par saviem turpmākajiem ceļojumu plāniem, pieskārās valdības krīzei Itālijā, Baznīcas doktrīnas attīstībai pretapaugļošanās līdzekļu jautājumā, kā arī sievietes lomai ticības tālāknodošanas procesā. Sarunā ar Inuitu izcelsmes kanādiešu žurnālisti Džesiku Kanhehsio pāvests cildināja iezemiešu tautu spēju dzīvot harmonijā ar radību, ko viņi paši apzīmē ar vārdiem “dzīvot labi”. Francisks atzīmēja, ka to nav jāsaprot Rietumu pasaules izpratnē. Dzīvot labi nenozīmē dzīvot saldu dzīvi. “Dzīvot labi nozīmē sargāt harmoniju”, viņš uzsvēra. Tā ir liela vērtība. Mēs esam pieraduši visu sašaurināt līdz “galvai” jeb prāta līmenim. Turpretī iezemiešu tautām ir svarīgi trīs izteiksmes veidi – prāts, sirds un rokas, un tās dzīvo harmonijā ar radīto. Runājot par kolonizācijas problēmu, pāvests atzina, ka tā pastāv arī šodien. Savā laikā angļu, franču, spāņu un portugāļu kolonizatori uzskatīja sevi augstākus par iezemiešiem. Tagad ir jāiet šis dziedināšanas ceļš, taču reizē nedrīkst aizmirst, ka koloniālisms pastāv arī šodien. Atbildot uz citas kanādiešu žurnālistes – Britnijas Hobsonas jautājumu par to, kāpēc pāvests, runājot par Baznīcas locekļu pastrādātajiem noziegumiem rezidenciālajās skolās, nelietoja vārdu “genocīds”, pāvests atzina, ka viņam tajā brīdī tas neienāca prātā, taču viņš to visu aprakstīja kā genocīdu un lūdza piedošanu, un tagad apliecināja, ka tas bija genocīds. Bērnu atņemšana vecākiem, kultūras, mentalitātes, tradīciju maiņa – viss, ko iezemiešu tautas izcieta, bija genocīds. Runājot par savu veselību un turpmākajiem ceļojumu plāniem, par ko jautāja meksikāņu žurnāliste Valentīna Alazraki, Francisks atzina, ka nevarēs ceļot tādā pašā ritmā kā to darīja agrāk. “Es domāju, ka man savā vecumā un ar šo ierobežojumu [ceļgala problēmu] ir mazliet jāpataupa [spēki], lai varētu kalpot Baznīcai, vai, tieši otrādi, jāpadomā par iespēju paiet malā. Pavisam godīgi. Tā nav katastrofa, pāvestu var mainīt, var nomainīt. Tā nav problēma,” sacīja Svētais tēvs. Viņš pastāstīja, ka operēt ceļgalu nebūtu labi ar anestēziju saistīto iespējamo problēmu dēļ. “Taču es mēģināšu turpināt ceļot un būt tuvu cilvēkiem”, viņš apliecināja, “jo domāju, ka tuvība ir sava veida kalpošana”. Piebilstot, viņš kārtējo reizi atzina, ka gribētu apmeklēt Ukrainu. Uz jautājumu, vai Francisks šobrīd vairāk jūtas kā pāvests vai kā jezuīts, Svētais tēvs franču žurnālistei Karolīnai Pigozzi atbildēja, ka nekad nav par to domājis. “Es jūtos kā Kunga kalps,” viņš apliecināja, paskaidrojot, ka pāvesta amats nav kāds garīgums, bet darbs. Tas ir amats, tā ir kalpošana, taču katrs to veic ar savu garīgumu. Portāla Religion News Service žurnāliste Klēra Džangravē jautāja par to, vai nevajadzētu attīstīt Baznīcas doktrīnu pretapaugļošanās līdzekļu jautājumā. “Daudzi katoļi un arī daudzi teologi domā, ka būtu nepieciešama attīstība Baznīcas mācībā attiecībā uz pretapaugļošanās līdzekļiem,” viņa sacīja. “Šķiet, ka arī Jūsu priekšgājējs Jānis Pāvils I domāja, ka šādu pilnīgo aizliegumu vajadzētu pārskatīt. Ko Jūs par to domājat? Citiem vārdiem – vai jūs esat atvērts šī jautājuma pārskatīšanai? Vai pastāv iespēja, ka pāris varētu domāt par pretapaugļošanās līdzekļiem?” Atbildot uz šo jautājumu, Francisks atgādināja, ka Baznīcas mācība, morāle visu laiku attīstās. Teologu uzdevums ir veikt pētniecības darbu. “Nevar nodarboties ar teoloģiju, priekšā nostādot «nē»” – viņš uzsvēra. Pēc tam Maģistērijs būs tas, kuram pienāksies teikt: “Nē, tu aizgāji pārāk tālu, griezies atpakaļ”. Taču teoloģiskai attīstībai jābūt atvērtai. Tāpēc jau ir teologi. Savukārt Maģistērijam ir jāpalīdz apzināties robežas. Vaticannews.va | 
