Kādu jūs atceraties 1995. gada 11. jūniju – dienu, kad saņēmāt Priesterības sakramentu? Atceros, ka manā galvā šaudījās domas par to, ka iepriekšējā naktī noteikti nenāks miegs, būs uztraukums, bet biju patīkami pārsteigts, ka varēju labi izgulēties un uztraukums arī nebija manāms. Manī bija pilnīgs miers, ne tā kā pirms kādiem citiem svarīgiem notikumiem. Vēl atmiņā palicis kāds iekšējs pārdzīvojums, kad es vēl kā diakons pirms Svētās Mises pār kreiso plecu pārliku stolu, no tā sajutu neizskaidrojamu iekšēju siltumu. Protams, Svētajā Misē domāju par visu šajā ritā darāmo, bet, kad visi klātesošie priesteri nāca un uzlika rokas man uz galvas, pārņēma sajūta, ka pār mani kaut kas nonāk, tā bija tāda kopības sajūta, bet reizē arī tas, ka es kaut ko saņemu, kas mani pārveido. Kopā bijām četri jauniesvētāmie: bez manis vēl Juris Kravalis, Andris Jonāns un Jānis Budkāns, kurš jau devies mūžībā. Manā kursā kopā esam 10 priesteri, un mūs iesvētīja laikā no 1994. līdz 1999. gadam, tas bija saistīts ar mūsu dažādo vecumu. Es biju jaunāks par atļauto vecumu, lai saņemtu Priesterības sakramentu. Man bija 23, tādēļ no Romas tika lūgta īpaša atļauja. Studijas Garīgajā seminārā galvenokārt saistītas ar teorētisko zināšanu apguvi, kas bija jāmācās dzīvē, uzsākot priestera kalpojumu? Jā, seminārā pamatā tika apgūtas teorētiskās zināšanas, bet daudz jau apguvu dzīvē. Paldies Dievam, vēl daudzas lietas varēju pajautāt vecākiem, pieredzējušiem priesteriem. Tēvs Viktors Pentjušs bija ļoti praktisks cilvēks un mums pasniedza pastorālo teoloģiju, mācot daudz kā tāda, kas saistīts tieši ar praksi. Piemēram, plānojot dievkalpojumu, tikām mudināti domāt ne tikai par to, lai laiks būtu izdevīgs priesterim, bet arī draudzes cilvēkiem. Tajā laikā daudzi lauku draudzēs varēja ierasties pārsvarā ar sabiedrisko transportu, tādēļ t. Pentjušs ieteica to noteikti ņemt vērā. Arī pēc tam, kad biju jau iesvētīts par priesteri, braucu pie viņa aprunāties, un tad viņš dalījās savā pieredzē. Mācoties seminārā, mums nebija tik daudz dažādu prakšu kopienās, “Laulāto tikšanās” organizētos pasākumos, kā tagad semināristiem, bet brīvlaikos devāmies uz draudzēm un palīdzējām praktiski. Kā mācības turpinājās jau praksē, uzsākot kalpošanu? Jaunos priesterus parasti sūta uz draudzēm, kur jau ir kāds pieredzējis priesteris. Es tiku nosūtīts uz Gulbeni, kur tajā laikā par prāvestu ilgus gadus kalpoja Jāzeps Mičulis. Priesteris gados ar savu dzīves pieredzi, diezgan rigoristisks gan pret sevi, gan citiem, bet man ar viņu izdevās izveidot labu kontaktu. Ja gadījās ne uzreiz saprasties, tad vienmēr ar joku to atrisinājām un viss beidzās labi. Tas bija laiks, kad jau varēja apciemot mājās draudzes locekļu ģimenes, bet viņam tas nebija pieņemami, jo bija nedaudz iebiedēts un tādēļ nekur ārpus baznīcas sienām neko nedarīja. Viņam bija grūti pieņemt, ka devos mājas apmeklējumos, tādēļ man pārmeta – ko tu tur iesi, ko tu tur meklēsi, sēdi mājās. Bet cik ilgi, jauns būdams, nosēdēsi mājās? Gribējās komunicēt ar cilvēkiem, tādēļ apciemoju ģimenes, kuru bērni gatavojās Pirmajai svētajai komūnijai. Gulbenē pavadīju nedaudz vairāk par gadu, un tad jau mani pārcēla uz Aizkraukli, kur jau sāku kalpot kā prāvests, bet tas nenozīmē, ka nevajadzēja mācīties. Dažreiz braucu pie monsinjora Antona Smeltera, lai saprastu – kā rīkoties konkrētā situācijā. Bez Aizkraukles bija jāapkalpo vēl 6 punkti, daudz braukāju. Tas bija labs, interesants un piedzīvojumiem bagāts laiks – gan ar cilvēkiem, gan mašīnu. Gribējās, lai kaut kas vairāk draudzē notiek, arī citādi, nekā iepriekš pierasts, tādēļ mācījos, nevienu neaizvainojot ieviest jauninājumus. Piemēram, tāda vienkārša lieta kā ”Betlēmītes” izveidošana baznīcā. Nākamajā gadā ierosināju kaut ko mainīt, tiku uzklausīts, bet cilvēki uzsvēra, ka iepriekšējā prāvesta laikā tomēr bijis citādi. Domāju – kā izdarīt tā, lai neaizvainotu? Negribēju noniecināt iepriekšējā prāvesta ieviestās tradīcijas, bet ierosināju pamēģināt citādi, un tad, ja nebūs labi, atstāju iespēju atgriezties pie iepriekšējā. Viss izdevās, un nebija pretenziju pret to, ka kaut kas notiek atšķirīgi nekā iepriekš. Tēvs A. Smelters sarežģītas situācijas ieteica risināt tā, lai pēc iespējas mazāk kādam nodarītu pāri. Bija gadījums ar kādu vecu vīru, kurš man skūpstīja roku, un man tas likās pavisam nepieņemami. Tieši šis vīrs mani ātri “atsēdināja” un iemācīja to pieņemt, paskaidrojot, ka ne jau man to dara, bet Kristum. Tad viņam ļāvu to darīt, bet vienīgajam. Mācījos daudzas lietas, un, uz šo laiku atskatoties, varu atzīt – tas bija skaists laiks. Kā Priesterības sakramenta bagātības izdevies atklāt šo 25 gadu laikā? Ir lietas, kuras var saprast un apjaust, bet ir arī tādas, tāpat kā ticība, kas paliek noslēpums, un visu bagātību es spēšu saprast tikai tad, kad būšu Dieva priekšā. Ir svarīgas lietas, kuras atklāju, piemēram, to, ko man iemācīja šis vecais vīrs, – ne es esmu svarīgs, bet Kristus. Tas liek arī domāt, ka, kaut ko darot, es to daru ne tikai pats no sevis. Uz to citi skatās ne tikai no cilvēciskās puses, bet arī no tās, ka tādā veidā Kristus rīkojās. Tāpēc reizēm, kad pieņemu kādu lēmumu, tas no manis prasa saņemties, domāt, lai izdarītu pareizi un nenodarītu negodu Kristum, nevis sev. To arvien vēl nākas mācīties, un tā tas būs visas dzīves garumā. Kā, gadiem ritot, mainījusies jūsu Dieva uztvere, attiecības ar Viņu? Varu teikt, ka mana aktīvā ticības dzīve iesākās, kad kardināls Jānis Pujats mani “nomakšķerēja”, aicinot piekalpot Svētajā Misē Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Tad arī sākās mana gatavošanās Pirmajai komūnijai, reizēm kā ministrantam nācās ne tikai piedalīties lūgšanās, bet arī tās vadīt. Vēroju priesterus pie altāra, un man viss likās skaisti, arī pats sāku domāt par priesterību. Tolaik man bija 12 gadi, un atceros, ka manī radīja izbrīnu tas, ka Mises laikā priesteris konsekrētās hostijas tikai ņēma ārā no tabernākula, bet nekad nelika iekšā. Baznīcā biju tikai svētdienās un tādēļ neredzēju, kā nedēļas laikā tiek konsekrētas jaunas hostijas. Tobrīd man tas šķita kā maizes pavairošanas brīnums. Arī šodien, turot hostiju – Kristus Miesu – savās rokās, man tas ir brīnums, tikai ne jau vairs tādā bērnišķīgā līmenī. Manī tagad ir šī apziņa, ka es stāvu Kristus priekšā. Toreiz tā nebija tik apzināta nostāšanās Dieva priekšā kā tagad, to var salīdzināt ar sv. Pāvila teikto: “Es jums devu pienu dzeršanai, ne cietu barību.” (1Kor 3,2) Toreiz tas bija vairāk balstīts emocijās, tagad – saprotot, ka es veidoju reālas attiecības ar Dievu, tāpat kā tas notiek cilvēku starpā. Jūs, uzsākot bīskapa kalpojumu, turpinājāt mācības Polijā. Lūdzu, pastāstiet – kas tās bija par studijām un ko tās devušas jūsu garīgajai izaugsmei? 2013. gadā kalpoju Garīgajā seminārā par inspektoru un ekonomu, tādēļ domāju, ka man nepieciešams papildināt savas zināšanas saistībā ar jauno priesteru formāciju. Man ir tikai mana pieredze, bet tā nav pietiekama, lai es varētu palīdzēt jauniem priesteriem. Tādēļ atradu Garīgo semināru formatoru un garīgo tēvu skolu Krakovā, kuru vada salvatoriāņu tēvi, un tajā pieteicos janvārī. Jūlijā saņēmu jaunu aicinājumu, ja tā var teikt, tādēļ ilgi domāju – vai īstenot iecerētās studijas. Tomēr nolēmu, ka tas man ir nepieciešams un, sākot ar oktobri, divus gadus reizi mēnesī, paralēli piedaloties arī rekolekcijās un ”Lectio Divina”, braukāju uz Poliju. Šīs studijas man palīdzēja iepazīt nedaudz vairāk arī sevi, padomāt par savu formāciju, kā arī par to, kā attiekties pret otru cilvēku. Tikai tad, kad es strādāju ar sevi, es varu tālāk formēt citus. Manuprāt, tā ir ļoti laba lieta un var būt nepieciešama jebkuram priesterim, ne tikai tam, kurš strādā seminārā. Biju paredzējis arī šajā laikā doties uz rekolekcijām, bet pandēmijas dēļ tās bija jāatceļ. 
2013. gada 7. septembrī jūs tikāt konsekrēts par Liepājas diecēzes bīskapu, aizvadīti turpat 7 gadi, kāds ir bijis šis laiks? Tas vairāk ir bijis vērojumu laiks. Var likties, ka ilgs, bet, ja gribas kaut ko mainīt, tad uzreiz nevar taisīt “revolūciju”. Ir lietas, kuras priecē, bet tās ir mazsvarīgākas, tomēr ir arī tādas, par kurām domāju – varbūt tā nevajadzēja, pasteidzos. Šie 7 gadi vairāk ir bijis laiks, kad mācījos, vēroju, sapratu, tagad jāsāk domāt – ko varētu vairāk darīt. Šajā nodomā nemitīgi lūdzos, lai nāktu tas, kas nav tikai manis izdomāts, bet lai tas būtu Dieva nodoms. Savstarpēji konsultējamies arī bīskapu starpā, tagad iznāk biežāk satikties, jo esmu ievēlēts par Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētāju. Kāda loma ir lūgšanai? Tā ir bīskapa privilēģija, ka man mājās drīkst būt kapela, un, ja kāds vakaros dodas garām kūrijas ēkai Peldu ielā, tad stūra logos var novērot, cik bieži tur deg gaisma. Kaut gan ne vienmēr ieslēdzu gaismu, jo man vēl joprojām ir profesionāla “slimība” no celtniecības tehnikuma laika – redzot to, kas apkārt, galvā rodas projekti. Tādēļ pat drošāk ir lūgties tumsā. Mīlu lūgties arī tad, kad esmu ceļā, esmu pat pamanījis, ka man rožukroni ir vieglāk lūgties mašīnā. Svarīgi, lai būtu šis laiks lūgšanai un tas netiktu aizpildīts ar kaut ko, bet veltīts tam, kas man ir vissvarīgākais. Lūgšana ir jebkur, kur es esmu. Bieži vien tā ir kā “šāviens” uz Debesīm – šautru lūgšana: “Kungs, apžēlojies!” vai “Kungs, piedod, palīdzi!” Priekš sevis esmu atklājis, ka rožukroni mēs bieži lūdzamies par kaut ko, bet esmu iemācījies pagodināt Mariju bez nekāda cita nodoma, kas atdod godu Marijai, tas godā viņas Dēlu. Kā izdodas savā dzīvē piedzīvot Svētā Gara darbību? Visvairāk jau tad, kad saņemu pamudinājumu uz lūgšanu, domāju, ka tā ir vissvarīgākā iedvesma, ko vajag pamanīt. Nākamais solis ir atbilde uz šo pamudinājumu. Reizēm uznāk slinkums, nav jau viss tik gludi, bet es šai iedvesmai cenšos sekot, cik varu. Ir arī lietas, kuras pamanu tikai pēc kāda laika, piemēram, esmu kādam kaut ko pateicis, kas šim cilvēkam ir bijis ļoti svarīgi, bet es pat neatceros, ka būtu to teicis. Tad saprotu, tas nav bijis no manis, bet tā ir Svētā Gara darbība. Atceros vienu šādu pārsteigumu, ko piedzīvoju, kad mani uz sarunu uzaicināja kāds jauns vīrietis ratiņkrēslā. Pie viņa sarunā pavadīju diezgan ilgu laiku, klausoties viņa stāstītajā par savām sportiskajām aktivitātēm garo distanču skriešanā, bet pēc avārijas tas vairs nebija iespējams. Bija paralizētas abas kājas un pārvietošanās iespējama tikai ratiņkrēslā. Es teicu – bet tagad šī ir tava garā distance mūža garumā. Pēc kāda laika avīzē lasīju interviju ar šo vīrieti, kurā viņš min mūsu sarunu un šos manus vārdus, bet es pats tos jau biju aizmirsis. Tā ir, ka reizēm mēs pasakām kādas lietas, uz kurām mūs iedvesmo Svētais Gars, un tā ir Viņa gudrības dāvana. Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr. 114 |
