Viņa vadītajās Euharistijas svinībās, Florianas pilsētā, piedalījās aptuveni 20 tk. Maltas ticīgo un bija klātesoši citu kristīgo konfesiju un reliģiju pārstāvji. Dievkalpojums notika Maltas pirmajam bīskapam, svētajam Publijam, veltītā dievnama priekšā, viņa vārdā nosauktajā laukumā, ko dēvē arī par Klēšu skvēru (The Granaries). Saskaņā ar tradīciju, Publijs, kurš šodien ir viens no Maltas aizbildņiem, esot uzņēmis apustuli Pāvilu, kad tas izglābās kuģa avārijā un nonāca Maltā. Florianas pilsēta atrodas uzreiz aiz Valletas mūriem. 2001. gadā tajā pašā vietā Svēto Misi celebrēja pāvests Jānis Pāvils II, kuras laikā pasludināja par svētīgiem trīs maltiešus, bet 2010. gadā – Benedikts XVI. Homīlijā pāvests Francisks komentēja 5. Lielā gavēņa svētdienai veltīto Evaņģēlija fragmentu par laulības pārkāpšanā pieķertās sievietes satikšanos ar Jēzu (sal. Jņ 8, 1-11). Stāsts iesākas ar vārdiem: “Bet rītausmā Viņš [Jēzus] atkal atnāca uz svētnīcu. Un visi ļaudis gāja pie Viņa, un viņš apsēdies mācīja tos”. Dieva tauta nāk pie Jēzus, lai klausītos Viņa vārdus, jo tie apgaismo un sasilda. Svētais tēvs uzsvēra, ka Jēzus mācībā nav nekā abstrakta. Tā skar mūsu dzīvi, to atbrīvo, pārveido un atjauno. Pēc tam stāstā parādās sieviete un viņas apsūdzētāji. Farizeji un Rakstu zinātāji nav ieradušies pie Jēzus kopā ar tautu, jo domā, ka jau zina visu un ka tiem nav vajadzīga Jēzus mācība. Kas attiecas uz sievieti, viņa bija “nomaldījusies”, meklēja laimi, ejot pa nepareiziem ceļiem. Sievietes apsūdzētāji, tas ir farizeji un Rakstu zinātāji, uzskatīja sevi par taisnīgiem, bija lepni par to, ka ievēroja Dieva likumu, tie neredzēja savus trūkumus, bet ļoti labi ievēroja citu grēkus. Viņi nāca pie Jēzus, lai Viņu pārbaudītu un varētu apsūdzēt. Šeit parādās, kāda ir šo cilvēku sirds. Tie ir izglītoti un reliģiski cilvēki, kuri pazīst Rakstus, apmeklē svētnīcu, bet visu pakārto savām savtīgajām interesēm un nemaz nestājas pretī saviem ļaunajiem nodomiem, kas plosās viņu sirdīs. Ļaužu acīs tie izskatās kā eksperti Dieva lietās, bet tieši viņi neatzīst Jēzu un pat uzskata Viņu par ienaidnieku. Tie atved pie Jēzus sievieti, izturas pret viņu ar nicinājumu un publiski apsūdz laulības pārkāpšanā, gribot viņu nomētāt ar akmeņiem. To viņi dara savas reliģisku cilvēku slavas aizsegā. “Brāļi un māsas, šie personāži mums atklāj,” turpināja Francisks, “ka arī mūsu reliģiskajā dzīvē var iezagties liekulības tārps un netikums rādīt ar pirkstu. [Tas var notikt] katrā laikā, katrā kopienā. Vienmēr pastāv risks pārprast Jēzu, nest Viņa vārdu uz savām lūpām, bet noliegt Viņu ar darbiem. Un to var izdarīt arī ar paceltu krustu”. “Kā tad varam zināt, vai esam Mācītāja skolas mācekļi? Pēc tā, kā mēs skatāmies uz savu tuvāko un kā skatāmies paši uz sevi. Tas ir kritērijs, pēc kura varam noteikt, kam mēs piederam.”
Jautājums ir par to, kā mēs raugāmies uz savu tuvāko – vai to darām kā Jēzus, tas ir, ar žēlsirdīgu skatienu, vai arī ar nosodošu un nievājošo skatienu. Tas, kurš nosoda, ir aizmirsis par žēlsirdību, kas ir Dieva pati būtība. Lai zinātu, vai mēs esam īsti Kunga mācekļi, mums ir jāpārdomā, kā raugāmies arī uz sevi, jānoskaidro, vai mūsu sirds ir patiesa, vai mums netrūkst iekšējās nabadzības, kas ir cilvēka vislielākais dārgums. Jēzum ir svarīgi, lai mēs apzinātos, ka mums ir nepieciešam pestīšana. Mums vajadzētu pajautāt: “Jēzu, ko Tu no manis gribi? Ko Tu gribi redzēt izmaināmies manā sirdī, manā dzīvē? Kā Tu vēlies, lai es skatos uz citiem?” Pāvests paskaidroja, ka Kungs nav mierā ar to, kā mēs ārēji gribam izskatīties, bet Viņš grib, lai būtu patiesa mūsu sirds. Kad mēs patiesi atveram Viņam savu sirdi, Viņš var paveikt mūsos brīnumus. To labi apliecina notikušais ar laulības pārkāpēju, kura farizeju pazemota un nievāta, bija gatava saņemt visbargāko sodu, taču piedzīvo piedošanu no Dieva puses, un tādējādi viņas priekšā negaidīti plaši paveras nākotne. “Arī es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs”, saka Jēzus. Kungs pilnīgi rehabilitē šo sievieti, atgriež viņā cerību. Dievs vienmēr paver atbrīvošanas un pestīšanas ceļu. Pāvests norādīja, ka šīs sievietes dzīve izmainījās, pateicoties piedošanai. Viņa, saņēmusi no Jēzus piedošanu, droši vien iemācījās piedot arī saviem vajātājiem. Iespējams, viņa savos apsūdzētājos sāka saskatīt tos, kuri pavēra viņai iespēju satikties ar Jēzu. Kungs grib, lai arī mēs, saņēmuši no Dieva piedošanu, kļūtu nenogurstoši Viņa piedošanas liecinieki – atgādināja Francisks. Viņš uzsvēra, ka Dievs vienmēr piedod un ka nav tāda grēka vai kritiena, kas, aiznests Viņa priekšā, nevarētu kļūt par izdevību sākt jaunu – citādāku dzīvi, žēlsirdības zīmē. Svētais tēvs piebilda, ka Kungu Jēzu patiesi pazīst tas, kurš ir piedzīvojis Viņa piedošanu. Dievs mūs apmeklē caur mūsu iekšējām brūcēm. Tieši tur Kungam patīk ierasties, jo Viņš ir atnācis nevis priekš veselajiem, bet slimajiem (sal. Mt 9, 12). Laulības pārkāpšanā pieķertā sieviete tieši savā nelaimē piedzīvo žēlsirdību un tiek izdziedināta. Vaticannews.va | 
