Pagājušajā svētdienā mēs klausījāmies Kunga Ciešanu aprakstu. Uz piedzīvotajām ciešanām Jēzus atbild ar tikumu, kas, lai gan netiek uzskatīts par tradicionālo tikumu sastāvdaļu, ir ļoti svarīgs: tas ir pacietības tikums. Tas nozīmē izturēt to, ko cilvēks piedzīvo. Tā nav nejaušība, ka vārdam “pacietība” (pazienza) ir tāda pati sakne kā vārdam “ciešanas” (passione). Tieši ciešanās atklājas Kristus pacietība, kurš rāmi un pazemīgi pieņem sagūstīšanu, sitienus un netaisnīgus spriedumus. Pilāta priekšā Viņš nesūdzas, pacieš kareivju apvainojumus, spļaušanu, šaustīšanu, Viņš nes krusta nastu, piedod tiem, kas piesita Viņu pie koka, arī uz krusta Viņš nereaģē uz provokācijām, bet dāvā žēlsirdību. Tā ir Jēzus pacietība. Tas viss mums rāda, ka Jēzus pacietība nav stoiska pretošanās ciešanām, bet gan lielās mīlestības auglis. Svētais apustulis Pāvils savā tā sauktajā "Mīlestības himnā" (1Kor 13, 4-7) mīlestību cieši saista ar pacietību. Raksturojot pirmo mīlestības īpašību, viņš lieto vārdu, kas tulkojams kā “lēnprātīga”, “pacietīga”. Mīlestība ir lēnprātīga, tā ir pacietīga. Tas pauž pārsteidzošu domu, kas bieži atkārtojas Bībelē: Dievs, saskaroties ar mūsu neuzticību, parāda, ka Viņš nav “ātrs dusmās” (sal. Izc 34,6). Tā vietā, lai dotu vaļu riebumam pret cilvēka ļaunumu un grēku, Viņš atklājas kā lielāks, gatavs katru reizi ar bezgalīgu pacietību sākt visu no jauna. Pāvilam tā ir Dieva mīlestības pirmā īpašība, kas grēka priekšā piedāvā piedošanu. Bet ne tikai, tā ir ikvienas lielas mīlestības pirmā īpašība, kas spēj uz ļaunumu atbildēt ar labu, kas nenoslēdzas dusmās un neapmierinātībā, bet uzticīgi turpina un sāk no jauna. Pacietība sāk no jauna. Tātad, pacietības pamatā ir mīlestība, kā to skaidro svētais Augustīns: “Jo lielāka cilvēkā ir Dieva mīlestība, jo ar lielāku izturību viņš panes ikvienu ļaunumu” (De patientia, XVII). Varētu teikt, ka nav labākas liecības par Jēzus mīlestību kā tikšanās ar pacietīgu kristieti. Padomāsim arī par to, cik daudz ir māšu un tēvu, strādnieku, ārstu un medmāsu, slimnieku, kuri ik dienu slepenībā izdaiļo pasauli ar svētu pacietību! Kā saka Svētie Raksti: “Vairāk vērts ir pacietīgs [cilvēks] nekā varonis” (Sak 16, 32). Būsim godīgi – arī mums bieži pietrūkst pacietības. Ikdienas dzīvē mēs visi esam nepacietīgi. Tā mums ir nepieciešama kā “neaizstājams vitamīns”, lai izdzīvotu, bet cik bieži mēs kļūstam nepacietīgi un uz ļaunumu atbildam ar ļaunu, cik grūti saglabāt mieru, kontrolēt savus instinktus, apturēt sliktas reakcijas, mazināt strīdus un konfliktus ģimenē, darbā vai kristīgajā kopienā. Mēs tūlīt atbildam, mēs neprotam būt pacietīgi. Tomēr atcerēsimies, ka pacietība ir ne tikai nepieciešamība, bet arī aicinājums. Kā Kristus ir pacietīgs, tā arī kristieši ir aicināti būt pacietīgi. Bet tas pieprasa, lai mēs ietu pret straumi, ko rada mūsdienās izplatītā mentalitāte, kurā dominē steiga un “visu un tūlīt”; kad tā vietā, lai pagaidītu, kamēr situācijas nobriest, tiek izdarīts spiediens uz cilvēkiem, domājot, ka viņi nekavējoties mainīsies. Neaizmirsīsim, ka steiga un nepacietība ir garīgās dzīves ienaidnieki. Kāpēc? Dievs ir mīlestība, un tas, kurš mīl, ir nenogurdināms, nav ātrsirdīgs, neizvirza ultimātu. Dievs ir pacietīgs, Dievs prot gaidīt. Atcerēsimies stāstu par žēlsirdīgo Tēvu, kurš gaida savu dēlu pārnākam mājās: viņš pacietīgi cieš un reizē nepacietīgi vēlas viņu apskaut, tiklīdz ieraudzīs viņu atgriežamies (Lk 15, 21). Vai padomāsim par līdzību par kviešiem un nezālēm, kurā Kungs nesteidzas priekšlaicīgi izravēt ļaunumu, lai nekas netiktu zaudēts (Mt 13, 29-30). Pacietība mums ļauj visu izglābt. Brāļi un māsas, kā varam vairot pacietību? Kā māca svētais Pāvils, pacietība ir Svētā Gara auglis (Gal 5, 22), tā ir jālūdz no Kristus Gara. Viņš mums dod maigo pacietības spēku, jo “kristieša spēks ir ne tikai darīt labu, bet arī panest ļaunu” (Sv. Augustīns, Sprediķi 46, 13). Īpaši šajās dienās mums ir derīgi apcerēt Krustāsisto, lai iegūtu Viņa pacietību. Labs vingrinājums ir arī vest pie Viņa visapgrūtinošākos cilvēkus, lūdzot žēlastību praktizēt attiecībā pret viņiem to žēlsirdības darbu, kas ir tik labi zināms un tomēr tik ļoti atstāts novārtā: pacietīgi panest nepatīkamus cilvēkus. Tas nav viegli. Padomāsim, vai mēs to darām: vai mēs pacietīgi panesam nepatīkamus cilvēkus. Sāksim ar lūgumu spēt uzlūkot viņus ar līdzjūtību, ar Dieva skatienu, protot atšķirt viņus kā cilvēkus no viņu nepareizās rīcības. Mēs esam pieraduši kataloģizēt cilvēkus, izejot no kļūdām, ko tie pieļauj. Nē, tas nav labi. Uzlūkosim viņus kā cilvēkus, raudzīsimies uz viņu sirdi, nevis šķirosim viņus pēc viņu kļūdām. Visbeidzot, lai izkoptu pacietību, tikumu, kas piešķir dzīvei elpu, ir labi paplašināt savu skatienu. Piemēram, neaprobežojot pasaules redzesloku tikai ar savām problēmām, kā mudina Sekošana Kristum: “Tādēļ ir nepieciešams, lai tu atcerētos, cik lielas nastas nes citi, lai tev būtu vieglāk nest savas mazās nastas”, apzinoties, ka “Dieva acīs pat vismazākās sāpes, kas ciestas Dieva dēļ, nevar palikt bez nopelniem” (III, 19). Un vēl, kad jūtam, ka esam pārbaudījumu gūstā, ir labi, kā māca Ījabs, ar cerību atvērties Dieva jaunumam, esot pārliecinātiem, ka Viņš nepievils mūsu ilgas. Būt pacietīgiem nozīmē spēt panest ļaunumus. Vaticannews.va |
