Reliģisks cilvēks jautā: kas man jādara? Kā es varu pasargāt sevi no briesmām? Savukārt ticīgs cilvēks jautā: ko Dievs grib man ar to pateikt? Kāda ir Dieva griba? Ko Viņš vēlas, lai es darītu? Tātad reliģisks cilvēks ir vērsts uz sevi, meklē savu labumu, taču patiesi ticīgs cilvēks ir vērsts uz Kristu, meklēdams Dieva gribu un Viņa godu. Ķīniešu valodā vārds veiji (tulkojumā krīze) sastāv no divām rakstu zīmēm: pirmā zīme nozīmē briesmas vai draudus, bet otrā – jauna ceļa sākumu vai iespēju, izredzes. No vienas puses, koronavīrusa Covid-19 pandēmija attiecas uz mums visiem, jo tā izraisa apjukumu, bailes, pat izmisumu slimības draudu priekšā. Bet, no otras puses, šis pandēmijas laiks ir kā rentgens, kas parāda, kāds gars mūsos mājo, kā mēs reaģējam uz grūtībām, slimībām, izolētību, vientulību, neērtībām, pazemojumiem. Kā reaģējam uz otru cilvēku, kas ikdienā ir blakus. Šogad Lielo jeb Kluso nedēļu mēs izdzīvosim patiešām neierastā veidā – bez grēksūdzes, bez Svētās Komūnijas, bez dievnama, bez draudzes, bet savās mājās, ģimenes lokā. Kāds atradīsies karantīnā. Taču Dievs savā darbībā nav ierobežots, tāpēc Lieldienu prieks un ticība dzīvinās mūsu cerību uz labākiem laikiem, kuros mēs varēsim ar vēl lielāku degsmi kalpot Kristum un Baznīcai. Šis laiks var būt visai Baznīcai un ikvienam kristietim jauna ceļa sākums – pāreja no dabīgās reliģiozitātes uz dzīvu ticību, kas balstās nevis uz tradīcijām vai māņticību, bet uz augšāmcēlušos Kristu. Ieejot Klusajā nedēļā, aicinu jūs iedziļināties svētā Jāņa evanģēlija fragmentā, kuru lasām 12. nodaļā. Jēzus svaidīšana Betānijā Lielās nedēļas sākumā, pirmdien, Baznīca mūs aicina pārdomāt fragmentu no svētā Jāņa evaņģēlija (Jņ 12,1-11) par Jēzus svaidīšanu Betānijā. Kad sešas dienas pirms Pashas Jēzus ciemojās savu draugu – Lācara, Marijas un Martas – mājā, tad maltītes laikā Marija paņēma mārciņu tīras, ļoti dārgas nardu eļļas un iesvaidīja Jēzus kājas. Šī nardu eļļa maksāja 300 denārijus. Viens denārijs – tā bija dienas alga, bet 300 denāriji – gada alga. Ja Latvijā minimālā mēneša alga ir 450 eiro, tad gada alga ir 5400 eiro. Diez vai atrastos sieviete, kura lieto tik dārgu parfimēriju! Tikai tad, kad mēs zinām, par kādu summu ir runa, sākam aizdomāties, ka Jūdass Iskariots nemaz nebija tāds neprātis, aizrādot sievietei no šī Evanģēlija stāsta. Arī mūsos, iespējams, rodas daudz jautājumu: kādēļ Marija izlēja uz Jēzus kājām tik dārgu nardu eļļu? Vai tas tiešām bija vajadzīgs Kristum? Varbūt šo naudas summu vajadzēja izlietot kādam cēlākam mērķim? Tomēr šie jautājumi jau pēc būtības ir nepareizi uzstādīti. Kad tu mīli, tu nejautā, kādēļ, kāpēc, kāda tam ir nozīme. Vienkārši visu, kas tev ir pats labākais, tu vēlies dāvāt tam, kuru mīli. Atklāsim patiesību Daudzi Baznīcas tēvi šajā dārgajā nardu eļļā saskatīja simbolisku nozīmi. Piemēram, svētais Augustīns teica, ka šī eļļa simbolizē patiesību. Marija, Lācara māsa, ne tikai klausījās Jēzū, bet arī saprata, ko Viņš dara, saprata, ka Jēzus drīz tiks nonāvēts. Tas ir pārsteidzoši, ka neviens no Jēzus apustuļiem to nesaprata, bet Marija saprata, ka Jēzus dāvā dzīvību Lācaram, samaksājot par to ar savu nāvi. Marija saprata šo apmaiņu un tāpēc iesvaidīja Jēzu apbedīšanai. Šajā grūtajā, apjukuma un baiļu pilnajā laikā mēs skaidrāk apzināmies, ka mūsu dzīve ir ļoti trausla. Bībelē taču teikts: dzīve ir kā zieds, kas no rīta uzzied, bet vakarā novīst. (Ps 90, 6) Virs zemes mēs esam tikai ceļotāji un viesi. Mūsdienu sabiedrība dara visu, lai aizklātu mums šo patiesību. Daudzi mūsdienu cilvēki jūtas pašpietiekami un uzskata, ka dzīve ir atkarīga tikai un vienīgi no mums pašiem – it kā katrs no mums būtu savas dzīves kungs un noteicējs. Taču reālā situācija liek atzīt, ka cilvēks nav kungs pār savu dzīvi. Svētais Kārlis Boromejs (1538-1584), Milānas arhibīskaps, kurš riskēja ar savu dzīvību, kalpodams slimajiem mēra laikā 1576. gadā, palūdza kādam māksliniekam uzgleznot nāvi. Pēc kāda laika mākslinieks atnesa viņam gatavu skici. Mākslinieks nāvi bija attēlojis kā miroņa skeletu ar izkapti rokā. Arhibīskaps izteica savu neapmierinātību un ieteica māksliniekam, lai viņš uzglezno nāvi kā eņģeli, kas rokā tur zelta atslēgu. Par to, ka mūsu dzīve nebeidzas te, virs zemes, mūs Jēzus pārliecina, augšāmceļot savu draugu Lācaru. Martai Jēzus atklāj to, kas Viņš patiesībā ir. Jēzus viņai saka: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, tas dzīvos, kaut arī būtu miris. Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” (Jņ 11,25-26) Šie Jēzus vārdi sniedz milzīgu atvieglojumu un cerību visiem Viņa mācekļiem savas vai kāda tuvinieka nāves priekšā. Kāda no onkoloģijas centra ārstiem liecināja: „Dziļi ticīgi pacienti mirst lielā mierā, jo viņiem ir cita attieksme pret nāvi – viņi nerunā visu laiku par nāvi kā dzīves beigām, bet gan par laimīgu dzīvi pēc nāves.” Tā ir patiesība, – mēs saprotam, ka cilvēka dzīve ir trausla, bet tajā pašā laikā tai ir milzīga vērtība. Kā teica svētīgais Karlo Akutis: „Visi piedzimst kā oriģināli, bet daudzi savu dzīvi beidz kā dublikāti”. Nepieļausim, ka tā notiek arī ar mums! Būsim radoši mīlestībā Svētais Gregors no Nazianzas teica, ka šī nardu eļļa simbolizē tikumus. Tikums ļauj mums dot no sevis to, kas ir pats labākais un palīdz atvērties uz tuvāko. Visu tikumu pamats ir mīlestība. Cik gan dziļa bija draudzības un mīlestības saikne starp Mariju un Jēzu, ja jau viņa saprata to, ko nespēja saprast mācekļi! Mēs varam būt tuvu Jēzum, pat Viņu pielūgt, bet pilnīgi nesaprast Dieva gribu. Reiz Polijā, braucot automašīnā, es klausījos radio interviju ar kādu klostermāsu, kura vienā no Varšavas draudzēm bija ērģelniece un kora vadītāja. Intervijas noslēgumā žurnālists viņai pavaicāja: „Vai jūs tiešām mīlat Jēzu?” Iestājās klusums... un tad šī māsa teica: „Ja man atņemtu mūziku, būtu skumji, ja man atņemtu māsas – būtu vientuļi, bet, ja man atņemtu Jēzu, es nevarētu dzīvot ne vienu dienu.” Un tagad padomāsim, kādas ir manas attiecības ar Jēzu? Vai tikpat personiskas? Pūpolu svētdienā, atzīmējot 35. Pasaules Jauniešu dienu, pāvests Francisks sacīja jauniešiem: „Mēs esam pasaulē, lai mīlētu Dievu un cilvēkus. Viss pāriet, paliek tikai mīlestība. Traģēdija, kuru šobrīd piedzīvojam, liek mums nopietni padomāt par to, kas ir patiesi svarīgs, lai nepazaudētu sevi mazvērtīgās lietās un atklātu, ka dzīvei nav nozīmes, ja tā netiek dāvāta. Jo dzīves mēraukla ir mīlestība. Šajās svētajās dienās, savās mājās, nostāsimies Krustā Sistā priekšā, – skatieties, skatieties uz Krucifiksu – kas ir Dieva mīlestības mērs cilvēcei! Dievam, kurš mums ir kalpojis līdz pat savas dzīvības atdošanai, raugoties uz Krucifiksu, lūgsim žēlastību dzīvot, lai kalpotu! Centīsiemies sazināties ar tiem, kuri cieš, kuri jūtas vientuļi un kuriem ir vajadzīga palīdzība. Domāsim ne tikai par to, kā mums pietrūkst, bet arī domāsim par labo, ko mēs varam darīt” (Vatikānā, 05.04.2020). Tā ir vēl viena svarīga atziņa, par kuru nekad nedrīkstam aizmirst, ka dzīvē pati svarīgākā ir mīlestība, jo dzīvei ir jēga tikai tad, ja tā kļūst par nesavtīgu veltīšanos citu labā. Tā ir mīlestības baušļa pilnīga izpausme. Laiks ir attiecības Svētais Benedikts savā regulā skaidro, ka šī nardu eļļa simbolizē lūgšanu. Un te mēs pieskaramies šīs problēmas pašai saknei, jo mūsu attieksme pret lūgšanu bieži ir līdzīga Jūdasa Iskariota attieksmei: mēs uzskatām, ka lūgšanai veltīts laiks ir izniekots laiks. Pasaulē ir tik daudz nabagu un grūtdieņu, bet mēs sēžam baznīcā vai mājās un lūdzamies, neko nedarot. Taču lūgšana nav vienkārši dievbijīga prakse, bet gan sastapšanās ar Jēzu – konkrētu Personu, kura mūs gaida un ļoti vēlas laiku, kas veltīts vienīgi Viņam: „Nabagi taču allaž ir pie jums, bet Es neesmu pie jums vienmēr”. (Jņ 12,8) Jēzus vēlas, lai mēs būtu ar Viņu lūgšanā, un no tā ir atkarīgs ļoti daudz, galvenokārt tas, kā mēs rīkosimies pēc lūgšanas. Raugoties šodien uz Lācara māsu Mariju, pajautāsim sev: cik laika ikdienā es veltu lūgšanai? Cik manā dzīvē ir tādu brīžu, kad savu laiku un spēku es veltu vienīgi Jēzum? Lai mēs varētu apzināti, aktīvi un auglīgi piedalīties Lielās nedēļas liturģijā, ir nepieciešamas šīs trīs lietas: patiesība, mīlestība un lūgšana. Klusajā nedēļā, pārdomājot Jēzus dzīves pēdējās dienas un uzlūkojot krustāsisto Pestītāju, lūgsim žēlastību izdzīvot šo pandēmijas laiku nebaidoties veltīt sevi Dievam un līdzcilvēkiem, tad šis laiks kļūs par svētību visiem. Jo tas, kurš dalās ar tuvāko ar savu laiku, maizi un mīlestību, vairāk iegūst, nekā zaudē. Foto: Pixabay.com/Heiko Behn |
