Laikraksts “Corriere della Sera” ir publicējis dažas epizodes no 88 gadus vecā Horhes Mario Bergoljo dzīvesstāsta:
“Vecmāmiņai Rozai, mana tēva mātei, bija būtiska nozīme manā audzināšanā. Vecvecāki runāja pjemontiešu dialektā. Tāpēc šis dialekts bija arī mana pirmā valoda. Vectēvs Džovanni piedalījās I Pasaules karā.” No radinieku vēstulēm, kas Bergoljo mājās Buenosairesā pienāca no Portakomaro, Astidžano novadā, varēja iepazīties ar II Pasaules kara hroniku: vīrieši nebija devušies uz fronti, viņi palika apstrādāt laukus, bet sievietes uzmanījās no militārajām patruļām. “Ja mugurā tām būtu kaut kas sarkans, tad vīriešiem būtu jāsteidzas paslēpties. Savukārt, baltais apģērbs liecināja, ka tās nebija patruļas, tātad, varēja turpināt darbu.” Izglābšanās no noslīkšanas Vecmāmiņa Roza un vectēvs Džovanni kopā ar dēlu Mario, pāvesta tēvu, 1927. gada oktobrī gatavojās ceļam uz Argentīnu. “Dženovas ostā viņiem būtu jākāpj uz kuģa “Princese Mafalda”. Taču vectēvam neizdevās laicīgi savākt naudu, lai nopirktu biļetes un ceļojumu nācās atlikt. “Princese Mafalda” nogrima netālu no Brazīlijas krastiem, dzelmē aiznesot 300 migrantus.” Bergoljo ģimene izceļoja 1929. gada februārī ar kuģi “Jūlijs Cēzars”. Pēc divām nedēļām tā ieradās Argentīnā un tika uzņemta migrantu centrā “Hotel de Inmigrantes”, kurš daudz neatšķīrās no tiem centriem, par kuriem tiek runāts šodien. Itāļu filmas un dziesmas “Vecāki mani veda uz kino kvartālā, kurā dzīvojām. Redzēju visas filmas par karu. Īpaši atceros Rosellini uzņemto meistardarbu “Roma città aperta”, kā arī vairākas citas. Visvairāk man patika “La strada” Tai nav sakara ar karu, bet vēlos to pieminēt, jo Federiko Fellini prata pievērst gaismas pēdējiem.” No dziesmām mazajam Horhem patika “O sole mio” un “Dove sta Zazà”. Hirosima un Nagasaki “Cilvēki kafejnīcā, vai saleziāņu oratorijā teica, ka amerikāņi – viņi tos sauca “los gringos” nometa šīs nāvējošās bumbas (uz Hirosimu un Nagasaki)... Atomenerģijas izmantošana kara mērķiem ir noziegums pret cilvēku, pret viņa cieņu un katru mūsu kopējā nama nākotnes iespēju. Tas ir kaut kas amorāls! Kā gan varam runāt par mieru un taisnību, ja tai pašā laikā ražojam jaunus kara ieročus? Jau būdams pieaudzis, būdams jezuīts, gribēju būt misionārs Japānā, taču man netika dota atļauja veselības dēļ, kas tolaik bija nedaudz vāja. Kas to lai zina – ja es būtu nosūtīts uz šo misiju zemi, mana dzīve ievirzītos citā gultnē un varbūt Vatikānā tad būtu labāk, nekā ir tagad.” Skolotāja komuniste Ļoti svarīga loma studenta Bergoljo formācijā bija laboratorijas vadītājai Esterei. “Viņa bija barga sieviete, bet esmu viņai ļoti pateicīgs. Estere bija no tām īstajām komunistēm, viņa bija ateiste, bet pret visiem izturējās ar respektu: lai arī viņa pieturējās pie savām idejām, tā nekad neuzbruka ticībai. Man viņa daudz ko iemācīja no politikas. Estere man deva lasīt publikācijas, tai skaitā no komunistiskās partijas izdevuma “Nuestra Palabra”... Pēc manis ievēlēšanas par pāvestu, kāds man teica, ka es bieži runājot par nabadzīgajiem, tāpēc arī es varētu būt komunists, vai marksists... Arī viens mans draugs kardināls man stāstīja, ka sarunā ar kādu katoļticīgu kundzi, atklājies, ka viņa ir pārliecināta, ka pāvests Francisks ir antipāvests. Kāda ir viņas motivācija? Izrādās, es nevalkāju sarkanas kurpes. Taču, runāt par nabadzīgajiem, automātiski nenozīmē būt komunistiem... Nabadzīgie ir Evaņģēlija karogs un viņi ir Jēzus sirdī! Kristīgajās kopienās notika dalīšanās savā īpašumā: tas nav komunisms, tā ir kristietība tīrā veidā!” Līgava un mīlestība “Semināra gados biju arī nedaudz paslīdējis: tas ir normāli, citādi mēs nebūtu cilvēciskas būtnes. Jau pagātnē man bija līgava, ļoti maiga meitene, kura strādāja kino pasaulē. Vēlāk viņa apprecējās un viņai piedzima bērni. Savukārt, šoreiz piedalījos viena sava tēvoča kāzās un man ļoti iepatikās viena meitene. Man patiešām sagriezās galva no viņas skaistuma un intelekta. Veselu nedēļu man prātā bija viņas tēls un knapi spēju lūgties. Vēlāk, par laimi, tas pārgāja un es ar visu dvēseli un miesu nodevos savam aicinājumam.” Aborta atbalstītāji – “apmaksātie killeri” “Vienmēr ir jāaizstāv cilvēka dzīvība, sākot no ieņemšanas līdz nāvei. Nekad nebeigšu atgādināt, ka aborts ir slepkavība, krimināls noziegums. Nav citu vārdu: tas nozīmē izmest, iznīcināt cilvēka dzīvību, kurš neko nav nogrēkojies. Tā ir sakāve gan tam, kurš abortu izdara, gan tam, kurš tajā ir iesaistīts. Tie ir apmakstāti killeri, mežoņi! Lūdzu, lai nekad vairs nebūtu abortu! Ir būtiski aizstāvēt un vienmēr veicināt sirdsapziņas iebildumus.” Pāvests nosoda arī tā dēvēto “dzemdes īri”, antihumānu, taču izplatītu praksi, kas apdraud sievietes un vīrieša cieņu, un kur bērni tiek traktēti kā prece. Militārais apvērsums Argentīnā Lai pasargātu, Bergoljo slēpa trīs semināristus, kas bija saistīti ar bīskapu Angeleļji, kuru vēlāk nogalināja diktatūra. “Šie trīs semināristi man palīdzēja pieņemt citus, vismaz 20 jauniešus divos gados, kuri riskēja tāpat kā viņi. Domāju, ka slepeni tiku kontrolēts, tāpēc kaut kādā veidā mēģināju jaukt pēdas, kad runāju pa telefonu, vai rakstīju vēstules... Tiku iepazīstināts ar kādu jaunekli, kuram nācās no Argentīnas bēgt. Ievēroju, ka viņš pēc skata ir līdzīgs man, tāpēc viņa bēgšanu izdevās noorganizēt, viņam ietērpjoties priestera drānās un ar manu identitātes karti rokās. Tajā reizē ļoti riskēju: ja tas tiktu atklāts, tad jauneklis, bez šaubām, būtu nogalināts un es būtu uzmeklēts.” Kas attiecas uz diviem režīma sekvestrētajiem, no Jēzus Sadraudzības izslēgtajiem jezuītiem, tēviem Jorio un Jalicu, Bergoljo stāsta, ka viņš esot cīnījies par viņu atbrīvošanu. Divreiz viņš devās satikt admirāli Masseru un runāt ar Videlu, pārliecinot viņa kapelānu izlikties par slimu un celebrējot Svēto Misi viņa vietā. Beigās abi jezuīti tika atbrīvoti un Bergoljo sāka organizēt viņu bēgšanu no Argentīnas. Palīdzēt viņš centās arī jau pieminētajai skolotājai-komunistei Esterei, paslēpjot viņas grāmatas. Taču, viņu izglābt neizdevās. Estere tika sagūstīta, spīdzināta un izmesta no lidmašīnas. “Tas bija veselas paaudzes genocīds”, saka pāvests un piebilst: “Apsūdzības pret mani turpinājās līdz par nesenam laikam. Tā bija kāda kreisi noskaņota cilvēka atriebība, kurš labi zināja, cik lielu pretestību es izrādīju pret šādiem briesmu darbiem... 2010. gada 8. novembrī tiku iztaujāts tiesas procesā pret režīma pastrādātajiem noziegumiem kā persona, kas ir informēta par faktiem. Iztaujāšana ilga 4 stundas un 10 minūtes. Jautājumi bira kā no pārpilnības raga... Vēlāk daži cilvēki pastāstīja, ka Argentīnas valdība visos veidos mēģināja man aplikt cilpu ap kaklu, bet beigās neatrada nekādus pierādījumus, jo biju tīrs”. Toreiz valdības vadītāja bija Kristīna Kiršnere: arī no šejienes izriet vēsums viņu attiecībās. Šobrīd jaunais ministru prezidents ir Haviers Milejs. Viņš pāvestu ir uzaicinājis apmeklēt Argentīnu, bet Bergoljo paskaidro, ka par ceļojumu pagaidām vēl nav izlēmis. Kāpēc pāvests neskatās televīziju Grāmatā pāvests stāsta par Maradonu, Messi un savu aizraušanos ar futbolu, taču paskaidro arī, kāpēc viņš televīzijā neskatās sporta pārraides no Argentīnas. “Bija 1990. gada 15. jūlijs. Kamēr ar ordeņa brāļiem rekreācijas zālē skatījāmies televizoru, tika pārraidītas ne pārāk delikātas scēnas. Atgriezies savā istabā pie sevis noteicu: “Priesteris šādas lietas nedrīkst skatīties”. Nākamajā dienā pēc Svētās Mises Karmela Dievmātes svētkos, saliku solījumu televīziju vairs neskatīties.” Izraidīts soda dēļ Jaunais argentīniešu jezuītu priekšnieks Bergoljo krita nežēlastībā un par sodu tika nosūtīts uz Kordobu. Šeit viņš cēlās pulksten 4.30, sekoja lūgšanas, duša, neliela celle ar numuru 5. Kordobā viņš rūpējās par slimajiem ordeņa brāļiem, viņus mazgāja, naktis pavadīja viņu tuvumā, palīdzēja veļas mazgātavā. “Kalpot visvājākajiem, visnabadzīgākajiem, “pēdējiem” ir tas, kas būtu jādara katram Dieva vīram, jo īpaši, ja viņi atrodas Baznīcas priekšgalā: ir jābūt ganiem ar avju smaku”. Kādu dienu viņš piedāvāja gatavot maltīti sava radinieka Rikardo kāzām. Turpat klosterī divos kastroļos viņš vāra gaļu, mizo kartupeļus, gatavo rīsus. Daži jezuīti saka: “Bergoljo ir traks”. Patiesībā, Bergoljo pārdomā kļūdas, kuras, kā viņš pats saka: “esmu pieļāvis savas autoritārās izturēšanās dēļ”. Šī iemesla pēc viņš ir nosaukts par ultrakonsvatīvu. “Tas bija šķīstīšanas laiks. Es biju ļoti noslēdzies sevī, biju nedaudz depresīvs”. Pāvests Ratcingers Beidzoties sodam, sākas augšupeja. Viņš tiek nominēts par Buenosairesas palīgbīskapu, vēlāk arhibīskapu un iecelts kardināla kārtā. Kad amata pienākumus beidz pildīt pāvests Benedikts, Bergoljo kopā ar citiem kardināliem tiek saukts uz Romu, uz konklāvu. “Ratcingers satika kardinālus un apsolīja “beznosacījumu cieņu un paklausību jaunajam pāvestam, kurš tiks ievēlēts konklāvā un kurš atradās mūsu vidū. Man, savukārt, bija sāpīgi redzēt, kā cilvēki bez sirdsapziņas pārmetumiem emeritēto pāvestu izmantoja ideoloģiskiem un politiskiem mērķiem. Nespējot pieņemt viņa atkāpšanos, viņi domāja par savu pašlabumu, aizmirstot par šķelšanās iespēju Baznīcas iekšienē”. Lai izvairītos no šādas iespējas, Francisks tūlīt steidzas satikt Benediktu XVI Kastelgfandolfo. “Kopā nolēmām, ka būtu labāk, ja viņš nedzīvotu apslēptībā, kā bija domājis iepriekš, bet, ka tiktos ar cilvēkiem un piedalītos Baznīcas dzīvē. Diemžēl, tas nelīdzēja, jo polemiku 10 gados nav trūcis un tas nodarīja ļaunumu mums abiem”. Konklāva No kāda joka “Vai esi sagatavojis uzrunu?”, Bergoljo nojauš, ka par viņu tiek domāts kā par pāvestu. Taču, īstais signāls nāk, kad kardināls Šantošs Abrils i Kasteļjo viņam prasa: “Eminence, atvainojiet par jautājumu, bet ir tiesa, ka jums trūkst plaušas?” Bergoljo atbild “nē” un paskaidro, ka viņam trūkst tikai labās plaušas augšējās daļas, kas tika izoperēta, kad viņam bija 20 gadu. Kardināls paliek nopietns un pārsteigts apgalvo: “Šie pēdējā brīža manevri...” Un tad Bergoljo saprot, ka patiešām runa varētu būt par viņu. Grāmatā viņš atklāj, ka jau kopš paša sākuma par viņu bija daudz balsu. “Pirmajā balsojumā gandrīz biju jau ievēlēts, un tajā brīdī pie manis pienāca brazīliešu kardināls Klaudio Hjummess un man teica: “Nebaidies! Tā darbojas Svētais Gars!” Vēlāk, trešajā balsojumā tajā pēcpusdienā pie 76. balss, kad mans vārds sasniedza divas trešdaļas, sākās ilgi aplausi. Kamēr turpinājās skaitīšana, Hjummess pienāca atkal, mani brālīgi noskūpstīja un teica: “Neaizmirsti nabadzīgos...” Un tad es izvēlējos vārdu “Francisks”. Pandēmija “Kad Vatikānu sasniedza pirmā vakcīnas doza, es tūlīt pieteicos un vēlāk pieņēmu arī pārējās, un paldies Dievam, neinficējos.” Tātad, pāvests nekad nav inficējies ar Covid. Taču, viņam vairākas reizes bija jādodas uz slimnīcu citu iemeslu dēļ. Viņš ievēroja, ka “dažus vairāk interesēja politika, vēlēšanu kampaņa, gandrīz domas par jaunu konklāvu. “Palieciet mierīgi, tas ir cilvēciski, nav vietas skandālam! Kad pāvests atrodas slimnīcā, cilvēkiem nāk prātā visdažādākās domas, un ir arī tādi, kuri ar to spekulē, tostarp, lai gūtu atspoguļojumu medijos. Par laimi, neraugoties uz grūtībām, nekad neesmu domājis par atkāpšanos”. Eiropa un Orbans Eiropas Savienībā “katra tauta ienes savas bagātības, savu kultūru, savu filozofiju un tai tās ir jasaglabā, harmoniski attīstoties daudzveidībā. Par to runāju Budapeštā, jo ceru, ka šos vārdus sadzirdēja gan Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, lai saprastu, ka vienmēr ir nepieciešama vienotība, gan arī Brisele, kura, šķiet, visu vēlas uniformēt, taču tai ir jārespektē arī ungāru tautas vienreizīgums.” Izglābt planētu Grāmatā pāvests vairākkārt izsakās par miera un darba aizsardzību, pret ieroču tirgotājiem un finanšu pārkāpumiem. Viņš nāk klajā ar apelāciju sargāt radīto, atgādinot, ka “laika ir palicis maz, tā ir pavisam nedaudz, lai vēl paspētu izglābt planētu”, un aicinot jauniešus “celt troksni”, neķeroties pie vardarbības. Homoseksuāļi “Iedomājos Baznīcu māti, kura apskauj un pieņem visus, arī tos, kuri ir kļūdījušies un kurus pagātnē tiesājām. Domāju par homoseksuālām, vai transseksuālām personām, kuras meklē Kungu, bet, kuras, diemžēl, ir atgrūstas, vai padzītas”. Pāvests apstiprina svētības neregulāriem pāriem: “vēlos tikai teikt, ka Dievs mīl visus, jo īpaši grēciniekus. Arī tad, ja brāļi bīskapi nolemj šo ceļu neiet, tas nenozīmē “shizmas priekškambari”, jo Baznīcas doktrīna netiek pakļauta diskusijām.” Homoseksuālu pāru laulība nav iespējama, taču iespējamas ir civilās savienības: “Ir taisnīgi, ka šie cilvēki, kuri izdzīvo mīlestības dāvanu, varētu baudīt likumīgu aizstāvību, tāpat kā visi. Jēzus bieži izrādīja pretimnākšanu cilvēkiem, kuri dzīvoja atstumtībā, un tas ir tas, kas Baznīcai šodien ir jādara ar LGBTQ+ kopienas cilvēkiem, kuri bieži vien tiek marģinalizēti Baznīcas iekšienē: viņiem ir jāļauj justies kā mājās, jo īpaši tiem, kuri ir saņēmuši Kristību un ar visām tiesībām pieder Dieva tautai. Savukārt, tie, kuri Kristību nav saņēmuši, bet vēlas to saņemt, vai kuri vēlas būt krusttēvs, vai krustmāte, lūdzu, lai viņi tiktu pieņemti”. Uzbrukumi Pāvests raksta, ka tad, ja viņš uzklausītu visu, kas par viņu ir teikts, vai rakstīts, viņam reizi nedēļā būtu jāvēršas pie psihologa. Taču, viņu ir ievainojuši tie, kuri apgalvo, ka “Francisks grauj pāvesta institūciju”. “Ko gan varu teikt? To, ka mans aicinājums ir priesterības aicinājums: pirmām kārtām, esmu priesteris, esmu gans, un ganiem ir jāatrodas cilvēku vidū… Ir tiesa, ka Vatikāns ir pēdējā absolūtā monarhija Eiropā un ka šeit, iekšienē, bieži notiek galma apsvērumi un manevri, taču šīs shēmas ir jāatmet uz visiem laikiem”. 2013. gada konklāvā “bija dedzīga vēlēšanās lietas mainīt, atteikties no zināmas attieksmes, ko, diemžēl, joprojām ir grūti atmest. Vienmēr ir kāds, kurš cenšas bremzēt reformu, kurš vēlētos, lai valdītu pāvesta-karaļa laiki”. Demisija “Domāju, ka Pētera pēcteča kalpojums ir uz visu mūžu un tātad, neredzu apstākļus, lai atteiktos. Lietas mainītos, ja notiktu smagi fiziski šķēršļi. Tādā gadījumā jau pontifikāta sākumā esmu parakstījis atteikuma vēstuli, kas ir noglabāta valsts sekretariātā. Ja tam būtu jānotiek, es sevi nesauktu par emeritēto pāvestu, bet vienkārši, par emeritēto Romas bīskapu un pārceltos uz Santa Maria Maggiore baziliku, lai atkal kalpotu par bikstēvu un nestu Komūniju slimniekiem. Taču, tā ir tāla hipotēze, jo man patiešām nav tik nopietnu iemeslu, lai domātu par atteikšanos. Varbūt šajos gados kāds cerēja, ka agrāk, vai vēlāk, varbūt pēc nokļūšanas slimnīcā, es kaut ko tādu pasludinātu, taču šāds risks nepastāv: paldies Dievam, mana veselība ir laba, un ja Dievam labpatiks, padomā vēl ir daudz īstenojamu plānu”. Vaticannews.va |
