Adventa ceturtajai svētdienai paredzētais Evaņģēlijs vēstī par Marijas vizīti pie Elizabetes (sal. Lk 1,39-45). Saņēmusi eņģeļa vēstījumu, Jaunava nepaliek mājās, lai pārdomātu notikušo un apsvērtu problēmas, kuru noteikti netrūka. Gluži pretēji, viņa vispirms domā par tiem, kam ir vajadzīga palīdzība: par Elizabeti, savu radinieci, kura, neskatoties uz savu vecumu, ir mātes cerībās. Tas ir brīnums. Marija steigšus dodas ceļā. Viņa nebaidās no ceļojuma grūtībām. Tā ir viņas atbilde savas sirds aicinājumam būt līdzās un palīdzēt. Marija veic vairāku kilometru garu ceļu, iet kājām. Viņa iet, lai palīdzētu, dalītos savā priekā. Marija dāvā Elizabetei Jēzus prieku, dāvā prieku, ko nes savā sirdī un savā klēpī. Viņa iet un sludina prieku, un šī sludināšana kļūst par lūgšanu, par Magnificat, ko mēs visi pazīstam. Evaņģēlijā teikts, ka Marija "cēlās un steigšus aizgāja" (39). Cēlās un gāja. Adventa ceļa pēdējā posmā pārdomāsim šos divus darbības vārdus, – aicināja Francisks. Celties un steigšus iet – tās ir divas darbības, ko veica Marija, un ko veikt esam aicināti arī mēs, gaidot Ziemassvētkus. Pirmkārt, celties. Pēc eņģeļa pasludināšanas Marijas dzīvē sākās grūts periods: viņas negaidītā grūtniecība radīja ne tikai pārpratumus, bet draudēja pat ar bargiem sodiem, piemēram, nomētāšanu ar akmeņiem. Mēs varam tikai iedomāties, cik liels bija viņas pārdzīvojums. Tomēr viņa nezaudē drosmi, nekrīt izmisumā, bet ceļas. Viņa neskatās uz leju, uz problēmām, bet skatās uz augšu, uz Dievu. Marija nedomā par to, kam lūgt palīdzību, bet domā par to, kam palīdzēt. Viņa vienmēr domā par citiem. Tāda ir Marija. Viņa steidzas palīdzēt citiem. Arī Kānas kāzās, redzot, ka pietrūkst vīna, viņa meklēja risinājumu šai problēmai. Marija domā par citiem, domā arī par mums, – uzsvēra Francisks. Mācīsimies no Jaunavas Marijas reaģēt šādā veidā: celties, īpaši tad, kad mūs nospiež grūtības, – mudināja pāvests. Mēs esam aicināti celties, nepalikt iestigušiem problēmās, aizvien dziļāk grimstot sevis žēlošanā vai paralizējošās skumjās. Bet kāpēc celties? – jautāja Svētais tēvs. Jo Dievs ir varens un vienmēr gatavs mūs piecelt, ja tikai mēs pasniegsim Viņam savu roku. Tāpēc atdosim Viņam savas negatīvās domas un bailes, kas bloķē katru mūsu rīcības impulsu un neļauj mums virzīties uz priekšu. Un darīsim kā Marija: skatīsimies sev visapkārt, lai ieraudzītu kādu, kuram varam palīdzēt! Varbūt kādam gados vecam cilvēkam, kuru pazīstam un kurš ilgojas pēc cilvēciskā siltuma. Padomāsim par to. Dāvāsim citiem smaidu, sirsnīgu vārdu, mazu pakalpojumu, telefona zvanu. Palīdzot citiem, mēs paši sev palīdzam piecelties no grūtībām, – atzina pāvests. Otrs darbības vārds ir steigšus iet. Te nav runa par nogurdinošu soļošanu, kad paliekam bez elpas, bet gan par to, lai mēs mierīgi veiktu savu ikdienas ceļu, raugoties ar paļāvību nākotnē, nevelkot sev līdzi pagātnes notikumus un nekļūstot par žēlabu vergiem, vienmēr meklējot kādu vainīgo. Žēlošanās daudziem sabojā dzīvi, jo vienmēr tiek meklēts vainīgais. Ejot uz Elizabetes māju, Marija sper stingrus soļus. Viņas sirds un dzīve ir Dieva pilna, viņa ir prieka pilna. Jautāsim sev, kāds ir mans iešanas temps? Vai es esmu izlēmīgs vai grimstu melanholijā, skumjās? Vai es eju uz priekšu ar cerību vai apstājos, lai sevi pažēlotu? Ja ejam ar kurnēšanas un pļāpāšanas nogurdinošiem soļiem, tad mēs nesam nevis Dievu, bet tikai rūgtumu, tumšas lietas. Tāpēc būtu labi, ja mēs spētu izkopt veselīgu humoru, kā to darīja, piemēram, svētais Tomass Mors vai svētais Filips Neri. Lūgsim šo žēlastību. Neaizmirsīsim, ka pirmais žēlsirdības darbs, ko varam darīt savam tuvākajam, ir parādīt viņam savu mierpilno un smaidošu seju, dāvāt viņam Jēzus prieku, kā Marija to darīja savai radiniecei Elizabetei. Lai Dievmāte paņem mūs aiz rokas, palīdz celties un steigšus iet pretī Ziemassvētkiem! – vēlēja pāvests. Vaticannews.va |
