Pāvests raksta, ka sieviešu devums ekleziālo kopienu dzīvē un izaugsmē caur lūgšanu, pārdomām un darbību, ir realitātes, kas vienmēr bagātina Baznīcu, vēl jo vairāk, veido tās identitāti. Un tomēr, ir pamanīts, jo īpaši, gatavojoties Sinodei, ka Baznīcā nav pietiekami uzklausīta sieviešu balss un ka Baznīcai no sievietēm ir daudz ko mācīties. Svētais tēvs norāda, ka ir nepieciešama savstarpēja uzklausīšana, lai Baznīcā “novērstu vīriešu dominanci”, jo Baznīca ir vīriešu un sieviešu kopība, kuri dalās tajā pašā ticībā un tajā pašā kristīto ļaužu cieņā. “Uzklausot sievietes, mēs, vīrieši, uzklausām kādu, kurš realitāti redz no citādas perspektīvas un tādējādi, jūtam pamudinājumu pārskatīt savus plānus un prioritātes,” raksta pāvests. Viņš atzīmē, ka ir vajadzīga pacietība, savstarpējs respekts, uzklausīšana un atvērtība, lai patiešām mācītos cits no cita un ietu uz priekšu kā vienota Dieva tauta, kas ir bagāta ar atšķirībām, bet tāda, kas iet kopā. Francisks stāsta, ka tieši tāpēc viņš ir aicinājis sievieti, teoloģi sagatavot kardinālu padomei adresētas pārdomas par sieviešu klātbūtni un lomu Baznīcā. Par izejas punktu šajā ceļā kalpoja Hansa Ursa fon Baltazara atziņas par mariānisko un Pētera principiem Baznīcā. Šīs atziņas ir iedvesmojušas jaunāko pontifikātu maģistēriju, cenšoties saprast un piešķirt vērtību vīriešu un sieviešu atšķirīgajai ekleziālajai klātbūtnei. Šī gājuma mērķi pāvests saliek Dieva rokās. Viņš lūdz, lai Svētais Gars apgaismo un palīdz saprast, rast valodu un domas, ar kuriem vērsties pie mūsdienu cilvēkiem Baznīcā un pasaulē, lai viņi varētu attīstīt apziņu par savstarpējību un sadarbību starp vīriešiem un sievietēm. Ievadvārdu noslēgumā pāvests raksta: “Man ir prieks, ka caur šo publikāciju Lūcijas Vantini, Lukas Kastiļjoni un Lindas Pokeres kardinālu kolēģijai piedāvātās pārdomas kļūs pieejamas tiem, kuri vēlas piedalīties sinodālajā dialogā un padziļināt manai sirdij dārgo tematu par ekleziālajām attiecībām starp vīriešiem un sievietēm. Tās ir pārdomas, kas ir vērstas uz atvērtību, vairāk nekā uz aizvērtību; kas pamudina domāt, aicina meklēt, palīdz lūgties. Lūk, ko šajā ziņā vēlos no sinodālā procesa: lai viņi nepagurst iet kopā, jo tikai ejot esam tādi, kādiem mums jābūt, proti, Augšāmcēlušā dzīvā miesa kustībā, bez bailēm izgājusi pretim brāļiem un māsām pasaules ceļos. Lai šajā gājumā mūs pavada Marija, ticības Māte!” Vaticannews.va | 
