Šīs formācijas dienas, ko franciski runājošie pavada Romā, lai kopā pārdomātu par sinodālo procesu Baznīcā, ir vienotības zīme – norādīja Francisks. Runa ir par ticīgo kopienu vienotību ar savām diecēzēm, par vienotību ar Baznīcu Francijā un vienotību ar pāvestu un universālo Baznīcu. Tāpat kā Jēzus mācekļi bija vienoti Pēdējo Vakariņu namā (Apd 1, 14), arī mēs esam aicināti satikties, būt vienotiem, vērsties citam pie cita – sacīja Svētais tēvs, aicinot klātesošos, neskatoties uz kultūras dažādībām un atšķirīgām pieejām ticībai, kļūt par “tikšanās mākslas ekspertiem”. Satikt cilvēkus, apmainīties skatieniem, dalīties – šādi dzīvoja Jēzus un šādi ir aicināti dzīvot ticīgie. Tikšanās var izmainīt dzīvi – uzsvēra pāvests. Evaņģēlijā tiek aprakstītas daudzas satikšanās ar Kristu, kurš pieceļ un dziedina. Satikšanās no mums prasa atvērtumu, drosmi, gatavību ieklausīties otrā. Satikšanās mūs pārveido un paver jaunas iespējas, ko pirms tam nevarējām iedomāties. Kad cilvēks dzīvo ārzemēs, to ļoti ātri saprot. Runājot par sinodi, Francisks sacīja, ka tā ir garīgās izšķiršanas un ekleziālais ceļš, ko vispirms ir jāveic adorācijā, lūgšanā un saskarsmē ar Dieva Vārdu, bet nevis sākot ar savām vēlmēm, idejām vai projektiem. Sinodalitāte ietver sevī klausīšanos – viņš uzsvēra. Tāpēc Baznīcā ir jāveicina klausīšanās. Dievs mums rāda, pa kādu ceļu mums jāiet. Tāpat kā Ābrahamu, Viņš arī mūs aicina sākt jaunu ceļu. Pāvests atgādināja, ka mums jāieklausās Dievā, jāsadzird, ko Viņš saka, bet nevis tikai jāklausās izklaidīgi, jo “Dieva Vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu” (Ebr 4, 12). Dieva Vārda klausīšanās mūs apgaismo un palīdz izšķirties. Tam jābūt sinodalitātes pamatā. Pretējā gadījumā, šis žēlastības laiks būs nekas vairāk kā vienkāršs ekleziāls saiets vai studiju kolokvijs, vai sava veida parlamenta tikšanās. Sinode nav parlaments – uzsvēra Francisks. Kāpēc? Tāpēc, ka vissvarīgākais sinodes personāžs ir Svētais Gars. Sinode ir žēlastības laiks, tas ir process, ko vada Svētais Gars, kurš visu dara jaunu, kurš mūs atbrīvo no pasaulīguma, no noslēgšanās sevī, no mūsu pastorālajām shēmām, kas visu laiku atkārtojas, un no bailēm. Mēs esam aicināti sev pajautāt, ko Dievs šajā laikā grib mums pateikt un kādā virzienā Viņš grib mūs vadīt. Ko man šodien Dievs saka? Šodien, nevis vakar. Mums jādzīvo šodienā, ar skatu uz nākotni. Uzrunas beigu daļā pāvests pievērsās Svētā Gara darbībai Bībelē. Svētais Gars atbrīvo baiļu paralizētos mācekļus un uzvar Viņu cilvēciskās pretestības. Svētais Gars atver viņu sirdis. Francisks uzsvēra, ka tieši šī sirds izmainīšana ļaus mums izmainīt pasauli un atjaunot Baznīcas vaigu. Gars, kas mūsos mājo, pasargā mūsu sirdi no novecošanās un piešķir mums drosmi nest visiem Evaņģēliju. Kristiešiem pienākas liecināt par “Dieva brīnumdarbiem” (Ap 2, 11) savā dzīvē. Un tam jānotiek, pateicoties viņu tikšanās kvalitātei, spējai klausīties un brālīgai mīlestībai. Vaticannews.va | 
