1. Mises svinības, kā Kristus un hierarhiski sakārtotās Dieva tautas darbība, ir visas kristīgās dzīves centrs gan visas pasaules, gan vietējai Baznīcai, gan katram atsevišķam ticīgajam (1). Jo tā ir kulminācija tam darbam, ar kādu Dievs svētdara pasauli Kristū, un tam kultam, kādu cilvēki parāda Tēvam, viņu pielūdzot caur Kristu, Dieva Dēlu (2). Bez tam Mises svinībās gada ritumā tiek pieminēti pestīšanas noslēpumi tā, ka tie zināmā mērā kļūst klātesoši.3 Tāpat arī citi dievkalpojumu veidi un visi kristīgās dzīves darbi ir saistīti ar svēto Misi, izplūst no tās un uz to ir virzīti.4 2. Tāpēc ir ļoti no svara, ka Mises jeb Kunga Mielasta svinības tiktu tā izkārtotas, ka kalpotāji un ticīgie, atbilstoši savam stāvoklim tajās piedaloties, varētu no tām smelties bagātīgus augļus,5 kuru iegūšanai Kristus Kungs iestādīja savas Miesas un Asiņu euharistisko Upuri un to uzticēja Baznīcai, savai mīļotajai Līgavai, kā savu ciešanu un augšāmcelšanās piemiņu.6 3. Tas vislabāk izdarāms, ja, ņemot vērā katras kopības dabu un citus apstākļus, visa svinēšana tiek tā sakārtota, ka tā panāk apzinātu, darbīgu un pilnu ticīgās tautas piedalīšanos, kas aptver miesu un dvēseli un iededz ticību, cerību un mīlestību. Tāda ir Baznīcas vēlēšanās, to prasa pati svinību daba, un Kristības dēļ uz to kristīgajai tautai ir gan tiesības, gan pienākums.7 4. Lai gan ticīgo klātbūtne un aktīva piedalīšanās, kas skaidrāk parāda Mises svinību baznīcisko raksturu,8 dažreiz nav iespējama, euharistiskās svinības tomēr patur vienmēr savu sekmīgumu un cienīgumu, jo tās ir Kristus un Baznīcas darbība,9 kurā priesteris arvien darbojas ļaužu pestīšanas labā. 5. Tā kā Euharistijas svinības, tāpat kā visa Liturģija, norisinās redzamās zīmēs, kas uztur, stiprina un pauž cilvēku ticību,10 tad ir īpaši jācenšas izvēlēties un sakārtot tās Baznīcas ieteiktās formas un elementus, kas, ņemot vērā personu un lietu apstākļus, sekmīgāk veicina aktīvu un pilnu piedalīšanos un ticīgajiem nes lielāku garīgo labumu. 6. Tā šī Vispārējā Ievada mērķis ir iezīmēt galvenās vadlīnijas, pēc kurām ir izkārtojamas Euharistijas svinības, kā arī paskaidrot noteikumus, pēc kuriem kārtojami atsevišķie Mises veidi.11 Savukārt Bīskapu Konferences, saskaņā ar Konstitūciju par svēto Liturģiju, var savās zemēs noteikt tādas normas, kas vairāk atbilst tautu, novadu un dažādu ticīgo kopu raksturam un tradīcijām.12 Turpinājums sekos Piezīmes: 1. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 41; Dogmatiska Konstitūcija par Baznīcu, Lumen Gentium, nr. 11; Dekrēts par prezbiteru kalpošanu un dzīvi, Presbyterorum ordinis, nr. 2, 5, 6; Dekrēts par Bīskapu pastorālo kalpošanu, Christus Dominus, nr. 30; Dekrēts par ekumenismu, Unitatis redintergratio, nr. 15; Ritu sv. Kongr., Instr. Eucharisticum mysterium, 25. maijs 1967, nr. 3e, 6: AAS 59 (1967) lpp 542, 544-545.
2. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 10.
3. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 102.
4. Sal. Dekrēts par prezbiteru kalpošanu un dzīvi, Presbyterorum ordinis, nr. 5; Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 10.
5. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 14, 19, 26, 28, 30.
6. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 47.
7. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 14.
8. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 41.
9. Sal. Dekrēts par prezbiteru kalpošanu un dzīvi, Presbyterorum ordinis, nr. 13.
10. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 59.
11. Sal. par Misēm reģionālās sapulcēs: Dievišķo kultu sv. Kongr., Instr. Actio pastoralis, 15. maijs 1969: AAS 61 (1969) lpp. 806-811; par Misēm ar bērnu piedalīšanos: Direktorijs par Misēm ar bērnu piedalīšanos, 1. novembris 1973: AAS 66 (1974) lpp. 30-46; par Ofīcija ar Misi vienošanas veidu: Stundu Liturģijas Vispārējais Ievads, ed. tip. 1971, nr. 93-98.
12. Sal. Konstitūcija par svēto Liturģiju, Sacrosanctum Concilium, nr. 37-40. |
