Komentējot svētdienas Evaņģēlija fragmentu, Francisks skaidroja, kā izpaužas Dieva darbības veids. Šodienas Evaņģēlijā ir iekļauti skaisti vārdi, ar kuriem katru reizi lūdzamies, skaitot “Kunga eņģelis” lūgšanu, un kuri mums atklāj Ziemassvētku nozīmi: “Un Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums” (Jņ 1, 14). Svētais tēvs norādīja, ka šajos vārdos slēpjas kāds paradokss. Tur saliktas kopā divas pretējas realitātes: Vārds un miesa. “Vārds” izsaka to, ka Jēzus ir Tēva mūžīgais Vārds, bezgalīgais, kas pastāv kopš mūžības, kas pastāvēja pirms vēl viss tika radīts; savukārt “miesa” norāda uz mūsu kā radības realitāti, kas ir trausla, ierobežota, pakļauta nāvei. Jāņa evaņģēlija Prologā atrodam arī divas citas pretrunīgas realitātes: gaisma un tumsa. Jēzus ir Dieva gaisma, kas ienāca pasaules tumsā. Dievs ir gaisma, Viņā nav tumsas. Turpretī mūsos ir daudz tumsas. Tagad, līdz ar Jēzu, gaisma un tumsa satiekas. Tagad satiekas svētums un vaina, žēlastība un grēks. Ko Evaņģēlijs grib atklāt caur šīm pretrunām? – turpināja pāvests. Kaut ko ļoti brīnišķīgu – veidu, kā darbojas Dievs. Mūsu vājuma priekšā Dievs neatkāpjas. Viņš nepaliek savā mūžīgajā svētlaimē, bet nāk mūsu vidū. Lūk, kā Dievs darbojas: Viņš nāk mūsu vidū – uzsvēra Francisks. Dievu neaptur pat tas, ja mēs uzskatām sevi par necienīgiem. Ja mēs Viņu atraidām, Viņš nepagurst mūs meklēt. Pat ja mēs neesam gatavi un īsti atvērti Viņa uzņemšanai, Viņš tomēr izvēlas nākt. Dārgie brāļi un māsas, mēs bieži vien turamies no Dieva pa gabalu, jo domājam, ka neesam Viņa cienīgi to vai citu iemeslu dēļ. Un tā ir taisnība – sacīja pāvests. Taču Ziemassvētki mums ir aicinājums paskatīties uz lietām no Dieva skatu punkta. Dievs grib iemiesoties. “Ja tev liekas, ka tava sirds ir pārāk ļaunuma saindēta, ka tajā valda nekārtība, nenoslēdzies, nebaidies. Domā par Betlēmes zvaigzni. Jēzus piedzima tur, tanī nabadzībā, lai tev pateiktu, ka Viņš noteikti nebaidās apmeklēt tavu sirdi, to apdzīvot. Apdzīvot. Tas ir vārds, ko šodien lieto Evaņģēlijs, un ar to tiek izteikta pilnīga dalīšanās, dziļā tuvība. Dievs to grib.”
Un vai mēs gribam atvēlēt Viņam vietu? – jautāja pāvests. Ar vārdiem gribam, bet kā ir ar konkrētiem darbiem? Varbūt mūsu dzīvē ir tādi aspekti, kurus turam tikai sev, kas ir ekskluzīvi. Varbūt mūsos ir kādas vietas, kuras baidāmies atvērt Evaņģēlijam, kurās negribam ielaist Dievu. Francisks atgādināja, ka mums nāks par labu, ja šajās Ziemassvētku dienās tieši tur pieņemsim Kungu. Taču kā to varam izdarīt? Piemēram, nostājoties Betlēmes priekšā, jo tur, silītē, ir Jēzus, kurš nāk, lai iemājotu mūsu ikdienā, konkrētajās mūsu dzīves situācijās, tur, kur ne viss iet labi, tur, kur pastāv dažādas problēmas: kur gani smagi strādā, kur Hērods apdraud nevainīgos bērnus, kur valda liela nabadzība… Tanī visā mīt Dievs. Viņš grib mājot mūsu vidū. Un Viņš gaida, kad mēs Viņu iepazīstināsim ar saviem apstākļiem, kādos dzīvojam. Tāpēc silītes priekšā sarunāsimies ar Jēzu un stāstīsim viņam par savām konkrētajām lietām. Oficiāli uzaicināsim Viņu savā dzīvē, īpaši tumšākajās vietās, savos “iekšējos staļļos” – mudināja Francisks. Un nebaidīsimies stāstīt Jēzum arī par mūsdienu sociālajām un ekleziālajām problēmām, tāpēc ka Dievam patīk dzīvot mūsu vidū. Noslēgumā Svētais tēvs novēlēja, lai Dieva Māte, kurā Vārds tapa miesa, palīdz mums izkopt dziļāku saikni ar Kungu. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
