Piemēram, runājot par nonākšanu Debesīs, ja mēs paļaujamies vienīgi uz savām dabiskajām spējām, tad mēs Debesīs nevaram nonākt, mēs pat nespējam tās atrast; mēs nevaram tur aizbraukt, mēs nevaram tur aizlidot, mēs nevaram uz turieni nosūtīt satelītu. Un pat, ja mēs zinātu, kā tur nonākt, mēs nespētu tur uzturēties, mēs nespētu tur dzīvot. Nonākšana Debesīs un dzīve Debesīs neizmērojami pārsniedz mūsu dabiskās spējas. Radīšanas brīdī Dievs cilvēkam deva lērumu ar garīgām dāvanām, kas pārsniedz viņa dabiskās spējas. Dievs dāvāja cilvēkam pārdabisku dzīvību, lai noslēdzoties zemes dzīves etapam, viņš mierīgi varētu pāriet Debesu dzīvē. Šo pārdabisko dzīvību sauc par svētdarošo žēlastību. Svētdarošā žēlastība ir Dieva dots līdzeklis līdzdalībai paša Dieva dzīvē, tā dara mūs dzīvus pārdabiskā līmenī. Radīšanas brīdī Ādamam tika dāvāta dabiskā dzīvība un dabiskas spējas, bet reizē viņš tika apveltīts arī ar pārdabisku dzīvību un pārdabiskām spējām, taču mēs zinām, kas notika ar Ādamu. Ādams noticēja meliem un krita grēkā, un grēka dēļ visi viņa pēcnācēji piedzimst bez pārdabiskās dzīvības. Izņemot Kristus Māti, Bezvainīgi ieņemto Jaunavu Mariju un Jāni Kristītāju, kurš no grēka tika atbrīvots mātes miesās, visi cilvēki šajā pasaulē piedzimst garīgās nāves stāvoklī, un vienīgi dabiskā līmenī mēs neko nevaram mainīt, mēs nevaram palīdzēt ne sev, ne citiem. Tās ir ļoti sliktas ziņas. Taču tas mums palīdz saprast vārda “Evaņģēlijs” nozīmi. Evaņģēlijs (gr. εὐαγγέλιον) nozīmē “labās ziņas”, jeb “labā vēsts”. Un kādas ir labās ziņas? Dievs ir ienācis šajā pasaulē un kļuvis par vienu no mums, lai mūs izglābtu no verdzības grēkam un ļaunajam garam un lai no jauna dāvātu mums pārdabisko dzīvību. Bez Jēzus Kristus mums nav pieejama ne Dieva piedošana, ne svētdarošā žēlastība, ne dvēseles pestīšana. Pārdabiskās spējas (Dievišķie (teologālie) tikumi) Svētdarošā žēlastība ir cieši saistīta ar virkni pārdabiskām spējām, kas pārsniedz mūsu dabiskās spējas. Pirmā starp tām ir ticība, kas ir Dieva dāvāta pārdabiska spēja ticēt tam, ko Dievs ir atklājis; ticēt nevis tādēļ, ka kaut kas izklausās ticami, bet tādēļ, ka tas ir Dieva atklāts. Cilvēks, kurš ir dzīvs pārdabiskā līmenī, ir apveltīts arī ar spēju vēlēties pavadīt mūžību kopā ar Dievu, turklāt, viņam ir pārliecība, ka ar Dieva palīdzību tas ir iespējams. Šo pārdabisko spēju mēs saucam par cerību. Cilvēks, kurš ir dzīvs pārdabiskā līmenī, ir apveltīts arī ar spēju mīlēt Dievu augstāk par visu, un mīlēt tuvāko kā sevi pašu Dieva dēļ. Šo pārdabisko spēju sauc par mīlestību. Mīlestība mūsos modina vēlēšanos patikt Dievam un būt vienotiem ar Viņu. Mīlestība kā nekas cits mūs tuvina Dievam. Dievs mums ne tikai ir dāvājis spēju mīlēt, bet arī pavēlējis šo spēju likt lietā. Dubultais mīlestības bauslis ir visu baušļu summa un augstākais starp baušļiem, jo ievērojot šo bausli mūsu dzīvēs rodas saskaņa ar Dievu, un tā ir kristīgās mīlestības jēga: vārds “mīlestība” izsaka saskaņu starp mūsu gribu un Dieva gribu. Tas, kurš mīl, grib to, ko grib Dievs, un apliecina to ar darbiem. Svētais pāvests Gregors Lielais ir sacījis, ka mīlestības patiesums parādās darbos, citiem vārdiem, ja nav ticībā darītu darbu, tad nav arī mīlestības. Ja tu mīli Dievu, tu vēlēsies Viņam patikt, centīsies ievērotu baušļus un darītu visu pēc iespējas saskanīgāk ar Jēzus un Viņa Baznīcas mācību. Dieva griba ir cieši saistīta ar to, ko visos laikos ir mācījusi Viņa Baznīca. Kas jūs klausa, tas mani klausa; un kas jūs nicina, tas nicina mani; bet, kas mani nicina, tas nicina to, kas mani sūtījis (Lk 10, 16). Tādēļ, piemēram, ja cilvēks svētdienā var atnākt uz Svēto Misi, bet to nedara, tad tas liecina par to, ka viņam trūkst Dieva mīlestība. Ja mēs klausām Dieva gribai, ievērojam Viņa baušļus un dzīvojam žēlastības stāvoklī, mēs tiksim arvien vairāk piepildīti ar Dieva mīlestību, un mums kļūst vieglāk saskatīt Viņa mīlošo klātbūtni arī ikdienas problēmās un dzīves grūtībās. Dieva mīlestība ir nesaraujami saistīta ar mīlestību pret ticības brāļiem un māsām. Evaņģēlija Jēzus saka: Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu. Lai, tāpat kā Es jūs mīlēju, arī jūs cits citu mīlētu. Kādēļ mums vajadzētu citam citu mīlēt? Mēs varētu sacīt: tādēļ, ka tāda ir Jēzus pavēle. Jā, un ar to varētu pietikt, bet tas nav viss. Jaunās Derības Raksti mums atklāj, ka mēs esam Kristus miesas locekļi. Ja mēs katrs esam daļa no Kristus miesas, tad tas nozīmē, ka mēs esam savstarpēji saistīti. Kāds ir praktiskais secinājums? Ja mēs izvēlamies mīlēt un veltīt laiku, lai kalpotu brāļiem un māsām Kristū, tad tas ir Kristus, kuram mēs kalpojam Viņa locekļos. Ja man ir savainots pirksts, un tu to apsaitē, tad tas esmu es, mana persona, par kuru tu esi parūpējies, jo mans pirksts ir daļa no manas miesas. Tas pats attiecas uz Kristus miesas locekļiem - uz cilvēkiem, kas pieder Kristum - Kristus viņus ir pievienojis sev un Viņš saka: visu, ko jūs darāt viens otram, to jūs darāt man. Tiesas dienā mūsu beidzamais spriedums būs atkarīgs no tā, vai mēs esam ievērojuši mīlestības bausli ne tikai attiecībā pret Dievu, bet arī attiecībā viens pret otru. Brīvprātīgi darīti mīlestības darbi Ir svarīgi apzināties, cik nozīmīgi ir brīvprātīgi darīti mīlestības darbi. Ja mēs brīvprātīgi darām mīlestības darbus, tad kļūstam garīgi dzīvāki, mūsu dvēselēs pieaug dievišķās dzīvības pakāpe. Turklāt, ja mūsu dvēselēs ir Dieva un tuvākā mīlestība, tad tā izstumj no mūsu dzīvēm netikumus. Ja pārdabiskais mīlestības tikums pieaug, tad tas atbrīvo mūs no nepacietības, no dusmām, no līdzjūtības trūkuma, no pārsteidzīgiem spriedumiem, no sarkastiska, panicinoša runasveida, no tukšām ambīcijām, no kurnēšanas, no nomāktības un citām garīgām nastām. Vai mēs ikviens negribētu būt brīvi no tā? Protams. Tādēļ ir svarīgi garīgi vingrināties. [..] Lūk vienkāršs veids, kā garīgi vingrināties un augt mīlestībā pret tuvāko. Ir cilvēki, kurus tu regulāri satiec, kurus tu satiec katru dienu. Pieņem stingru lēmumu katru dienu viņu labā izdarīt kaut ko labu - katram no viņiem katru dienu. Nevis tādēļ, ka tev ir noskaņojums tā rīkoties, bet tādēļ, ka tu mīli Dievu un vēlies Viņam apliecināt savu mīlestību mīlot tuvāko. Mīloša un labvēlīga attieksme pret līdzcilvēkiem ne tikai uzlabo mūsu vispārējo dzīves noskaņu, bet arī spēcīgi ietekmē dažādu garīgo cīņu iznākumu. Ja mēs esam labsirdīgi un laipni pret ikvienu cilvēku, tad tās ir mokas ļaunajam garam. Mūsu dvēseles ienaidnieks nevar izturēt, ja mēs esam labvēlīgi un mīloši viens pret otru, jo tas viņam atņem spēku. Mīlošai attieksmei piemīt garīgi aizsargājošs spēks. Iztēlojieties pasauli, kurā ticīgie pieliktu visas pūles lai būtu mīloši un labvēlīgi viens pret otru! Joprojām būtu grēks, joprojām būtu vajadzīga grēksūdze, bet mēs sāktu dzīvot savādākā pasaulē. Runājot par mīlestības baušļiem, mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ka Dievs mums ir devis pavēli mīlēt savus ienaidniekus. Mums katram ir jāizmeklē sirdsapziņa un jāpārliecinās par to, ka mēs neturam sevī aizvainojumu, rūgtumu, slēptu naidu vai riebumu pret kādu, tajā skaitā: dzīvesbiedru, kādu no vecākiem, bērnu, brāli vai māsu, radinieku, kaimiņu, skolotāju, priekšnieku, darbabiedru, politiķi, draudzes cilvēku, priesteri, bīskapu, pāvestu. Mūsos nedrīkst palikt nekā no ļaunas, nelabvēlīgas gribas - nekā no aizvainojuma, nekā no slēpta naida, nekā no reibuma - nav svarīgi, ko kāds tev ir izdarījis. Mums vispirms ir jānožēlo sava nevēlēšanās piedot un tad jāpiedod. Tas nenozīmē, ka mēs atbalstam ļauno, ko kāds ir izdarījis vai dara, bet mums ir jāpiedod. Tad, kad mēs atceramies sāpīgas lietas vai esam līdzās cilvēkam, kurš mūs ir sāpinājis, mēs savā sirdī izsakām šo mazo lūgšanu: Dievs dari viņu laimīgu šajā dzīvē un mūžībā; ja viņš/viņa jau ir mūžībā, tad mēs varam lūgties ar vārdiem: žēlsirdīgais Jēzu dod šai nabaga dvēselei mūžīgo mieru. Sajūtu līmenī mūsos var pamosties liela nepatika un pretestība, tādēļ nedrīkstam aizmirst, ka mīlestība sakņojas nevis sajūtās bet gribas lēmumā. Minētā lūgšana ir mīlestības darbs - pārdabisks mīlestības akts. Mīlestība atbrīvo Visbeidzot mīlestība var atbrīvot mūs no verdzinošā baiļu gara, kurš mūs vajā. Nereti var sastapt cilvēkus, kas dzīvo labas dzīves, kas dzīvo žēlastības stāvoklī, bet viņu attieksme pret Dievu ir tāda, it ka Viņš būtu gatavs viņus kurā katrā brīdī aizraidīt ellē. Ja cilvēks dzīvo grēcīgu dzīvi un nebaidās pazaudēt dvēseli, tad viņu vajag atmodināt, jo viņam ir apduļķojies prāts, bet, ja cilvēks dzīvo labu dzīvi, lūdzoties, pieņemot sakramentus, darot labus darbus, tad kādēļ viņam vajadzētu baidīties no Dieva? Kādēļ tev baidīties no Dieva, kurš aiz mīlestības pret tevi ir nomiris pie krusta? Mūsu dvēselēs nedrīkst mājot verdziskas bailes, vienīgi mīlošas bailes, proti, bailes likt vilties mūsu Debesu Tēvam, kurš pret mums ir tik labs. Ja mēs dzīvojam dievbijīgi, ja ievērojam baušļus, ja cenšamies turēties žēlastības stāvoklī, ja pieņemam Kungu Vissvētākajā Sakramentā, tad mums nav pamata dzīvot bailēs no Dieva, un mēs varam būt droši, ka visas citas bailes, kas mūs vajā - bailes no nākotnes, bailes no ciešanām, bailes no morāli slimas sabiedrības - nenāk no Dieva un bez kavēšanās ir jānoraida. Mums nav jādzīvo bailēs, bet jāmācās patiesi mīlēt. Jēzus ir dzīvs, Viņš ir mūsu vidū un Viņš mums dod pārdabisku spēku mīlēt Dievu un vienam otru. Neaizmirsīsim arī to, ka mūsu savstarpējām attiecībām ir liecības raksturs - no tā kā mēs izturamies viens pret otru var būt atkarīga citu dvēseļu glābšana vai bojāeja. Pēc tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība citam pret citu. Katedrāle.lv
Foto: Unsplash.com/@fuuj |
