Mēs labi saprotam, ka ticību nevar iegūt kā pastāvīgu un nemainīgu vērtību. Mūsu ticībai nav statisks, bet gan dinamisks raksturs, tādēļ to pastāvīgi vajag attīstīt. Šai svētdienai paredzētajā Lūkasa Evaņģēlija fragmentā tiek norādīts ceļš, pa kuru mums jāiet, lai varētu atpazīt dzīvo Kristu mūsu ikdienas dzīvē. Šis ceļš nav saistīts ar likumiem, teorijām vai izcilām idejām, bet gan ar Jēzus Personu. Ejot pa to, mēs iepazīstam, mīlam un sekojam Jēzum, kurš nomira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās mūsu attaisnošanai. Šajās pārdomās vispirms centīsimies atbildēt uz jautājumu, kāpēc mācekļi, kuri dzirdēja pirmās vēstis par Jēzus augšāmcelšanos, tomēr bēga no Jeruzālemes. Minēšu vismaz trīs iemeslus, kas izriet no šī Bībeles fragmenta. Pirmais – viņos nomira cerība attiecībā uz Jēzu. Viņa ciešanas un piesišana krustā izvērtās par vilšanās un sakāves pieredzi: „Bet mēs cerējām...” – viņi ar sarūgtinājumu teica neatpazītam Svešiniekam. Viņi cerēja uz labāku nākotni, bet šīs cerības neattaisnoja sevi. Šajā ziņā varam saskatīt zināmas paralēles arī attiecībā uz mūsu pašu dzīvi: daudzi no mums taču cerēja, ka pēc neatkarības atgūšanas viss būs citādāk, ka citāda būs pasaule un Latvija, arī mūsu dzīve. Citādi būs mūsu pilsētās, citādi darba vietās, ģimenēs, draudzēs utt., bet kā gan var cīnīties par rītdienu, ja neredzi jēgu šodienai? Otrais iemesls – mācekļu neticība. Kad Jēzus diviem no viņiem pievienojās ceļā uz Emmausu, tie Viņu nepazina. Ticība Bībelē bieži tiek salīdzināta ar redzi. Ticēt nozīmē redzēt, neticēt – būt aklam. Jēzus sacīja: „Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat” (Mk 8,18). Tas, kurš tic, redz vairāk un dziļāk, jo uzlūko šo pasauli ar Kristus acīm. Mācekļi to pieredzēja, kad Jēzus viņiem izskaidroja Svētos Rakstus un kad atvēra viņu acis. Trešais iemesls – cietsirdība. Jēzus mācekļiem teica: „Cik kūtras ir jūsu sirdis, lai ticētu!” Baznīcas tēvi ar grieķu vārdu sklerocardia (sirds skleroze) apzīmēja cilvēku, kurš aizmirst par Dievu. Mācekļi stāstīja Svešiniekam, ka no rīta atnāca sievietes un stāstīja, ka Jēzus ir dzīvs, ka Viņš ir augšāmcēlies. Tas nozīmē, ka viss var sākties no jauna. Viņiem nebija viegli ticēt Kristus augšāmcelšanās faktam. Lūkas Evaņģēlijā redzam, ka Jēzus atklātā dzīve ir ceļš uz Jeruzālemi. Sākumā mācekļi gāja ar Kristu uz Jeruzālemi, bet tagad bēg no turienes. Līdz šim viņi sekoja Jēzum, savukārt tagad, piedzīvojot vilšanos un bezcerību, dodas citā virzienā. Viņu problēma ir ieslēgšanās sevī, savā šaurajā pasaulītē; līdz ar to viņi bija aizvērti uz Dieva Vārdu. Baznīcas tradīcijā ir teikts, ka šo divu mācekļu vārdi bija Kleofass un pats Lūka. Viņi dodas ceļā uz Emmausu, kas tulkojumā nozīmē „Siltie avoti”. Svētajā Zemē ir vismaz trīs vietas ar tādu pašu nosaukumu un visas atrodas apmēram 60 stadiju (11 kilometru) attālumā no Jeruzalemes. Tātad mācekļi bēga no realitātes un meklēja sava veida aizmiršanos. Viņi vēlējās iegremdēties siltajos minerālūdeņos, nedomājot par to, ka viss var sākties no jauna. Tas ir liels kārdinājums ļauties domām, kāpēc vēl pūlēties, tas taču neko nemainīs, jau tik daudz reižu ir mēģināts! Tas, ka viņi bēga no Jeruzālemes, nozīmē arī to, ka viņi noliedza visu, ko līdz šim bija darījuši. Viņi no ticīgiem cilvēkiem bija kļuvuši par neticīgiem, atmezdami pēdējo triju gadu laikā iemantoto vislielāko vērtību. Taču pats apbrīnojamākais visā šajā stāstā ir tas, ka pat tad, kad viņi izrāda savu neticību Kristus augšāmcelšanās faktam, Jēzus paliek kopā ar viņiem. Jēzus viņus neatstāj! Lūk, šī notikuma labā vēsts! Tas ir kaut kas prātam neaptverams – Jēzus neatstāj mūs pat tad, kad ejam neticības ceļus! Baznīcā vienmēr tiek runāts par Kristu, kurš iet ar mums ticības ceļā, taču šis Evaņģēlija fragments atklāj, ka Jēzus iet kopā ar mums arī mūsu neticības, izmisuma ceļā. Viņš mūs nepamet vienus dzīves grūtajos brīžos, pat ja reizēm liekas, ka Viņš klusē un nezina, kas ar mums notiek, ka Viņš ir kaut kur tālu, ka Viņa nemaz nebija tad, kad notika briesmīgas lietas. Mēs Viņu bieži neatpazīstam, taču Jēzus klātbūtne mūs stiprina un pārveido. Tātad ceļā uz Emmausu Jēzus pienāca klāt mācekļiem un uzsāka sarunu. Bībelē Dievs ir pirmais, kurš mūs uzrunā. Kad Ādams un Ieva pēc padarītā grēka paslēpās dārzā starp kokiem, Dievs pirmais viņus meklēja un sauca: „Kur tu esi?” (Rad 3,9) Dievs zināja, ka viņi ir paslēpušies dārzā, bet jautāja, lai uzsāktu sarunu. Kad Kains nogalināja savu brāli Ābelu, Dievs pirmais viņam teica: „Kur ir Ābels, tavs brālis?” (Rad 4,9) Ja Dievs visu zina, tad kāpēc jautā? Tāpēc, ka Viņš vēlas uzsākt sarunu, veidot ar mums dialogu. Dievs neļauj mums ieslēgties sevī, bet iziet mums pretī, palīdz atvērties un atrisināt esošo problēmu. Ciešanas var tik ļoti mūs nocietināt un likt uz tām koncentrēties, ka mēs vairs neredzam neko citu, kā vien savas sāpes, vientulību, tukšumu, tumsu. Raugoties uz Jēzus personību un Viņa attieksmi pret abiem mācekļiem, mēs varam mācīties no Viņa, kā sarunāties un būt kopā ar cilvēkiem, kurus ir skārusi dziļa eksistenciāla krīze, kādā veidā ar viņiem komunicēt, lai izveidotu draudzību un kopību. Jēzus kļūst par ceļabiedru viņu bēdu un vilšanās ceļā. Viņš neko nesaka, bet vienkārši ir kopā ar viņiem, pat tad, ja viņi Jēzu neatpazīst. Cik svarīga ir šāda līdzi jūtoša un mīloša klātbūtne! Pāvests Francisks vēstījumā jauniešiem raksta: „Jēzus ir ar tevi un nekad tevi neatstās. Lai cik tālu tu aizklīstu, tev blakus ir Augšāmceltais, kas tevi sauc un gaida, ka tu sāksi no jauna. Kad tu jutīsies vecs skumju, sarūgtinājuma, baiļu, šaubu vai neveiksmju dēļ, Viņš būs pie tevis, lai dotu tev jaunu spēku un cerību” (Christus vivit, nr 2). Rembrants van Reins (1606-1669), slavenais holandiešu gleznotājs un grafiķis, radīja gleznu, kas ir saistīta ar ainu no Lūkasa Evaņģēlija 24. nodaļas. Gleznas nosaukums ir Vakariņas Emmausā. Šī glezna atrodas Parīzē Luvrā. Šajā gleznā abu mācekļu sejas ir apgaismotas, jeb apgarotas priekā, jo viņu acis atvērās un viņi Svešiniekā atpazina Jēzu. Saistībā ar šo gleznu ir kāds stāsts par kādu laulāto pāri, kas apmeklēja Luvru un klausījās gida stāstījumu par šo mākslas darbu un tās tapšanas vēsturi. Viņi speciāli atnāca uz šo muzeju, lai kaut uz brīdi aizmirstu par sāpēm, kādas piedzīvoja pēc sava vienīgā dēla nāves, kurš nesen bija gājis bojā autoavārijā. Gids stāstīja par Jēzus sastapšanos ar mācekļiem, kuri devās ceļā uz Emmausu un par kopīgo maltīti, kuras laikā mācekļi pazina Kungu un pārliecinājās, ka Viņš ir dzīvs un ir kopā ar viņiem. Beigās šīs laulātais pāris piegāja pie gida, lai pateiktos viņam par aizraujošo stāstījumu. Tad viņš, dalīdamies savā pieredzē, teica: „Bija tāds laiks, kad es stāstīju par šo Evaņģēlija fragmentu bez sirds degsmes. Bet pirms trīs gadiem mana sieva saslima ar audzēju un ļoti cieta. Es nevarēju saprast nedz lielo ciešanu jēgu, nedz arī pieņemt to, ka strauji tuvojas viņas nāves stunda. Es biju garīgi salauzts un gaidīju to ļaunāko. Bet tad, kad pēc sievas nāves es nostājos šīs Rembranta gleznas priekšā, lai kārtējo reizi klausītajiem atkārtotu jau daudzkārt stāstīto sižetu, es sapratu, ka šis ir arī mans stāsts. Līdz šim es biju ticīgs cilvēks, bet Kristus Persona joprojām man bija tikai bāla Viņa patiesā tēla atblāzma. Es nezināju, ka visu šo laiku Jēzus bija kopā ar mani. Kopš tā brīža es sāku vairāk lūgties un sajust reālu Viņa klātbūtni savā dzīvē. Tagad es ticu, ka Jēzus ir mans uzticīgais Draugs, kurš zina manas problēmas un manas ciešanas un ir kopā ar mani. Viņš mani tik ļoti mīl, ka prasa pretī manu mīlestību.” Abi laulātie draugi, kuri sēroja pēc sava dēla traģiskās nāves, visu laiku raudāja, taču šie vārdi deva viņiem cerību, ka Kristus ir kopā arī ar viņiem. Noslēgumā gribētos vēl pavaicāt: kādā veidā Jēzus atklāja mācekļiem, ka Viņš patiesi ir dzīvs? Jēzus gāja kopā ar viņiem un skaidroja Rakstus, un pēc tam kopīgo vakariņu laikā lauza maizi. Vēlāk mācekļi viens otram vaicāja: „Vai mūsu sirds nedega, kad Viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” Tas ir paradoksāli – kaut arī viņu sirdis dega, tātad sludinātais Vārds viņus uzrunāja, viņi tomēr turpināja bēgt, jo tas viņus vēl nepārveidoja. Pavērsiena brīdis notika tad, kad Jēzus apsēdās ar viņiem pie galda un lauza un deva viņiem maizi. Viņu acis atvērās un viņu dzīves virziens uzreiz mainījās – tie, kuri iespējams, baiļu dēļ bija atstājuši Jeruzālemi, tagad steigšus atgriežas tajā, lai citiem mācekļiem liecinātu par savu sastapšanos ar dzīvo Kristu. Lūk, tāds ir Euharistijas spēks! Kopš tā laika Euharistija, kas ir mīlestības avots, vienmēr atrodas Kristus mācekļu dzīves pašā centrā. Mēs tajā ne tikai iepazīstam Dieva mīlestību, bet arī paši sākam mīlēt. Pateicoties Euharistijai, mīlestība mūsos attīstās, nostiprinās un pilnveidojas. Kungs Jēzus mums ir devis trīs lielas dāvanas. Pirmā ir Viņa vārds – tāpēc cilvēki pulcējās ap Viņu, lai to dzirdētu. Otrā dāvana – svētie sakramenti, un pats svarīgākais no tiem ir Euharistija – visas kristīgās dzīves avots un virsotne. Trešā Jēzus dāvana – kopiena, un tā ir Baznīca. Tātad caur Bībeli pie Euharistijas, kas tiek svinēta Baznīcas kopienā. Šīs dāvanas ir savstarpēji tik cieši saistītas, ka vai nu tās ir visas trīs, vai arī nav nevienas. Noslēdzot šīs pārdomas, atcerēsimies: Dieva vārds mūs ved pie Euharistijas un arī pie Gandarīšanas sakramenta, savukārt Euharistija veido Baznīcu un kļūst par tuvākmīlestības un komūnijas skolu. Paturēsim prātā āfrikāņu parunu: „Ja gribi iet ātri, ej vienatnē. Ja gribi aiziet tālu, ej kopā ar citiem.” Dārgie kristieši, nepieļausim, ka mums tiek nolaupīts brālības gars! Mieramtuvu.lv
Foto: Unsplash.com/Malcolm Lightbody |
