Jūs esat no Bosnijas un Hercegovinas, bet ne tikai. Lūdzu, pastāstiet par savām saknēm un mītnes zemju tradīcijām, kas jūs ir veidojušas par cilvēku, kāds esat šodien. Atbildot man jāsāk ar saviem vecākiem, kuri ir horvāti no neliela ciema mūsdienu Bosnijā un Hercegovinā. 1958. gadā viņi atstāja savas mājas Hercegovinā, lai izbēgtu no komunisma un trūkuma, meklējot brīvību un labāku dzīvi Rietumos. Viņi apmetās Toronto Kanādā kā bēgļi un tur dzīvo joprojām. Es, mans brālis un māsa piedzimām Kanādā. Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā mums ir daudz radinieku, ar kuriem mēs joprojām esam tuvās attiecībās. Man ir bijusi laime piedzimt katoļu ģimenē, kurai ir eiropeiskas saknes, kas augusi un izglītojusies brīvā Rietumu pasaulē, un saņemt īpašu dāvanu – manu aicinājumu uz priesterību. Tas viss mani ir veidojis par cilvēku, kāds esmu šodien, pateicoties Dieva labestībai un žēlastībai. Ko jums nozīmē būt kristietim mūsdienu modernajā pasaulē? Tas nozīmē vienkārši būt Kristus, mūsu Kunga, sekotājam savā dzīvesveidā, kas aptver un nosaka visus mūsu vārdus un darbus. Tas nozīmē dzīvot tā, kā to darīja Jēzus, lūgšanā meklējot Dieva, mūsu debesu Tēva, gribu, cenšoties to piepildīt it visā, ko darām mūsu ikdienas dzīvē, izdarot izvēles – dzīvību, nevis nāvi, svētumu, nevis grēku, patiesumu, nevis nepatiesību. Īsi sakot, dzīvojot kā uzticīgam māceklim, draugam un mūsu Kunga Jēzus lieciniekam. Tas nozīmē mīlēt savus līdzcilvēkus tā, kā Jēzus mīlēja savus mācekļus un tos, ar kuriem tikās. Būt kristietim nozīmē piedzīvot tādas pašas jūtas kā Kristum, ko sv. Pāvils ir tik skaisti uzskaitījis Vēstules romiešiem 12. nodaļā. Lai gan tas nekad nav bijis viegli – būt Jēzus sekotājam – un Viņa sekotāji pagātnē ir cietuši un daudzi tiek vajāti arī šodien, nekas nav salīdzināms ar atklājumu caur ticību, ka Jēzus Kristus patiesi ir Dieva Dēls, apsolītais Mesija un pasaules Glābējs. Tas ir lielākais personīgais atklājums, kas ir sasniedzams ikkatram, kurš godīgi un patiesi mēģina meklēt Dievu. Un, nonākot pie ticības, tas tūlīt kļūst par krustu, kas jānes, jo, ticot Dievam, rodas nepieciešamība savu dzīvi dzīvot godīgi, atbildīgi un uzticīgi. Tomēr tas ir krusts vai nasta, ko ticīgie nes aiz brīvas gribas un mīlestībā, jo krusts ir tas, kas mūs vieno ar Dievu un kļūst mūsu spēks, panesot dzīves grūtības ar ticību, cerību un mīlestību. Mēs nekad neesam vieni, Dievs vienmēr mūs pavada mūsu dzīves ceļā cauri šai pasaulei uz mūžīgo dzīvi ar Viņu debesīs. Kā jūs sapratāt, ka Dievs jūs aicina uz dzīvi priesterībā? Kāds būtu jūsu padoms tiem, kuri mēģina saprast – kur Dievs viņus ved? Atskatoties pagātnē, es saprotu, ka manis paša aicinājums uz priesterību bija diezgan garš process, kas sākās, kad es vēl biju jauns ministrants mūsu draudzes baznīcā, un pēc tam pastiprinājās manos pēdējos studiju gados universitātē, kad es no jauna atklāju ticības Dievam un lūgšanas nozīmīgumu. Es sevi arī uzskatu par laimīgu, ka esmu dzimis praktizējošā katoļu ģimenē, mēs vienmēr gājām uz baznīcu svētdienās un svētku dienās un bijām iesaistīti dažādās draudzes aktivitātēs. Kamēr es vēl biju universitātes students, es nonācu līdz punktam, kur Dievam lūgšanā vaicāju – kas ir tas, ko Viņš grib no manis, un lūdzu drosmi pieņemt Viņa gribu. Kad man kļuva skaidrs, ka Dievs mani aicina uz priesterību, es iestājos seminārā, lai uzsāktu filozofijas un teoloģijas studijas. Tiem, kuri šodien meklē Dieva gribu savā dzīvē, es noteikti iesaku nebaidīties no Dieva un tuvoties Viņam pazemīgā lūgšanā. Tas ir ļoti svarīgi – lūgt Svētajam Garam gaismu, vadību un spēku, jo Kristus ir apsolījis, ka Tēvs pārpilnībā sūtīs Svēto Garu tiem, kas pēc Viņa sauc dienu un nakti. Svētais Gars ir klātesošs sirdī, kad apzināmies paši savu grēcīgumu un necienību. Tas nav domāts, lai mums atņemtu drosmi, bet lai mūs dziedinātu un spēcinātu, jo tad Gars dod drosmi atpazīt un nožēlot mūsu grēkus, lai mēs varētu saņemt Dieva žēlastību un dzīvotu jaunu dzīvi ciešākā vienībā ar Dievu. Kunga Gars tādēļ sākumā darbojas kā attīrītājs, palīdzot atbrīvoties no grēka un sliktiem ieradumiem, lai atjaunotu un veltītu mūs Dieva darbam. Galīgais mērķis ir dvēseles svēttapšana un tad pazemīga sevis ielikšana Dieva rokās, lai paveiktu Viņa darbus mūsu ikdienas dzīves mazajā pasaulē, lai ticība augtu, cerība izplatītos un mīlestība tiktu dalīta caur labiem darbiem. Jūsu arhibīskapa moto ir ņemts no sv. Pāvila Vēstules galatiešiem: “Kristus Kungs mūs atbrīvojis” (lat. “Christus Dominus nos liberavit”), ko šie vārdi jums personīgi nozīmē, un kādu vēsti jūs vēlaties nest tiem, kuriem kalpojat? Jā, mans arhibīskapa moto tiešām ir ņemts no Vēstules galatiešiem 5,1, “Brīvībai Kristus mūs atbrīvojis”. Garīgā brīvība ir Dieva dāvana, kas atbrīvo cilvēku no ļaunuma, grēka vai jebkā cita, kas cilvēku var novest līdz garīgai vai fiziskai verdzībai. Kristus mūs ir atbrīvojis šāda veida brīvībai caur savu upuri uz krusta un ir darījis mūs spējīgus dzīvot kā brīviem Dieva bērniem; kalpot Viņam visās mūsu mūža dienās “bez bailēm” (Lk 1,74), ar prieku un veltīšanos, uzticīgi un pateicībā Viņam par lielo pestīšanas dāvanu, ko esam saņēmuši no “Viņa pilnības” (Jņ 1,16). Tādējādi moto izsaka manu garīgo vēlmi, ko ar Dieva žēlastību vēlos sasniegt, – atbildīgu brīvību, zinot, ka tā ir Viņa dāvana, kas domāta tam, lai to lietotu un uzturētu manis paša labumam un to labumam, kam kalpoju. Kā jūs ikdienā izdzīvojat savu draudzību ar Jēzu Kristu? Katru jaunu dienu es sāku ar lūgšanu, lai meklētu Dieva gribu un būtu Svētā Gara vadīts visā, ko daru, vai tas būtu darbs birojā, tikšanās ar cilvēkiem vai kāda cita nodarbošanās, kas saistīta ar manu misiju. Svētā Euharistija ir vissvarīgākais manas dienas mirklis, un es parasti Svēto Misi svinu rīta stundās, lai būtu Dieva Vārda pabarots, iedvesmots un saņemtu Kristu svētajā komūnijā. Ir arī citas lūgšanas un veltīšanās, kuras es arī katru dienu lūdzos: Stundu liturģiju, Dieva žēlsirdības kronīti, rožukroni, sv. Jāzepa litāniju un citas īsas lūgšanas. Katra lūgšana man palīdz uzturēt saikni ar Kungu Jēzu, un es no savas puses cenšos vairāk Viņā klausīties nekā runāt. Šīs lūgšanas man palīdz palikt vērstam uz Dievu visā dienas garumā, pat tad, kad es neizsaku nevienu lūgšanu, lai domātu tādā veidā, kā Dievs to dara, un rīkotos saskaņā ar Viņa baušļiem un mācību. Mana diena arī noslēdzas ar pateicību par saņemtajām daudzām žēlastības dāvanām, tajā pašā laikā lūdzot žēlsirdīgi man piedot jebkādu grēku vai nolaidību, ko esmu pieļāvis. Blakus lūgšanai es veltu laiku nepārtrauktai Svēto Rakstu lasīšanai un studēšanai, pāvestu mācībai un Baznīcas maģistērijam, lai būtu informēts par notiekošo. Lūgšana ir labākais veids, kā katrs no mums var uzturēt savas personīgās attiecības ar Jēzu, kas liek mums apzināties, ka Viņš mūs patiesi mīl, piedod mums grēkus, svētī mūs un sūta pasaulē, lai mēs būtu Viņa draugi un liecinieki. Kādi būtu jūsu iedrošinošie un iedvesmojošie vārdi mūsu diecēzes izdevuma lasītājiem Adventa sākumā? Advents ir īpašs liturģiskais gatavošanās laiks un priecīga Kunga atnākšanas gaidīšana. Četru nedēļu laikā mums garīgi sevi jāsagatavo svinīgai mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanai jeb Ziemassvētkiem. Es gribētu atgādināt visiem jūsu diecēzes laikraksta lasītājiem mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdus, ko Viņš teica mācekļiem: “Palieciet nomodā vienmēr.” Tā patiesi ir svarīga vēsts mums visiem, ka savs laiks ir jāizmanto labi un jābūt vienmēr gataviem Kunga atnākšanai. Šis apzināšanās un sapratnes stāvoklis var tikt salīdzināts ar atrašanos “tiešsaistē” tā vietā, lai būtu “rezervē”. Tie, kuri ir “tiešsaistē”, vienmēr būs gatavi saņemt un dot, kamēr tie, kas ir “rezervē”, paliks aizturēti vai neaktīvi un var palaist garām daudz iespēju izdarīt kaut ko skaistu Dievam savā dzīvē. Katra diena tādēļ ir kā advents, kur mēs gaidām mūsu īpašo viesi – Kungu Jēzu. Viņš nav mums svešs, Viņš ir mūsu labākais draugs. Viņš mūs pazīst, pieņem mūs, piedod mums mūsu grēkus un neveiksmes un nepārtraukti klauvē pie mūsu sirds durvīm, lai redzētu, vai mēs Viņu ielaidīsim. Paliksim vienmēr nomodā, gatavi un uzmanīgi pret Svētā Gara kustībām mūsos. Lai šis Advents ir priekpilnas Kunga atnākšanas gaidīšanas laiks mūsu dzīvē, kurā mēs vēlamies palikt aktīvi, ar atbildības sajūtu pildot savus pienākumus, jo tuvums un atvērtība pret citiem atver sirdi Kungam. Tad mūsu Ziemassvētku svinēšana būs pat vēl priecīgāka un jēgpilnāka, un šādā veidā izdzīvota ticība kļūs par labu ieradumu, kas nostiprināsies visa gada garumā. Jautājumus sagatavoja un no angļu val. tulkoja Ieva Liede
Laikraksts "Nāc", Nr.112 Foto: V. E. Svētā Krēsla apustuliskā nuncija arhibīskapa Petara Rajiča (H. E. Mr Petar Rajič) akreditācija (Foto: Ilmārs Znotiņš, VPK) |
