadā bieži tika publicēti kritiskos izdevumos arī senie Romas un Ambrozija Sakramentāriji, kā arī pirmatnējās spāņu un gallikāņu liturģiskās grāmatas, kas palīdzēja nākt gaismā daudzām līdz šim nezinātām lūgšanām ar lielu garīgo vērtību.

Tāpat arī pirmo gadsimtu tradīcijas vēl pirms Austrumu un Rietumu ritu izveidošanās tikai tagad tika labāk izpētītas, kad ir atrasti tik daudzi liturģiskie dokumenti.

Piedevām vēl euharistiskā noslēpuma teoloģijā gaismu ienesa arī progresējošās svēto Tēvu studijas ar tādu kristīgajā senatnē izcilu Tēvu mācību, kādi bija sv. Irenejs, sv. Ambrozijs, sv. Cirils Jeruzalemietis, sv. Jānis Hrizostoms.

9. Tāpēc «svēto Tēvu norma» pieprasa ne tikai to, lai tiktu saglabāts tas, ko mums nodevuši mūsu tuvākie priekšteči, bet arī, lai tiktu aptverti un plašāk apskatīti visi pagājušie Baznīcas laikmeti un visi veidi, kādos viņa ir izteikusi vienīgo ticību tik atšķirīgās kultūrās, kas valdīja semītu, grieķu un latīņu zemēs. Bet šāds plašāks skatījums ļauj saprast, kādā mērā Svētais Gars Dieva tautai dāvā apbrīnojamu uzticību nemainīgā ticības depozīta sargāšanā, kaut arī tik liela ir lūgšanu un ritu daudzveidība.

 

PIEMĒROŠANĀS  JAUNAJIEM  APSTĀKĻIEM

10. Jaunā Misāle, apstiprinādama Romas Baznīcas lūgšanu veidu un sargādama agrāko Koncilu uzticēto ticības depozītu, vienlaikus ir spērusi lielu soli uz priekšu liturģiskajā tradīcijā.

Jo, lai gan Vatikāna II Koncila Tēvi turpināja Tridentes Koncila dogmatiskos secinājumus, viņi tomēr runāja pavisam citā laikmetā. Šī iemesla dēļ pastorālajās lietās viņiem bija jāienes tādi lēmumi un ieteikumi, kādus pirms četriem gadsimtiem nebija iespējams pat paredzēt.

11. Jau Tridentes Koncils atzīmēja to lielo katehētisko labumu, ko dod Mises svinēšana, taču neizdarīja no tā secinājumus, kas derētu praktiskajai dzīvei. Tā daudz tika debatēts, vai euharistiskā Upura svinībās varētu lietot tautas valodu. Attiecībā uz šo jautājumu, Koncils, ņemot vērā tā laika apstākļus, uzskatīja par savu pienākumu no jauna atgādināt tradicionālo Baznīcas mācību, saskaņā ar kuru euharistiskais Upuris vispirms ir paša Kristus darbība, kuras īpašās žēlastības nāk ne jau tā veida dēļ, kādā ticīgie tajā piedalās. Un tāpēc stingros un reizē pārdomātos vārdos tika pateikts: «Lai gan Mise satur daudz pamācību ticīgajai tautai, tomēr Tēvi ir atzinuši, ka nenāktos to visu celebrēt tautas valodā».12 Tāpat Tridentes Koncils nosodīja katru, kas uzskatītu, ka «Romas Baznīcas rits, kurā daļa no Kanona un konsekrācijas vārdi tiek izteikti klusinātā balsī, esot atmetams; vai arī, ka Mise esot jācelebrē vienīgi tautas valodā».13 Un tomēr, lai gan no vienas puses, Koncils aizliedza Misē tautas valodas lietošanu, no otras puses tas pavēlēja dvēseļu ganiem tās vietā sniegt atbilstošu katehēzi: «Lai Kristus avis nepaliktu badā ... svētā Sinode ganītājiem un visiem dvēseļu aprūpētājiem pavēl, lai viņi bieži vai nu paši, vai caur citiem, Mises laikā izklāstītu to, kas Misē tiek lasīts, un blakus tam, īsumā paskaidrotu arī šī svētā Upura noslēpumus, it īpaši svētdienās un svētku dienās».14

12. Vatikāna II Koncils, kas tika sasaukts, lai Baznīcu piemērotu tās apustulisko uzdevumu veikšanai mūsdienu apstākļos, tāpat kā Tridentes Koncils pašos pamatos apskatīja svētās Liturģijas15 izglītojošo un pastorālo raksturu. Un, kaut arī neviens no katoļiem nav noliedzis latīņu valodā celebrētā rita likumīgumu un sekmīgumu, Koncils atzina par iespējamu piekrist, ka «dzimtās valodas lietošana var būt ļoti noderīga tautai» un deva atļauju to lietot.16 Dedzīgā gatavība, ar kādu šis lēmums visur tika uzņemts, patiešām panāca to, ka ar Bīskapu un paša Apustuliskā Krēsla svētību visās liturģiskajās svinībās ar ticīgo piedalīšanos var tikt izmantota dzimtā valoda, kas ļauj izprast šo svinību noslēpumu.

13. Kaut arī dzimtās valodas lietošana svētajā Liturģijā ir līdzeklis ar lielu nozīmi, kurš plašāk sniedz svinētā noslēpuma katehēzi, Vatikāna II Koncils bez tam vēl pamudina, lai daži Tridentes Koncila lēmumi, kuri ne visās vietās bija ievēroti, tiktu izpildīti līdz galam, kā piemēram, svētdienās un svētku dienās sakāmā homīlija17 un iespēja pašu ceremoniju laikā iestarpināt kādu pamācību.18

Bet visvairāk Vatikāna II Koncils, ieteikdams tādu «pilnīgāku piedalīšanos Misē, kad ticīgie pēc priestera Komūnijas pieņem Kunga Miesu tai pašā Upurī»,19 aicina ievest dzīvē vēl citu Tridentes Tēvu vēlēšanos, proti, lai piedalīšanās svētajā Euharistijā būtu pilnīgāka, tad «katrā Misē klātesošie ticīgie lai pieņem Komūniju ne vien garīgā veidā, bet arī zem sakramentālajām zīmēm».20

14. Tā paša gara un pastorālo rūpju mudināts, Vatikāna II Koncils varēja jaunā gaismā apsvērt Tridentes Koncila noteikto kārtību par Komūniju zem abām zīmēm. Tā, nekādā ziņā neapšaubot principus par Komūnijas pilnu spēku, kad Euharistija tiek pieņemta vienīgi zem maizes zīmēm, Koncils tai pašā laikā pieļāva arī Komūniju zem abām zīmēm, proti, lai ar skaidrāku sakramentālās zīmes formu, tiktu dota īpaša iespēja dziļāk apjaust noslēpumu, kurā ticīgie piedalās.21

15. Tādējādi Baznīca, paliekot uzticīga savam aicinājumam būt patiesības skolotājai, kas saglabā «veco», tas ir, tradīcijas ieguldījumu, reizē izpilda pienākumu izvērtēt un gudri pielietot «jauno» (sal. Mt 13,52).

Viena jaunās Misāles daļa vairāk saista Baznīcas lūgšanas ar mūsu laikmeta vajadzībām; tādas ir Rituālmises un Mises dažādās vajadzībās, kur tradīcija skaisti savijas ar jauno. Tā, paliekot neskartiem daudziem tekstiem, kas ir ņemti no vissenākās Baznīcas tradīcijas un bija pieejami Romas Misāles izdevumos, citi daudzi teksti ir piemēroti šodienas prasībām un apstākļiem, bet vēl citi, kā lūgšanas par Baznīcu, lajiem, cilvēku darba svētdarīšanu, visu tautu vienību un par citām mūslaiku vajadzībām, ir sastādīti pilnīgi no jauna, izmantojot domas vai izteicienus no jaunākajiem Koncila dokumentiem.

Attiecībā uz vissenākās tradīcijas tekstu lietošanu, tā paša mūsdienu pasaules jaunās situācijas vērtējuma dēļ, nelikās izdarīta pārestība šīm lielajām vērtībām, ja daži teikumi tika pārveidoti, kā rezultātā pats vārdu plūdums kļuva vairāk saskanīgs ar mūsdienu teoloģijas valodu un pareizāk atainoja Baznīcas tagadējo dzīvi. Tā tika pārveidoti daži izteicieni, kas skar laicīgo labumu vērtējumu un izmantošanu, kā arī vēl daži, kuri bija līdzīgi zināmai atklātās grēksūdzes formai, kas Baznīcai bija raksturīga citos laikmetos.

Tādā veidā Tridentes Koncila liturģiskās normas daudzās vietās tika ar Vatikāna II Koncila lēmumiem papildinātas un pilnveidotas, un šis Koncils noveda līdz galam pūliņus tuvināt ticīgos svētajai Liturģijai. Šī tendence bija vērojama visos šajos četros gadsimtos un it īpaši jaunākajos laikos - ar liturģijas priekšmeta studijām, ko veicināja sv. Pijs X un viņa Pēcteči.

Turpinājums sekos

Piezīmes:

1.   Sesija XXII, 17 sept. 1562.
2.   Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 47; sal. Dogmatiska Konstitūcija par Baznīcu, Lumen Gentium, nr. 3, 28; Dekrēts par prezbiteru kalpošanu un dzīvi, Presbyterorum ordinis, nr. 2, 4, 5.
3.   Sal. Veronas Sakramentārijs, izd. Mohleberg, nr. 93.
4.   Sal. Euharistiskā lūgšana III.
5.   Sal. Euharistiskā lūgšana IV.
6.   Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 7, 47; Dekrēts par prezbiteru kalpošanu un dzīvi, Presbyterorum ordinis, nr. 5, 18.
7.   Sal. Pijs XII, Enc. Humani generis, AAS 42 (1950) lpp. 570-571; Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei, AAS 57 (1965) lpp. 762-769; Sollemnis Professio Fidei, AAS 60 (1968) lpp. 442-443; Ritu sv. Kongr., Instr. Eucharisticum mysterium, 25. maijs 1967, nr. 3f, 9: AAS 59 (1967) lpp. 543, 547.
8.   Sal. Sesija XIII, 11 okt. 1551.
9.   Sal. Vat. II Kon., Dekrēts par prezbiteru kalpošanu un dzīvi, Presbyterorum ordinis, nr. 2.
10. Sal. Vat. II Kon., Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 11.
11. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 50.
12. Sesija XXII, Doktrīna par Vissvētākās Mises Upuri, 8. nod.
13. Sesija XXII, Doktrīna par Vissvētākās Mises Upuri, 9. nod.
14. Sesija XXII, Doktrīna par Vissvētākās Mises Upuri, 8. nod.
15. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 33.
16. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 36.
17. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 52.
18. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 35,3.
19. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 55.
20. Sesija XXII, Doktrīna par Vissvētākās Mises Upuri, 6. nod.
21. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 55.