Pāvesta izsludinātais sinodālais ceļš daudziem šķiet nepieņemams. Izskan pat ļoti skarbi vārdi par pāvestu, nosaucot viņu par ķeceri. Arī pēdējā laikā saistībā ar pagājušā gada rudenī notikušo Amazones sinodi daudz bija dažādu prognožu par Baznīcas nākotni. Ir tādi, kuri uzskata, ka tikai kardināla Millera, kardināla Sarā, bīskapa Šneidera un pāvesta Benedikta XVI dēļ pāvests mainījis savas domas attiecībā uz priesteru celibātu, kas bija viens “karstajiem kartupeļiem” Amazones sinodes laikā. Daudzi cerēja, ka beidzot tie, kas sevi uzskata par progresīvajiem Baznīcā nu, šķiet, ir ieguvuši pāvesta personā atbalstu un varēs uzsākt uzvaras maršu. Tomēr ne vieniem, ne otriem nav taisnība. Abi uzskati ir ievainoti ar politisku pasaules uztveri. Neviena grupa nesaprot, ko pāvestam Franciskam nozīmē sinode. Ikviena sinode.
Pāvests atsaucas uz sv. Ignācija un jezuītu kopienas atpazīšanas regulām. Tas nozīmē, ka vispirms brīvi tiek izteikti dažādi argumenti par un pret, tiek uzdoti jautājumi, uzklausīti dažādi viedokļi. Tam seko lūgšana, pārdomas. Atpazīšanā nedarbojas demokrātijas principi. Var notikt tā, ka ir deviņi argumenti par celibāta atcelšanu un divi pret, bet šie divi būs izšķirošie. Nav runa par daudzumu, bet par argumenta svaru. Pāvests vienkārši uzklausīja, lūdzās par šo lietu un pieņēma lēmumu. Daži katoļu publicisti ārzemēs vai labēji domājošie, sadzirdot tikai jautājumu par, piemēram, precētu vīriešu iesvētīšanu par priesteriem, ļoti izbijās. Tūlīt pat uzbūra katastrofālu Baznīcas sagrūšanu un vāciskā piedāvājuma iebīdīšanas mēģinājumu pa aizmugures durvīm. Mākslīgi uzkurināja emocijas. Tomēr izrādījās, ka tam nav nekā kopīga ar sinodi. Jautājumu uzdošana vēl nav lēmumu pieņemšana. Tā vien šķiet, ka daži to nespēj atšķirt. Kreisie autori jautājumos un argumentos saskatīja durvju atvēršanu izmaiņām un priecājās, ka labējie no mušas ir uzpūtuši ziloni un no argumentiem baidās kā velns no svētītā ūdens. Galu galā, kas tad ir svarīgākais, ko pāvests pēcsinodes adhortācijā “Querida Amazonia” (Vismīļā Amazone) uzsvēra kā nozīmīgu visai Baznīcai? Tas ir aicinājums rast iespēju lajiem iesaistīties vietējās Baznīcas dzīvē. To pāvests uzskata par Baznīcas nākotni. Pāvests Francisks no pirmā sava pontifikāta brīža lūdz, lai lūgtos par viņu. Kardināls Stella, Klēra kongregācijas prefekts, pagājušā gada beigās kādā Vatikāna radio intervijā teica: “Domāju, ka pāvests bieži jūt Pētera kalpojuma krusta smagumu. Vēl vairāk, piedzīvo, ka runa nav tikai par krustu, bet ka runa ir par apslēptu ļaunā darbu, kurš var kārdināt arī pāvestu, var ievest viņu tumsā, var likt sajusties vientuļam un nogurušam.”
Jautāts, kādā nodomā par pāvestu vajadzētu lūgties, kardināls Stella atbildēja, ka viņš pat lūdzas, lai pāvests varētu labi izgulēties un atpūsties. “Ja pāvests naktī ir labi atpūties, tad dienas laikā ir mierīgs un priecīgs. Mums ir nepieciešams dzīvs pāvesta skatiens, viņa smaids un skaidrs prāts. Vēlamies, lai pāvests lūkotos mums tieši acīs, būtu atvērts un smaidīgs. Tādu mēs viņu pazinām vienmēr. Es vienmēr lūdzu, lai pāvestam būtu smaidoša seja, neskatoties uz grūtībām un nogurumu, teica kardināls.
Tas lai ir pamudinājums arī mums. Lūgsimies par pāvestu, lai viņš uzticīgi un priecīgi veiktu savu Pētera kalpojumu. Lūgsim, lai spējam viņu labāk pazīt un saprast, un ieticēt, ka Dievs viņu ir izvēlējies par savu darba rīku Baznīcas labumam. Neaizmirsīsim ik dienas uzticēt viņu Labajam Dievam. Sagatavoja Liepājas bīskaps Viktors Stulpins,
izmantojot www.deon.pl materiālus | 
