Priestera komentārs Adventa I svētdienā (29.11.2020) Iedomājieties, ka ir izsludināta kāda īpaši izdevīga akcija vai izpārdošana. Zinām cenu, kas mūs patīkami pārsteidz, zinām sākuma laiku, ļoti labi zinām, kāds būs ieguvums. Tad noteikti koncentrēsimies, lai šo akciju nepalaistu garām. Iezīmēsim akcijas dienu kalendārā vai plānotājā, iestatīsim atgādinājumu telefonā. Citiem vārdiem, būsim nomodā, jo mūs gaida kas nozīmīgs.
|
Mēs šodien ieejam Adventa liturģiskajā laikā, sākam jauno liturģisko gadu, piedzīvosim gada skaistāko sagatavošanās posmu. Mūsu priekšā ir Kristus piedzimšanas noslēpums, kuru gribam izdzīvot ar atvērtu sirdi, un tagad ir laiks tam sagatavoties, lai nepalaistu garām Dieva piedāvāto žēlastību.
Adventa laikā mūs pavadīs divi īpaši pavadoņi: vispirms pravietis Isajs un – Adventa otrajā pusē – svētais Jānis Kristītājs. Viņu garīgums ļoti izteiksmīgi pauž Adventa noskaņu – priekpilnu gaidīšanu. Pravieti Isaju mēdz saukt arī par “Vecās derības evaņģēlistu”, jo viņa teksti it kā raugās uz priekšu ar cerību uz Pestītāja dāvāto glābšanu. Savukārt Jānis ir pēdējais pravietis, kuram bija žēlastība saviem mācekļiem un mums šo Pestītāju parādīt: “Lūk, Dieva Jērs!”
Arī šīsdienas pirmais lasījums ir no pravieša Isaja grāmatas un Adventa sākumam ļoti piemērots. Lai sajustu savu vajadzību pēc Pestītāja, ir nepieciešams apzināties, kādā situācijā atrodos. Arī ārstu nesaucam pie vesela cilvēka, bet pie slima. Un pirmais lasījums mums palīdz saprast, kādā tumsā dzīvo cilvēks, kurš sāk ilgoties pēc Pestītāja. “Mēs vienmēr esam bijuši Tev neuzticīgi. Mēs visi esam kļuvuši kā nešķīsti, un visi mūsu labie darbi ir kā netīra lupata.” Bez Dieva palīdzības pat mūsu vēlme izdarīt labu var nebūt pa īstam tīra, nerunājot par pāridarījumiem. Un pravietis gaida un aicina gaidīt To, kas mainīs cilvēka sirdi. Isajs atceras Dieva apsolīto un gaida Tā nākšanu. Viņa teksts ir kā lūgšana, kas aicina Jēzu nākt šajā pasaulē. Un mēs Adventa sākumā gribam pievienoties šai Isaja lūgšanai.
Evaņģēlija lasījumā dzirdam, ka Jēzus trīs reizes mūs aicina palikt nomodā. Un par šo vajadzību būt nomodā runā, stāstot līdzību par kungu, kas liek savam kalpam gaidīt pie vārtiem un sargāt, lai māja būtu drošībā, kamēr viņa nav. Un te sākam apzināties, ka šajā gaidīšanā ir ietverta ļoti svarīga atbildība. Kalpam ir uzticēts rūpēties par māju, saglabāt to neskartu savam kungam, kurš atgriezīsies. Kalps gaida un paliek modrs, lai viņa uzticētajam mantojumam nenotiktu nekas slikts. Adventa laiks ir gaidīšanas, atbildības un rūpju laiks. Šajā laikā gribam apzināties Dieva dotās dāvanas un būt par tām atbildīgi.
Pirmām kārtām, man ir uzticēta mana dzīvība, par kuru esmu atbildīgs. Esmu vajadzīgs citiem, gribu būt viņiem par atbalstu, īpaši saviem tuviniekiem. Man ir uzticēta mana dvēsele. Tā ir daļa no Dieva manī, tas ir Dieva templis manī, un es gribu to sargāt kā kalps namu, kas pieder kungam. Visi liturģiskie lasījumi šajā Adventā mūs noskaņos tieši uz to, lai mēs sevi sagatavotu Kunga atnākšanai. Es jums iesaku šo Adventa gaidīšanu piepildīt ar kādu labu apņemšanos. Piemēram, mēģinot citos cilvēkos saredzēt Jēzus atnākšanu – pirms satikšos ar savu draugu, kolēģi, priekšnieku, kaimiņu vai paziņu, varu lūgt Jēzum, lai Viņš dara manu sirdi atvērtu un maigu. Es gribu apzināties, kas ar mani notiek, ko es saku, ko es daru, ko es jūtu, būdams citu klātbūtnē. Un tad es būšu ar visu savu sirdi klātesošs arī tad, kad atnāks pats Kungs. Kad Jēzus mūs aicina būt nomodā, manuprāt, tas nozīmē tieši šo: zināt, kas notiek ar manu māju – ar manu dvēseli. Kādas tur ir emocijas, vai tajā valda miers, vai esmu atvērts otram.
Šogad mūs atkal gaida īpašs piedāvājums. Šajā pasaulē nāks Pestītājs. Mēs zinām laiku, tas ir kalendārā iezīmēts ar sarkano krāsu, mēs zinām vietu, mēs zinām, ko darīt. Sākas skaistākais gada laiks, kurā šim notikumam sagatavoties, esot
nomodā. Izmantosim to! Mieramtuvu.lv
Foto: Unsplash.com/Jan Tinneberg |
