Ar Pelnu trešdienu Baznīcā iesākas Lielā gavēņa laiks, kas mums paver ceļu uz jaunu perspektīvu, ceļu pretī mūžībai. Es nezinu, ko jūs sagaidāt no Lieldienām. Varbūt to, ka tās būs garas pavasara brīvdienas, lai beidzot varētu atpūsties, ka svētkos visa ģimene būs kopā, krāsos olas, dalīsies ar tām vai tās ripinās. Varbūt kāds gaida atbraucam no ārzemēm vīru, sievu, bērnu vai mazbērnu... Tas viss ir labi un pieder pie dzīves, taču padomāsim: vai Kristus nomira un augšāmcēlās tādēļ, lai būtu trīs no darba brīvas dienas? Vai Viņš nomira un augšāmcēlās tādēļ, lai mēs apsēstos ar ģimeni pie viena galda un sistos ar olām? Vai tādēļ...? Nē... Kristus nomira un augšāmcēlās, lai mūs atbrīvotu no grēka, nāves un dēmona varas, lai mēs varētu izlīgt ar Dievu un cilvēkiem. Ja mēs neredzam savu ciešanu galveno iemeslu, ja neredzam savus grēkus un iekšējo tukšumu, tad ko mēs sagaidām no Lieldienām? Varbūt pasvētītas olas vai miltu izstrādājumus? Ziniet..., tad man jūs ir ļoti žēl!!! Jo – Lielais gavēnis ir sirds atgriešanās, patiesības un garīgās izaugsmes un brieduma laiks, kurā kopā ar Dievu jānosauc lietas īstajos vārdos. Tiem, kuri nevēlas izniekot šo žēlastības laiku, bet nopietni sagatavoties Lieldienām, aicinu doties garīgā ceļojumā un ar lūgšanas, gavēšanas un žēlsirdības darbu palīdzību atjaunot attieksmi pret Dievu, pret līdzcilvēkiem un pret sevi pašu. Lasot Evaņģēliju mēs atklājam, ka cilvēku nelaimīgu dara ne jau ārējās sociālās struktūras – ne politiķi, ne deputāti, ne priekšnieks darbā, ne kaimiņi, ne vīrs, ne sieva, ne bērni, ne radi. Ciešanu galvenais iemesls ir paša sirds. Jēzus saka: „Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, zādzības, netiklība, slepkavības, laulības pārkāpšana, mantkārība, ļaunums, viltība, nekaunība, skaudība, zaimošana, lepnība, muļķība. Viss šis ļaunums iziet no iekšienes un padara cilvēku nešķīstu.” (Mk 7,21-23) Tieši tādēļ Dieva Dēls nāca šajā pasaulē, lai iznīdētu ļaunuma dīgli un izdziedinātu cilvēka sirdi. Jēzus ļoti labi pazina cilvēku ievainoto dabu un zināja, kur rodas ļaunas un netaisnīgas sabiedriskās un politiskās struktūras – tieši cilvēka sirdī, kas, attālinoties no Dieva, meklē savu laimi un dzīves piepildījumu slavā, varā, karjerā, naudā, materiālajos labumos. Pēc grēkā krišanas cilvēks kļuva patmīlīgs, tāds, kas nemitīgi meklē pašlabumu. Diemžēl daudzi to neizprot vai negrib saprast un tā rezultātā tiek radītas utopiskas, iluzoras idejas un filozofijas, kas deklarē: izmainīsim sociālās struktūras vai politiskās iekārtas, ļaunums tiks izlabots, un ļaudis dzīvos labklājībā un saticībā. Mēs bieži aizmirstam, ka pasaule jāmaina uz labāku, sākot ar sevi. Kādā intervijā Mātei Terēzei no Kalkutas žurnālists jautāja, ko vajadzētu mainīt, lai pasaule būtu labāka. Atbilde bija lakoniska: „Tevi un mani.” Veiksmīga reforma, Baznīcas un sabiedrības morālā atjaunotne sākas ar mums pašiem. To parādīja svētais Benedikts, Asīzes Francisks, Ignācijs no Lojolas, Māte Terēze un daudzi citi svētie. Viņi vispirms mainījās paši un tikai pēc tam ķērās pie Baznīcas un sabiedrības reformēšanas, un lielā mērā tas viņiem izdevās. Tātad, nevis mainīt pasaulei ap sevi, bet rūpēties par savu atgriešanos. Lūk, tāds arī ir Lielā gavēņa galvenais mērķis! Lai varētu notikt mūsu sirds transformācija un lai mēs būtu spējīgi iepazīt sevi, Baznīca mums iesaka divus līdzekļus: klusumu un gavēšanu. Pirmais līdzeklis – klusums. Mēs šodien īsti nenovērtējam klusumu. Visu laiku mēs atrodamies troksnī – transporta līdzekļu rūkoņa uz ielas, mobilo tālruņu zvani, no rīta līdz naktij ieslēgts televizors, radio, skan mūzika… Veiktie pētījumi liecina, ka troksnis atstāj negatīvu ietekmi uz miegu, uz nervu stāvokli, un arī fizisko un garīgo veselību. Mēs bieži ciešam no šī trokšņu radītā haosa, bet tajā pat laikā neko nedarām, lai izvairītos no tā – it kā gribētu ar troksni aizpildīt savu iekšējo tukšumu. Es ieteiktu ikvienam veikt mazu uzdevumu – kādu vakaru nedarīt neko, atsacīties no ārējām aktivitātēm (nelasīt grāmatu, neieslēgt datoru, televizoru, radio, atlikt mobilo ierīci) un arī no iekšējām aktivitātēm (neko nedomāt, necenties atcerēties, kas nav izdarīts vai kas jāizdara), tad apsēsties un pavērot – cik ilgi es varu izturēt, esot klusumā pats ar sevi? Kāds cilvēks reiz man atzinās, ka jau pēc 30 sekundēm ir kļuvis nemierīgs, sācis knosīties un dīdīties. Grūti ir izturēt tādēļ, ka iekšienē notiek cīņa ar mūsu domām un mūsu ego. Taču, ja nav iespējams ieiet klusumā, palikt vienatnē ar sevi, tad problemātiska ir arī spēja būt kopā ar tuvākajiem un arī ar Dievu. Kā mēs domājam, kāpēc tik daudzi cilvēki jūtas vientuļi pat savā ģimenē, radu, draugu vai kolēģu kopienā? Kāpēc tik daudzi, kuri reiz bija ļoti aktīvi un visu sevi veltīja darbam, pēc tam izdeg? Vai ne tādēļ, ka viņiem nebija laika klusumam un viņi neprata būt vienatnē ar sevi? Varbūt kādam šķiet, ka tas ir viegli pavadīt laiku klusumā, taču klusums ir sarežģīta māksla. Grāmatā „Brūces pārvērst pērlēs” benediktīniešu tēvs Anzelms Grīns skaidro, ka klusumu var iedalīt trijos posmos jeb soļos, kas ved mūs tuvāk Dievam. Pirmais solis – sastapšanās ar sevi. Klusums ir sev veltīts laiks. Klusums dod iespēju būt, sajust savu esību, palīdz sakopot domas, skatīties patiesībai acīs, atklāt savu iekšējo pasauli tādu, kāda tā ir, klausīties sirdsapziņas balsī. Patiesībā tā ir viena no visgrūtākajām darbībām – neko nedarīt, vienkārši būt, jo grūti ir sevi pieņemt, sevi paciest. Otrais solis – iekšējā brīvība. Katram no mums ir sava dzīves tumšā puse – kāds pagātnes rēgs vai murgs, par kuru mēs vēlētos aizmirst, atbrīvoties no sāpīgām atmiņām, aizbēgt no sirdsapziņas pārmetumiem. Mums šķiet, ka šo notikumu aizmiršana vai bēgšana no tiem vai arī no sevis, ļaus priecīgi dzīvot tālāk. Taču tas tā nenotiek! Kamēr šīs rūpīgi noglabātās lietas nepieņemsim un neatdosim Jēzum, mieru mums neiegūt. Tas ir paradoksāli, bet, pieņemot un samierinoties ar pagātnes faktiem, mēs gūstam iekšējo brīvību. Trešais solis – sastapšanās ar Dievu. Pilnīgā klusumā un mierā, kad apklust domas, mēs varam savienoties ar Dievu un ieiet garīgajā dimensijā. Dievs runā klusumā, bet mums jāmācās Viņā klausīties. Vienatnē, pateicoties klusumam, veidojas mūsu personība un mēs atgūstam garīgo līdzsvaru gan sevī, gan attiecībās ar līdzcilvēkiem, gan – ar pašu Dievu. Otrais līdzeklis – gavēšana. Lūdzu nejauksim gavēšanu ar diētu. Diētas mērķis ir atbrīvošanās no liekā svara, veselības vai ārējā izskata uzlabošana, bet gavēšanai ir pilnīgi cits mērķis. Mēs gavējam tādēļ, lai atklātos tas, kas mūsos ir apslēpts, noglabāts, aizsegts. Ja diēta palīdz attīrīt organismu no kaitīgiem toksīniem, sārņiem, šlakvielām, konservantiem, kuri organismā uzkrājas no neveselīga uztura, piesārņota gaisa, mazkustīga dzīvesveida, tad garīgais gavēnis palīdz atklāt patiesību par sevi – gavējot no mums iziet tas, kas netīrs, indīgs – dažādi mūsu grēki. Redziet, dzīves ērtībās, izpriecās, gardi ēdot, tiek iemidzināts mūsu grēcīgais cilvēks. Mēs taču zinām, ka tad, kad esam apmierinājuši izsalkumu un atpūtušies, mēs esam priecīgi, apmierināti ar dzīvi un labi attiecamies pret citiem. Bet, ja kāds pie mums atnāk negaidīti, kad neesam labā omā, tad atklājam visu patiesību par sevi, ieraugot dvēseles dziļumos dusmas, agresiju, egoismu, lepnību, slinkumu. Ievērojot gavēni, sargāsimies no citu tiesāšanas, nievāšanas, aprunāšanas un liekulības. Neaizmirsīsim, ka īsta gavēšana ir cieši saistīta ar lūgšanu un palīdzēšanu citiem. Gavējot, mazāk ēdot, mēs ietaupām gan laiku, gan naudu. Un tāpēc būtu svarīgi ietaupīto laiku veltīt lūgšanai, bet ietaupītos līdzekļus – labdarībai. Šajā Gavēņa laikā mācīsimies pieņemt visu (arī sevi) ar pazemību un būsim pateicīgi par katru mazumiņu, veltīsim laiku klusumam un garīgai sakopotībai, lai sastaptos ar sevi, labāk sevi iepazītu un ļautu Dievam sevi pārveidot! |
