Evaņģēlijā Jēzus uzdod jautājumu: “Vai Cilvēka Dēls, atnācis, atradīs ticību virs zemes?” (Lk 18, 8). Francisks atgādināja, ka tas ir nopietns jautājums. Iedomāsimies, ka Kungs ierastos pasaulē šodien. Diemžēl, Viņš ieraudzītu daudzus karus, lielu nabadzību, daudzas nevienlīdzības un vienlaikus lielus tehniskus sasniegumus, modernus līdzekļus un cilvēkus, kuri visu laiku skrien, nekad neapstādamies. Vai Viņš atrastu kādu, kurš Viņam veltī laiku un mīlestību, kādu, kurš ierāda Viņam pirmo vietu? Pāvests aicināja uzdot īpaši šādu jautājumu: Ko Kungs atrastu manī? Ja Kungs nāktu šodien, ko Viņš atrastu manī, manā dzīvē, manā sirdī? Kādas manas prioritātes Viņš ieraudzītu? Svētais tēvs atzina, ka bieži vien mēs koncentrējamies uz daudzām steidzamām lietām, kas tomēr nav nepieciešamas; mēs nodarbojamies un uztraucamies par daudzām sekundārām lietām; un varbūt, pašiem neapzinoties, atstājam novārtā to, kas ir svarīgāks, un pieļaujam, ka mūsu mīlestība uz Dievam pamazām kļūst vēsāka. Šodien Jēzus mums piedāvā kādu līdzekli remdenas ticības sasildīšanai. Un kāds ir šis līdzeklis. Lūgšana. Lūgšana ir ticības medikaments, dvēseles atjauninātājs. Taču vajag, lai tā būtu pastāvīga lūgšana. Ja mums jāārstējas, lai justos labāk, tad ir svarīgi pareizi ievērot ārstēšanās režīmu, dzert zāles atbilstošā veidā un laikā, neatlaidīgi un regulāri. To dzīvē ir jāievēro visur. Pāvests atgādināja, ka nepietiek tikai dažreiz palūgties. Mūsu ticība izkaltīs. Lai Dievs varētu ienākt mūsu laikā, mūsu vēsturē, ir vajadzīga ikdienas lūgšana, ir jāveltī Viņam laiks; vajadzīgi noteikti laiki, kuros atveram Viņam savu sirdi, lai tādā veidā Viņš varētu ik dienas izliet mūsos mīlestību, mieru, prieku, spēku, cerību; tas nozīmē, barot mūsu ticību. Tāpēc Jēzus šodien runā par nepieciešamību vienmēr lūgties un nepagurt. Kāds varētu iebilst, sakot: “Kā lai es to izdaru? Es nedzīvoju klosterī, man nav daudz laika lūgšanai!” Šajā ziņā var palīdzēt kāda sena garīga prakse, kas šodien ir piemirsta, bet ko labi pazina vecie ļaudis – norādīja Francisks. Runa ir par “šautru lūgšanām”. Tās ir īsas lūgšanas, ko var viegli iegaumēt, ko pa dienu varam bieži atkārtot, lai dzīvotu “uz vienas nots” ar Kungu. Piemēram, no rīta pieceļoties, varam teikt: “Kungs, es Tev pateicos un atvēlu Tev šo dienu”. Pirms sākt kādu darbu, varam atkārtot: “Nāc, Svētais Gars!”. Ik pa laikam varam lūgties šādi: “Jēzu, es uzticos Tev, Jēzu, es Tevi mīlu”. Tās ir īsas lūgšanas, pateicoties kurām mēs varam saglabāt saikni ar Kungu. Cik bieži mēs sūtam īsziņas tiem, kuri mums ir tuvi! Darīsim to arī ar Kungu, lai sirds aizvien būtu saistīta ar Viņu – mudināja pāvests. Un neaizmirsīsim lasīt Viņa atbildes. Kungs atbild vienmēr. Kur mēs tās varam atrast? Evaņģēlijā, ko vienmēr jātur pie rokas un jāatver ik pa laikam katru dienu, lai saņemtu kādu mums adresētu vārdu. Noslēgumā Svētais tēvs kārtējo reizi aicināja nēsāt sev līdzi kabatā vai somā nelielu Evaņģēlija grāmatiņu un brīvā laikā to atvērt un palasīt. Kungs atbildēs. Pāvests novēlēja, lai Jaunava Marija, kura bija uzticīga klausītāja, māca mūs vienmēr lūgties un nepagurt. Vaticannews.va | 
