Nesen kādā grāmatā lasīju par Rožukroņa lūgšanas uzvaru Filipīnās. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Filipīnām draudēja pilsoņu karš. Kārdināls Džeims Sins (Jaime Sin) pusotru stundu lūdzās savā kapelā un kad izgāja no tās, viņš jau zināja, ko šajā situācijā darīt. Ar katoļu radio starpniecību viņš aicināja cilvēkus, lai viņi izietu ielās ar Rožukroni un kopā lūgtos. Atnāca vairāk nekā divi miljoni Manilas iedzīvotāju, starp tiem arī vecāki ar bērniem, kā arī garīdznieki un konsekrētās personas. Viņi nemitīgi lūdzās un dziedāja garīgās dziesmas. Tajā pašā laikā vairākos kontemplatīvajos klosteros bez mitas tika lūgts par mieru valstī. Kārdināls Sins klostera māsām sacīja: „Ejiet uz kapelu un lūdzieties Rožukroni! Lūdzieties ar paceltām rokām un arī gavējiet tik ilgi, kamēr būs nepieciešams!” Divdesmit pieci tanki un seši tūkstoši karavīru izgāja pretī pūlim. Divi miljoni no bailēm trīcošu cilvēku nostājās uz ceļiem armijas priekšā. Pirmajā rindā, nometušies uz ceļiem, stāvēja klostera māsas un brāļi. Cilvēki pacēla uz augšu rožukroņus un skaļi lūdza Dievu. Pēc dažām stundām kopīgai lūgšanai pievienojās arī daudzi karavīri un tankisti, kuri bija kristieši. Šajā pūlī, kas lūdzās, bija jūtama Dieva klatbūtne. Tad nāca pavēle, izmantot asaru gāzi, lai izklīdinātu pūli. Pūlim virsū tika mesti speciāli trauki ar asaru gāzi, bet pēkšņi mainījās vēja virziens un viss gāzes mākonis virzījās pretī karaspēkam, tad karavīrus smacēja dūmi un viņi atkāpās. Pēc divām stundām no jauna tika pielietota asaru gāze. Un atkal vēja virziens negaidīti mainījās. Visbeidzot tika pavēlēts pielietot ieročus. Karavīri negribēja izmantot ieročus un šaut uz saviem tautiešiem, kuri lūdzās. Kad viss bija gatavs, tad nenostrādāja šaujamie ieroči. Šajās dienās (1986. gada 22.-25. februārim) netika veikts neviens šāviens. Kādā veidā bija iespējama šī bezasiņainā revolūcija? Daudzi cilvēki bieži uzdevuši šo jautājumu. Kārdināls Sins atkārtoja, ka uz to nav atbildes. Tas bija Rožukroņa lūgšanas brīnums, jo cilvēki četras dienas un četras naktis nemītīgi lūdza Dieva palīdzību. Šajā revolūcijā karaspēku uzvarēja lūgšanas spēks. 2002. gada 16. oktobrī klajā nāca pāvesta Jāņa Pāvila II Rožukronim veltītā apustuliskā vēstule. Rožukronis ir vienkārša un reizē dziļa kontemplatīva lūgšana. Lūgties Rožukroni nozīmē mīlēt Evaņģēliju un kopā ar Jaunavu Mariju atcerēties un pārdomāt svarīgākos Kristus dzīves notikumus. Vēstules Rosarium Virginis Mariae pirmajā daļā „Kontemplēt Jēzu kopā ar Mariju” pāvests apskata piecus svarīgākos Rožukroņa aspektus: 1. Pārdomāt Kristus dzīvi kopā ar Mariju. Kontemplēt Kristus dzīvi kopā ar Mariju vispirms nozīmē atcerēties. Bībelē aprakstītie pestīšanas notikumi ir ne jau kādi pagātnes notikumi, kas attiecas vienīgi uz to tiešajiem aculieciniekiem. Tie žēlastības spēkā skar visu laiku cilvēkus. Tātad atcerēties un pārdomāt Jēzus dzīvi nozīmē šodien aktualizēt Dieva paveiktos darbus un, atveroties Dieva Vārdam, ļaut Viņam mūs veidot un vadīt. Svētais Hieronīms, priesteris un Baznīcas doktors, sacīja: „Ja Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība, tad tas, kurš nepazīst Rakstus, nepazīst ne Dieva spēku, ne Viņa mīlestību: nepazīst Svētos Rakstus nozīmē nepazīst Kristu.” Pavaicāsim sev: vai Rožukroņa lūgšana palīdz man labāk pārdomāt un iedziļināties Jēzus dzīves noslēpumos un attiecināt tos uz savu dzīvi? 2. No Marijas mācīties iepazīt Kristu. Jēzus ir mūsu Skolotājs, kurš māca pildīt Dieva gribu, bet tajā pašā laikā Viņš ir Tas, kurš mums jāiepazīst un ar kuru mums jāveido dzīvas attiecības. Kāpēc mūsdienu sabiedrībā pieaug ateistu skaits? Tāpēc, ka paši kristieši – garīdznieki un laji – maz uzmanības pievērš evaņģelizācijai un maz runā par Dievu. Kāpēc mēs par Viņu runājam tik reti? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Poļu profesors pr. Juzefs Kudasēvičs uzskata, ka atbilde ir skaidra: „Tāpēc, ka mēs nepazīstam Kristu. Nepazīstam Viņu tajā nozīmē, kādā šis vārds lietots Bībelē. Bībelē vārds „pazīt” nozīmē konkrēti piedzīvot kādu realitāti, bet kādu iepazīt nozīmē izveidot ar viņu personiskas attiecības.” Tāda diemžēl ir patiesība. Savukārt Marija mums ir pats labākais piemērs kā varam iepazīt Dievu un piedzīvot to, ka Tēvs mūs mīl, ka Jēzus mūs glābj no grēka, un Svētais Gars dod mums līdzdalību dievišķajā dzīvē. Labāk par Dievmāti Kristu nepazīst neviena radība virs zemes, un viņa vislabāk var mūs iepazīstināt ar savu Dēlu. Tādēļ padomāsim: vai varu teikt, ka, lūdzoties Rožukroņa lūgšanu, es arvien labāk iepazīstu savu Skolotāju un labāk saprotu Dieva gribu? 3. Līdzināties Kristum kopā ar Mariju. Pats svarīgākais garīgajā dzīvē ir līdzināties Kristum un sekot Viņam. Patiesībā garīgā dzīve sākas tad, kad cilvēks pārstāj koncentrēties uz sevi un domāt tikai par sevi, bet sāk rūpēties par mūžīgajām vērtībām. Tas, ka mēs (mūsdienu psiholoģijas iespaidā) galveno vērību pievēršam pašrealizācijai un sava „es” glorificēšanai, ir taisnākais ceļš uz egoismu vai narcismu. Baznīcas tēvi apgalvoja, ka ikviens cilvēks ir aicināts tiekties pēc kaut kā lielāka. Viņi minējuši trīs līmeņus: pirmais – veltīt sevi kādai cēlai idejai, negaidot par to atalgojumu, otrais – mīlēt līdzcilvēkus (sievu, bērnus, grūtdieņus, pat ienaidniekus), aizmirstot par sevi, un trešais – patiesi kalpot Dievam un Viņam uzticēties. Lūdzoties Rožukroni, mēs ejam „Marijas skolā” un ļaujam viņai ar mātišķu mīlestību mūs audzināt un veidot līdzīgus Jēzum, kurš nedzīvoja sev, bet sevi veltīja Tēvam un cilvēku pestīšanai. Iedziļināsimies: vai Rožukroņa lūgšana man palīdz sekot Kristum un kļūt labākam? 4. Lūgt Kristu kopā ar Mariju. Nevis mehāniski, izklaidīgi un tikai ar lūpām, bet gan ar sirdi, ar mīlestību, iekļaujot tajā visus nodomus. Nav tāda cilvēka, kam nebūtu jālūdzas, jo žēlastība tiek saņemta lūgšanā. Jēzus sacīja māsai Faustīnei: Tu vienmēr mani iepriecini, kad lūdzies par grēciniekiem. Man vispatīkamākā lūgšana ir lūgšana par grēcinieku atgriešanos; šī lūgšana vienmēr tiek uzklausīta. (Sv. Faustīne, Dienasgrāmata, 1937) Vai Rožukroņa lūgšanā es uzticu Jēzum savas un citu cilvēku problēmas? Vai lūdzos par grēcinieku atgriešanos? 5. Sludināt par Kristu kopā ar Mariju. Rožukroņa lūgšana nav bēgšana no ikdienas realitātes – tā ikdienu piepilda ar mieru un prieku un dāvā spēku kalpot saviem tuvākajiem. Svētais Gregors Lielais ir sacījis: „Visā Bībelē Dievs mūs uzrunā tikai tāpēc, lai mūs vestu pretī mīlestībai uz Dievu un tuvākajiem.” Ja lūgšanas auglis nav mīlestība un kalpošana, tad tā nav patiesi nākusi no sirds. Mūsdienu pasaules traģēdija ir tā, ka daudzi Dievu uztver kā vienkāršu ideju, kaut kādu abstraktu teoriju, bezpersonisku spēku vai kosmisku enerģiju. Baznīcai ir grūts un svarīgs uzdevums – sludināt un ar kristīgu dzīvesveidu apliecināt, ka Jēzus ir dzīva, reāla un tuva Persona. Mūsu (ģimeņu, kopienu, draudžu) uzdevums ir atklāt pasaulei, ka dzīve ar Jēzu ir skaista un ka tā sniedz prieku, mīlestību un vienotību. Šie pieci Rožukroņa lūgšanas aspekti atgādina mums, ka šī lūgšana ir vērsta nevis uz Mariju, bet gan uz Kristu, kurš vienmēr ir lūgšanas centrā. Šie aspekti palīdz mums lūgties kopā ar Mariju – ar viņu pārdomāt Jēzus dzīvi, vairāk Viņu iepazīt, mīlēt un līdzināties Viņam, no sirds Viņu pielūgt un sludināt Viņu tiem, kas Kristu nepazīst. Kādā no saviem sprediķiem kardināls Joahims Meisners, runājot par Rožukroni, ko viņš pastāvīgi lietoja lūdzoties, teica: „Kad es nomiršu, Ķelnes katedrāles kanoniķi noņems man no pirksta bīskapa gredzenu, paņems manu gana zizli, bīskapa krustu un nodos to visu katedrāles muzejam. Taču manā testamentā ir rakstīts: „Savu rožukroni es gribu ņemt līdzi zārkā, jo tas ir manas ticības, mīlestības un cerības apliecinājums. Es vēlos to parādīt Dievmātei, lai viņa mani pēc šīs zemes dzīves aizved pie sava Dēla Jēzus Kristus”.” Dārgie kristieši, mums ir pieejami dārgumu krājumi, tāpēc darīsim visu iespējamo, lai Rožukronis atgrieztos mūsu ģimenēs un kļūtu par bieži praktizētu un iemīļotu kopīgu lūgšanu. Tādā veidā ikviena ģimene kļūs par „mazo Baznīcu”, kur tiek godināts Kristus kopā ar Mariju! Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests | 
