Palasīsim...  Raksti

Priesteris Andris Marija Jerumanis

Kā 1991. gadā dzima doma, ka jāorganizē svētceļojums tieši no Liepājas?

Kad 1989. gadā ierados Latvijā, mani iespaidoja atdzimšanas gars, kas skāra ne tikai politisko un kultūras dzīvi, bet arī Baznīcas dzīvi. Baznīcas bija pilnas. Daudzi jaunieši Baznīcā bija atraduši atbildi uz savu vēlmi pēc dzīves jēgas. Varēja redzēt lielo interesi par kristīgo ticību. Šajā atjaunošanas kontekstā man šķita svarīgi dot jaunajiem kristiešiem svētceļojuma pieredzi, garīgumu, lai nākotnē pretotos ticības erozijai, ko Rietumi jau piedzīvoja, krītot patērētāju sabiedrības slazdos. Tajā laikā svētceļojumu un harizmātisko kustību pieredze, kā arī klosteru garīguma atklāšana bija ļāvusi Rietumos piedāvāt jauniem kristiešiem atšķirīgu skatījumu uz pasauli ticības gaismā. Man šķita pašsaprotami, ka jauniešiem jāpiedāvā  kristietība, kas prasa daudz un paver apvāršņus, kas ļauj izdzīvot sabiedrībā, kuru kārdina nihilisms un hedonisms. Man bija sajūta, ka Latvija drīz cietīs tādu pašu ticības aizmirstību, atveroties bagātībai. Tādēļ bija jāatrod autentisks Bībeles garīgums, kas ir svētceļojuma garīgums. Izraēlas iedzīvotāji vienmēr ir izdzīvojuši ikgadējo svētceļojumu uz Jeruzalemi. Jēzus arī devās uz Jeruzalemi, lai kopā ar visiem Izraēlas iedzīvotājiem atcerētos iziešanu no Ēģiptes. Kristīgā tradīcija pārņēma šo garīgumu, it īpaši viduslaikos. Šodien esam liecinieki svētceļojumu kustībai visā Eiropā, kas atdzīvina šo lielisko tradīciju. Tāpēc domāju, ka patiešām ir noderīgi nodot šo pieredzi citiem Latvijā. Zināms bija arī Polijas svētceļojums uz Čenstohovu, ko Latvijā varējām ņemt par piemēru. Tātad, kā izveidot lielu svētceļojumu, kas šķērso visu Latviju, lai sasniegtu Latvijas garīgo “sirdi” Aglonu, ja ne sākt no tālākās pilsētas – Liepājas!

Kāda bija jūsu iepriekšējā svētceļojumu pieredze?

Es pats personīgi, dodoties dziļāk kristīgajā ticībā, atklāju svētceļojuma garīguma vērtību. Priesteru intelektuālajā veidošanā seminārā man šķita, ka pastāv risks garīgi aizmigt un pieņemt pārāk daudz kompromisu ar pasaules garu. Tāpēc vasaras brīvdienās vairākus gadus sāku staigāt pa Eiropas ceļiem – uz Lurdu, La Saleti, Arsu, Romu, bet arī pa Svēto zemi. Tie bija neaizmirstami askētisma, attīrīšanās, lūgšanas, pārdomu brīži. Šodien es saglabāju nostalģiju un vēlmi atgriezties ceļā, lai attīrītu un atbrīvotu sevi no pasaules gara, lai būtu labāks Kunga kalps un sagatavotos uz sastapšanos ar  Kungu, kad tam būs pienācis laiks. Svētceļojums ir veids, kā nebūt pārsteigtam, kad Viņš nāks.

Kāds atmiņā saglabājies ceļš no Liepājas?

Tā bija ļoti aizkustinoša pieredze. Izejot no Liepājas, atceros svētību, ko pie Liepājas katedrāles mums deva toreizējais Liepājas diecēzes bīskaps Jānis Bulis. Viņš mūs pavadīja kājām līdz pilsētas robežai. Tā bija patiesa, lieliska ticības liecība tam, ka Baznīca beidzot ir brīva un var sevi parādīt, liecinot publiski. Lai kur mēs ietu, cilvēki mūs uzņēma un atbalstīja. Ceļā cilvēki mums pievienojās, lūdzot un slavējot Kungu.

Ko jums pašam garīgā ziņā deva šis ceļš?

Tas bija pārdomu, lūgšanas ceļš par Latviju. Ceļojums kas stiprināja vēlmi kalpot un liecināt par Evaņģēliju mainīgajā sabiedrībā, lai tā paturētu ticības dāvanu. Tas bija arī veids, kā domāt par savām “saknēm”, sākot no Kurzemes, kur bija uzaudzis mans tēvs, šķērsojot Zemgali, no kurienes nākusi mana māte, un beidzot ar ierašanos Latgalē – mana tēva dzimšanas vietā. Tas bija laiks, kad caur svētceļojuma ciešanām atcerējos latviešu tautas ciešanas 20 gs., Baznīcas ciešanas, tādus ticības lieciniekus kā godinamo bīskapu Boļeslavu Sloskānu un priesteri Vladislavu Litaunieku.

 
Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis

Ko devusi svētceļojuma pieredze priesteriskajā formācijā?

Svētceļojuma aicinājumam manā priesteriskajā kalpošanā ir bijusi izšķiroša nozīme. Gan kā seminārists, gan vēlāk kā priesteris iesaistoties svētceļojuma pastorālē, esmu labāk izpratis savu aicinājumu. Līdzdarbojies un esmu bijis liecinieks Dieva žēlastības darbam cilvēku dzīvē un ticības izaugsmē. Turpinot gatavoties Priesterības sakramenta saņemšanai, ir bijusi iespēja piedalīties gan Tezē svētceļojumos, gan Pasaules Jauniešu dienu sagatavošanā. Šī svētceļojuma pieredze ir bagātinājusi ticību, ļāvusi iepazīt Baznīcas katolicismu un atklājusi tās skaistumu, dinamismu un spēku. Man bijusi iespēja piedalīties Pasaules Jauniešu dienās Parīzē, Romā, Madridē, Ķelnē, Toronto, Sidnejā un Riodeženeiro. Paralēli notikušas arī diecēzes un Latvijas Jauniešu dienas, tajās vienmēr ir bijis svētceļojuma elements un šīs dāvanas žēlastība.

Kas visspilgtāk iespiedies atmiņā no 1991. gada svētceļojuma?

Liepājas draudzes locekļu ticība, drosme, uzticēšanās, atsaucība un sadraudzība. Man tas bija pirmais svētceļojums, bet pamatā bija priestera Andra Marijas Jerumaņa pieredze un uzdrīkstēšanas. Palikusi prātā cilvēku viesmīlība, atsaucība un iesaistīšanās. Toreiz dzima jauna tradīcija, kura citiem ļāva sacīt: ja jau no Liepājas atnāca, tad arī mēs varam.

Atceros, ka toreizējais prāvests Kazimirs Sosnovskis atnesa priesterim A. M. Jerumanim skolas dabas mācības grāmatu ar Latvijas karti un rādīja lielo attālumu, kas jānoiet no Liepājas līdz Aglonai. Tas viņam likās neiespējami, bija daudz aizspriedumu, jo tas nekad nebija redzēts. No Rīgas svētceļnieki gāja diezgan diskrēti, nelielās grupiņās. Liepājas garīgajā dzīvē tā nāca atmoda, caur priesteriem, kas kalpoja, un semināristiem, kas tur brauca.

Svētceļojums nebija tikai dažu entuziastu projekts, daudzi aizrāvās un pievienojās. Grupa pieauga ar katru dienu, beigās bijām tik daudzi, ka aiz mums jau palika putekļu mākonis. Mašīnas apstājās aiz cieņas, redzot tādu cilvēku daudzumu. Tā bija pilnīgi cita cilvēku attieksme. Gadījās, ka garām brauca tanku kolonna un mēs soļojām ar Latvijas karogu priekšgalā, domāju –  nez vai paiesim viens otram garām? Ar mums gāja arī dominikāņu tēvi habitos un priesteri sutanās, tā bija liecība tam, ka neejam sporta pēc, bet mūsu gājienam ir sakrāla nozīme. Tajā laikā daudzi savā dzīvē vēl nebija satikuši ne mūkus, ne garīdzniekus.

Cilvēkiem toreiz nebija svētceļojuma pieredzes, nebija, ar ko salīdzināt, un neviens nezināja –  kā jābūt. Daudz smēlāmies no poļu pieredzes, bija lietas, ko ejot mācījāmies paši. Nedaudz jau bija uztraukums par to, ko ēdīsim, jo tajā laikā komunikācija bija pavisam citādāka. Pie Bauskas mums iznāca kļūdīties, jo tajā dienā nogājām vairāk par 40 km. Bīskaps Vilhelms Ņukšs pēc Svētās Mises Bauskā ļāva svētceļniekiem baznīcas dārzā izmantot pārnēsājamo radiotelefonu, lai sazinātos ar mājiniekiem. Iziešana iekavējās, rezultātā no Bauskas izgājām tikai ap septiņiem astoņiem vakarā. Atceros, ka gājām pa tumsu un, tuvojoties Ozolaines baznīcai, mums pretī iznāca draudzes cilvēki ar lāpām. Smējāmies, ka tas ir kā no evaņģēlija par gudrajām jaunavām.

Palikusi prātā arī Aglonas dievnama un garīdznieku sirsnīgā sagaidīšana, pārcelšanās ar laivām pār Daugavu, svētceļnieku ticības slāpes un pieņemtie lēmumi. Palikusi atmiņā cilvēku ticība, kas bija tik stipra, ka to varēja redzēt, sajust, tai pieskarties. Nevar aizmirst cilvēku gatavību palīdzēt, atbalstīt, ziedot un ziedoties.

Pirmā 1991. gada svētceļojuma "Liepāja - Aglona" dalībnieki uz Rundāles pils kāpnēm
(1.rindā no kreisās-kleriķis Andris Kravalis un pr. Andris Marija Jerumanis) 

Kādi pienākumi tika uzticēti svētceļojuma sagatavošanā, vadīšanā?

Kā semināristiem mums tajā laikā likās – ir jāatbild par visu. Ļoti darbietilpīgs process bija maršruta izstrādāšana, izbraukšana, tad cilvēku, skolu, kultūras namu, draudžu dievnamu sarunāšana un sagatavošana. Daudzi pat neticēja, ka mēs iesim un ieradīsimies. Atceros, ka dažās pilsētās un ciemos pie afišu stabiem bija izlikti ziņojumi, plakāti ar informāciju par svētceļnieku ierašanos, dievkalpojumiem un pasākumu norisi. Bija jādomā arī par dažādām kalpošanām, neaizmirstot lauku virtuvi, produktus, transportu, bet bez visa tā vēl bija garīgais saturs un lūgšanas. Ejot otro gadu, mums bija vairāk pieredzes un izpratnes, bet sākumā tas bija liels “lēciens ticībā”. Sv. Terēzes no Lizjē garīgums iedrošināja.

Ar ko īpašs ir svētceļojums Liepāja–Aglona?

Tas ir īpašs ne tikai ar attālumu, bet ekumenisko raksturu, jaunu grupu un svētceļnieku integrēšanu lielajā grupā. Īpašs ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri uzdrošinājās un piekrita šim izaicinājumam, bez ticības tas nevarētu notikt. Semināra laikā biju saistīts ar seminārista praksi un daudziem liepājniekiem, tāpēc iet svētceļojumā nozīmēja turpināt un padziļināt ticības dzīvi un izpratni.

Kas pārsteidza?

Tā bija cilvēku viesmīlība. Piemēram, kad Skaistkalnē mums bija brīva diena, kāda zobārste piedāvāja savu kalpošanu, bērniem labojot zobus. Citi savukārt devās kurināt pirti. Kāda sieviete mūs uzņēma pie sevis mājās, jo ciema priekšniece bija atteikusi, viņa pat pārdeva teļu, lai mums uzklātu galdu kā kāzās. Mēs nezinājām kas mūs katru dienu sagaidīs, kāda būs attieksme. Citi cilvēki pat nespēja noticēt, ka mēs lielo gabalu esam gājuši kājām, nebraucot. Liela loma, protams, bija garīdzniekiem, kuri uzņēma, sagaidīja un pavadīja svētceļniekus.

Roberts Brics (pirmā svētceļojuma dalībnieks)

Uz pareizā ceļa

Pamudinājums doties svētceļojumā Robertā dzima jau janvāra barikāžu laikā, kad viņš kopā ar “Kursas” kolēģiem devās uz Rīgu, lai būtu sardzē par atjaunoto Latvijas Republiku. Nakts bijusi ļoti auksta, un Roberts iegriezies Sv. Jēkaba katedrālē, lai apsildītos, bet tur tikušas nepārtraukti svinētas Svētās Mises. Baznīcā neesot ilgi būts, bet tās sliekšņa pārkāpšana sagatavojusi tālākajam, kad Liepājā Roberts izdzirdēja par gatavošanos svētceļojumam. Pieteicās un bija viens no trim liepājniekiem, kuri gāja visu ceļu līdz Aglonai. Kā pats svētceļnieks atzīst, motivācija gan sākumā vairāk bijusi saistīta ar lepnību un vēlmi pierādīt – es to varu. Roberts atceras: “Pirms tam televīzijā redzēju raidījumu, nesaistītu ar svētceļojumu, kurā cilvēki devās ceļā basām kājām. Tā darīju arī es – sāku iet basām kājām. Līdz Grobiņai tiku, bet tur jau kājas bija sabeigtas un tālāk bija gandrīz četrrāpus jāiet. Spīts manī bija liels, bet kāju vairs gandrīz nevarēju pielikt pie zemes. No rīta it kā kļuva vieglāk, tad nākamos 30 km varēju noiet. Tā 100 km aizvilkos līdz Vilcei, bet no rīta pamodos un vairs nevarēju nostāvēt uz kājām. Tad Dievs man lika izvēlēties – ja ej, tad ej ar kādu konkrētu nodomu, beidz ākstīties, tā ir Mana darīšana, un, ja nevari, – brauc mājās. No rīta domāju, ka laikam būs jābrauc atpakaļ, bet pirms tam gribēju kaut ko nokārtot savā dzīvē. Vilces vidusskolas priekšā ziedēja skaists rožu krūms, un tur pēc daudziem gadiem atkal saņēmu Grēksūdzes sakramentu. Pats nezinu, kāpēc, bet asaras bira kā pupas. Svētajā Misē pieņēmu Vissvētāko Sakramentu un varu droši liecināt, ka pēc tam manas kājas bija dziedinātas un līdz Aglonai varēju aiziet. Tātad biju uz pareizā ceļa. Bez tulznām jau neiztiku, bet izdomāju, ka tajās vietās, kur tās radās, ar nazi kedās var izgriezt robu.”

Atmiņas zibšņi

Roberts atceras, ka no Dobeles puses garām svētceļniekiem pabraukusi tanku kolonna “pilnās burās”, tomēr tas nav mazinājis iekšējo sajūtu – neko jau viņi neizdarīs.

Visās vietās svētceļnieki tikuši ļoti sirsnīgi sagaidīti, par ēdienu nav bijusi vajadzība domāt, cilvēki dalījušies ar labāko, kas bijis. Svētceļnieki tikuši augsti vērtēti, un cilvēku atsaucība bijusi liela. Ļoti spilgti Robertam atmiņā palikusi diena, kad mērķis – Ozolaines katoļu baznīca – sasniegta ap pusnakti. Liels bijis pārsteigums, redzot, ka priesteris kopā ar draudzes cilvēkiem, procesijā nesot karogus, iznākuši pretī svētceļniekiem. “Tā bija apbrīnojama cilvēku pretimnākšana, bija jūtams liels garīgs spēks.”

Embūtes luterāņu baznīca Roberta atmiņā arī saglabājusi neizdzēšamu vietu: “Tur bija palikušas tikai drupas, kurās izcirtām kokus un svinējām Svēto Misi. Izrādās, ka baznīca nav tikusi sabombardēta, bet uzspridzināta, jo padomju valdība to neesot atzinusi par derīgu superfosfāta glabāšanai.” Otra bijusi Červonkas luterāņu baznīca, kurā iekļūstot pavēries skats ar minerālmēslojuma kalniem, bet starp tiem salikti soli, kur sēdēt cilvēkiem, kas ieradušies lūgt Dievu. Roberts atzīst, ka šis skats viņam bijis satriecošs.

Inta Laganovska-Dīriņa

Personīgs aicinājums

Intai tobrīd bija 17 gadi. Svētdienās viņa ar lielu interesi cītīgi klausījusies, ko priesteris teicis no kanceles, lai saprastu, ko Dievs personīgi vēlas pateikt. Vienā no svētdienām draudze tikusi aicināta pieteikties pirmajam svētceļojumam kājām no Liepājas uz Aglonu. Inta ļoti skaidri sapratusi, ka tas teikts tieši viņai un ir jādodas. Neskatoties uz paziņu teikto, ka šo ceļu nav reāli noiet, nekādas šaubas neradās. Tikai ejot atklājās, ka ceļš nav nekāds vieglais ne fiziski, ne garīgi.

Tajā laikā Inta daudz staigājusi kājām, jo bijusi iesaistīta dažādās tūrisma aktivitātēs. Augustā bijis paredzēts doties uz Karpatiem, šis ceļojums tika ļoti gaidīts, bet izvēle tomēr izdarīta par labu svētceļojumam. Neesot uztraucis tas, ka starp svētceļniekiem bijuši tikai trīs liepājnieki, jo tāpat draudzē retais bijis pazīstams.

Svētceļojums kā pagrieziena punkts

Varbūt tāpēc, ka pirmais, bet šis svētceļojums Intai ļoti iespiedies atmiņā, jo tajā ļoti dziļi piedzīvots Dievs. Tās bijušas kā rekolekcijas ar sv. Terēzi no Bērna Jēzus, jo ceļā lasīts viņas dzīves apraksts, protams, neizpalicis arī rožukronis, citas lūgšanas, dziesmas un laiks klusumā. Viss kopā to veidojis par ļoti piepildītu laiku. Kopābūšanai arī bijusi nozīme, jo tā piedzīvots savstarpējs atbalsts.

Pēc svētceļojuma Inta vienu brīdi pat domājusi – vai nestāties klosterī, tomēr vēlāk sapratusi, ka tas nav viņas ceļš. Kaut atgriešanās Baznīcā Intas dzīvē bija notikusi nesen, pēc svētceļojuma viņā vairs nav bijušas nekādas šaubas par ticību Dievam. Savukārt sv. Terēzīte kļuvusi par uzticamu ceļabiedreni, draudzeni, kurai lūgt atbalstu.

Ceļa grūtības un pārsteigumi

Jautāta par grūtībām, Inta domā, ka 17 gados droši vien visas grūtības ir vieglāk pieņemamas. Palīdzējusi arī tūrisma pieredze, kurā gūtas zināšanas par to, ko darīt, ja sāp kājas. Inta atceras: “Vienu vakaru, kad gājām garu ceļa posmu, varētu būt ap 40 km, un kļuva jau tumšs, nonācām pie baznīcas kalnā. Visi bija noguruši, un semināristi, kuri gāja kopā ar mums, pacēluši savas sutanas, skrēja augšā kalnā. Gulējām, kur varējām, nebija augstas prasības pēc ērtībām.”

Pārsteigusi cilvēku milzīgā viesmīlība, kas tika izrādīta ar bagātīgām pusdienām, vakariņām, klātiem galdiem. Svētceļnieki smējušies, ka tā nekad mūžā vēl neesot ēduši, visi jutušies lutināti. Cilvēku laipnība un pretimnākšana piedzīvota visa ceļa garumā.

Turpmākās svētceļnieces gaitas Intai trīs gadus bijušas no Liepājas, tad gūta arī pieredze “gandarītāju” grupā, visas mantas nesot uz muguras, bet pēdējos gados ceļš uz Aglonu tiek mērots kopā ar Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzi. Svētceļojuma pieredze Intai devusi pamatatziņu, ka dzīve ir svētceļojums pie Dieva uz debesīm, kas joprojām turpinās: “Ceļš no Liepājas līdz Aglonai kļuva par vienu posmu un labu rūdījumu dzīves svētceļojumā.”

Dace Bagātā

Piedzīvojums ar Dievu

Dace bija jaunākā liepājnieku trijotnē. Mamma desmitgadīgo Daci ceļā uzticēja Robertonkuļa aizbildniecībai, par svētceļojumu uzzinot Latgaliešu biedrībā. Tobrīd telefona sakari nebija tik pieejami kā šodien, tādēļ Daces mamma katru dienu gājusi pie toreizējā Sv. Jāzepa katedrāles prāvesta Kazimira Sosnovska apjautāties – vai nav kādas ziņas par svētceļniekiem.

Pati Dace piedāvājumu doties svētceļojumā uztvērusi kā piedzīvojumu un tam uzreiz piekritusi. Baznīcas apmeklēšana svētdienās ģimenē bijusi ierasta lieta kopš Daces bērnības: “Atceros agrus rītus, kad abas ar mammu braucām pāri tiltam uz svētdienas Svēto Misi, pēc tam mājās sekoja svētdienīgas pusdienas.”

Viens no ceļa pārsteigumiem saistīts ar somas kārtošanu ceļam, Dace stāsta: “Mamma man toreiz piepakoja pilnu mugursomu ar pārtiku, par kuras eksistenci es pat nenojautu, un visu laiku desas, gurķi un citas lietas bija stāvējušas somas apakšā. Atgriežoties mājās, mamma palīdzēja izkravāt somu, tad atklājās ne visai iepriecinošs skats.”

Īpaša draudzība Dacei izveidojās ar Jāni Drīksnu no Aizputes, pateicoties viņam un Robertam, ceļš uz Aglonu neesot bijis parasts pārgājiens, bet gan svētceļojums. Abi ar Jāņonkuli kopā lūgušies arī ārpus kopīgajām lūgšanām ceļā un palikuši labi draugi arī pēc tam, kad atgriezušies katrs savās mājās. Vēlākos gados Dace jau ar saviem bērniem viņu apciemojusi Aizputē un palīdzējusi saimniecības darbos. Pēc pirmā sekojuši vēl citi svētceļojumi, bet Dace šo uzskata par vissvarīgāko savā dzīvē. Arī mamma pēc atgriešanās mājās meitā pamanījusi labas izmaiņas.

Būdama bērns, Dace svētceļojumā aktīvi iesaistījusies, garāmgājējiem dalot svētbildītes. Toreizējais kleriķis Andris Kravalis spriedis, ka katru dienu, skraidot pa ceļmalām, mazās kājiņas nostaigājušas daudz vairāk kilometru nekā citi. Svētceļojums Daces atmiņā glabājas kā ļoti gaišs notikums.

Materiālu sagatavoja Ieva Liede
"Nāc", Nr. 122