Pēteris, tāpat kā jebkurš no mums, jautā Jēzum, ko lai dara, kad piedošanas mērs ir pilns, kad pacietība ar kādu līdzcilvēku ir sasniegusi sarkanās līnijas… Jēzus atbild, ka piedošanas mērs nekad nevar būt pilns, ka piedošanas sarkanās līnijas ir žēlsirdība. Šis dievišķā maiguma spēks pieprasa visa cilvēka iesaistīšanos.
Lai spētu piedot, vispirms ir jāsaprot, ka arī pats neesmu bez vainas un ka arī man tiek piedots. Svētais Jānis Zeltamute ir teicis, ka “tas, kurš atzīst savus grēkus, spēs piedot arī savam brālim. Un piedot ne vien vārdos, bet arī no sirds” (In Matth. 61, 5). Mēs visi lieliski zinām, ka ir jāpiedod, skrupulozi gādājam, lai mums tiek piedots, un tomēr dažreiz līdz galam piedot nespējam, to atzīstot lūgšanā un grēksūdzē, bet ne līdzcilvēka priekšā. Bet tieši tas ir izšķirīgi. Jūdaismā reizi gadā tiek svinēta izlīguma diena – Yom Kippur, lai izpirktu grēkus un tos nožēlotu. Tomēr tie ir grēki pret Dievu, bet, lai izpirktu grēkus pret līdzcilvēku, man ir jālūdz piedošana viņam (sal. Mišna, Joma, 8).
Pēteris prasa kritērijus, priekšrakstus, noteikumus, bet Jēzus parāda, ka piedošanai nepastāv nosacījumi, jo tas, kurš piedod, pats ir pieredzējis nepelnītu piedošanu Kristū. Piedot nepiedodamo – tāds varētu būt kristīgās piedošanas kritērijs. Tieši tādēļ arī ik svētdienu apliecinām, ka ticam grēku piedošanai.
Tomēr no līdzības saprotam, ka piedošana nebūt ne vienmēr pārveido tās saņēmēja sirdi. Piedošanas spēks un diženums nereti atklājas vienpusīgs, apvainotajam neievērojot saņemto apvainojumu un atjaunojot iepriekšējo attiecību stāvokli: visizcilākā šādas attieksmes ikona ir Krustāsistais – Viņš Dieva priekšā asimetriski atjauno savstarpējās attiecības, uz naidu atbildēdams ar mīlestību un sniegdams piedošanu tam, kurš to nelūdz. Šādi Viņš uzvar ļaunumu un piedod mūsu nepiedošanu. Jēzus mums galīgā veidā atklāj, ka Dievs mūs ir mīlējis, kad vēl bijām naidā ar Viņu, ka mūs ir mīlējis, kad vēl grēkojām pret Viņu, un ka ir nācis mums pretī, kad vēl Viņu noliedzām (sal. Rom 5, 8-11). Svētais Augustīns, atbildot uz jautājumu par veidu, kādā Dievs mūs šķīstīs, pārliecinoši saka – tas notiks, “ne jau neatrodot, par ko lai soda, bet gan atrodot, ko lai piedod” (Sermo, 114, 4).
Zīmīgi, ka evaņģēlists Matejs vēsta – piedošanas jautājums iziet ārpus es-tu attiecībām: netaisnības priekšā pārējie noskumst (Mt 18, 31) un nolemj rīkoties; žēlsirdības anatomija sāk darboties citādi: tā nekad neattaisnos netaisnību, bet vienmēr nostāsies neaizsargātā, nievātā un vismazākā pusē. Man ir neskaitāmas reizes jāpiedod grēks, kas izdarīts pret mani, tomēr es nedrīkstu piedot grēku, ko otrs nodara trešajam. Tieši tādēļ Baznīca visos laikos nemitējas pacelt savu – nereti vienīgo un šķietami vārgo – patiesības balsi pret to netaisnīgumu un pārestībām, kādām pakļauti vismazākie un visvājākie, jo netaisnība pret tiem brēc uz debesīm (sal. Jēk 5, 3-5). Šajā Baznīcas misijā ir iesaistīts arī katrs no mums, kā to apustulis Pāvils šodien atgādina Romas draudzei: “Neviens no mums nedzīvo sev, un neviens sev nemirst. Jo, ja mēs dzīvojam, tad dzīvojam Kungam, ja mirstam, tad mirstam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam.” (Rom 14, 7-8)
Jānis Zeltamute teiks, ka, “otru ienīstot, mēs sodām paši sevi un, gluži pretēji, darām sev labu, otru mīlot” (In Matth. 61, 5). Mieramtuvu.lv |
