Katras ģimenes ikdienas dzīve ir saistīta ar grūtībām. Taču kā tās pārvarēt? Pa Apustuliskās pils logu uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos Romas iedzīvotājus un dažādu zemju svētceļniekus, kā arī ticīgos visā pasaulē, Francisks atgādināja, ka Dievs ienākšanai mūsu vidū izvēlējās pazemīgu un vienkāršu ģimeni. Kontemplējot šo skaisto noslēpumu, viņš pievērsās diviem ļoti konkrētiem aspektiem, kas skar mūsu ģimenes. Pirmais: ģimene ir mūsu izcelsmes vieta un saistīta ar vēsturi. Katram no mums ir sava pagātne, neviens nav piedzimis maģiskā veidā, ar burvju nūjiņu, katram no mums ir sava vēsture, un ģimene ir tā vide, no kurienes mēs nākam. Jēzus auga mīlošā ģimenē. Jāzeps un Marija rūpējās par Viņu. Arī mēs nākam no vides, ko caurauda mīlestības saites. Tas, kas mēs šodien esam, mēs esam nevis pateicoties materiālajiem labumiem, ko izmantojām, bet pateicoties ģimenē saņemtajai mīlestībai. Pāvests atzina, ka varbūt mēs nepiedzimām perfektā ģimenē, kurā nebūtu bijušas problēmas, tomēr tā ir mūsu vēsture, tās ir mūsu saknes. Ja tās apgriežam, tad mūsu dzīve izkalst. Dievs mūs neradīja par vientuļniekiem. Viņš mūs radīja, lai mēs soļotu kopā. Svētais tēvs aicināja pateikties Dievam par savām ģimenēm un lūgties par tām. Dievs grib mūs redzēt kopā – pateicīgus, vienotus, spējīgus sargāt savas saknes. Mums par to jāpadomā. Mums jāpadomā par savām saknēm. Otrais aspekts: būt ģimenei ir jāmācās katru dienu. Evaņģēlijs vēstī, ka pat Svētajā Ģimenē ne viss iet gludi. Tur ir problēmas, bailes, ciešanas. Marija un Jāzeps pazaudē Jēzu un piedzīvo bailes, līdz to pēc trim dienām atrod. Kad viņi dzird Jēzu sakām, ka Viņam jādarbojas sava Tēva lietās, viņi nesaprot. Viņiem ir vajadzīgs laiks, lai iemācītos iepazīt savu dēlu. Tas pats ir ar mums – atzina Francisks. Ģimenei katru dienu jāmācās klausīties un izprast vienam otru, kopā iet uz priekšu, tikt galā ar konfliktiem un grūtībām. Tas ir ikdienas izaicinājums, un ar to varam tikt galā ar pareizu attieksmi, maziem vienkāršiem uzmanības žestiem, rūpējoties par mūsu attiecību detaļām. Svarīgs ir dialogs – pie galda, vecāku un bērnu starpā, brāļu un māsu starpā, dialogs ar vecvecākiem. Turpinājumā Svētais tēvs jautāja: “Taču kā to izdarīt?” Viņš aicināja pievērst uzmanību vienai šīs dienas Evaņģēlija detaļai. Tur lasām: “Tavs tēvs un es tevi meklējām” (Lk 2, 48). “Tavs” tēvs un “es”, bet nevis “es” un “tavs” tēvs. Vispirms “tu” un pēc tam “es”! Lai saglabātu ģimenē harmoniju, ir jāapkaro «“es” diktatūra» - uzsvēra pāvests. “Ir bīstami, ja tā vietā, lai klausītos, mēs pārmetam otram viņa kļūdas; tā vietā, lai parūpētos par citiem, mēs koncentrējamies uz savām vajadzībām; tā vietā, lai sarunātos, mēs izolējamies ar savu telefonu. Skumji, ja ģimenē pie pusdienu galda katrs sēž ar savu telefonu un nesarunājas.”
Ir bīstami, ja mēs vainojam viens otru, vienmēr atkārtojot vienas un tās pašas frāzes, inscenējot jau redzētu komēdiju, kur katrs grib savu taisnību, bet beigās iestājas auksts klusums. Šis griezošais, aukstais klusums pēc ģimenē notikušā strīda ir kaut kas briesmīgs. Šajā sakarā pāvests kārtējo reizi uzsvēra, ka vakarā, pēc visa notikušā, ir jāsalīgst miers. Nekad nedrīkst iet gulēt neizlīgušiem, citādi otrā dienā būs “aukstais karš”. Cik gan bieži, diemžēl, no pārāk ilgas klusēšanas un neizārstētiem egoismiem mājās rodas konflikti! Dažreiz nonāk pat līdz fiziskai un morālai vardarbībai. Tas ievaino harmoniju un nogalina ģimeni. Atgriezīsimies no “es” pie “tu” – mudināja Francisks, aicinot katru dienu arī mazliet kopā lūgties, lai izlūgtu no Dieva miera dāvanu. “Visi – vecāki, bērni, Baznīca, civilā sabiedrība – pieliksim pūliņus pie tā, lai atbalstītu, aizstāvētu un sargātu ģimeni”, viņš sacīja. Noslēgumā Svētais tēvs vēlēja, lai Jāzepa līgava un Jēzus mamma Jaunava Marija sargā mūsu ģimenes. Vaticannews.va
Foto: Unsplash.com/@freestocks | 
